__Nav nosaukuma. Ceturtā daļa.

Pirmā daļa -ŠEIT (labots)
Otrā daļa - ŠITE (labots)
Trešā daļa - TE.

---

Šitas nudien bija vienreizīgs sapnis. Un es pirmoreizi jutos tik atvieglota, atrodoties savā istabā - Nu labi, savā, un savas māsas istabā. 
Cik diez ir pulkstens? Samiegojusies paskatījos uz istabas otru galu, uz vietu, kur parasti atradās pulkstens. Tas tur atradās arī šoreiz, paldies dievam. Tas rādīja precīzi Divpadsmit Nulle Nulle. Un kalendārs tam blakus rādīja precīzi sešpadsmito Jūniju. 
 - Tu nudien esi čība. - 
No blakus gultas atskanēja māsas balss. Es tikai parādīju viņai mēli. 
Tas man kaut ko atgādināja. Sapnis! Vienreizīgi neticamais sapnis!
Nav jau brīnums. Un visa tā kņada sapnī sacēlās tikai no tā, ka es parādīju mēli tai.. emm... Sārai? Klārai? Justīnei? Nudien, neatceros. Esmu aizmirsusi jau pusi sapņa. Forši! Laikam jau nesanāks pārsteigt Dinu ar saviem nakts piedzīvojumiem. ''Man bija šizīgs sapnis, bet es neko no tā neatceros''. Izklausās jau ļoti aizraujoši.
 - Aha. Labāk būt čībai, ne tādam zābakam, kā tu - 
 - Nu tev jau labāk zināms! - 
Jā, mums ar māsu bija lieliskas attiecības. 


 - Meitenes, jūs nemaz netaisāties nākt ēst? - Durvīs stāvēja vecmāmiņa. Kā vienmēr, tērpusies pieguļošā tvīda žeketē, kārtīgi piegrieztos svārkos līdz celītim, matus saņēmusi stingrā copē viņa izskatījās baisi nopietna. Tādēļ mēs visi no viņas nedaudz baidījāmies. 
Kad māsa bija maza, es viņai stāstīju, ka vecmamma patiesībā ir ragana, kura jebkurā brīdī var izvārīt un apēst kādu no mums. Viņa jau sen zin, ka tā nav tiesa, tomēr mūsu ģimenē neviens tik ļoti nevairās no vecmammas kā Maija. 
 - Jāā, tūlīt jau nākam - es novilku  - kas būs brokastīs? - 
 - Sparģeļu putra, Marij. Tu labi zini, ka ceturtdienās vienmēr ir sparģeļu putra. Es tev neskaitāmas reizes esmu to atgādinājusi. Turklāt tev kaut kur tavā bardakā tam visam būtu jābūt pierakstītam. Lai pēc piecpadsmit minūtēm jūs abas būtu virtuvē! Šodien atbrauks Tēvocis Leonīds, un es gribu, lai māja būtu kārtībā! Un sakārtojiet savu istabu! - 
Es pamāju, un piecēlos, lai meklētu savas drēbes. Forši. Atkal visu dienu būs jāsēž dzīvojamajā istabā, un jāklausās, kā Tēvocis runā par savem zirgiem, likmēm, un atprasa mums matemātiku un klavierspēli. 
  - Tev nešķiet, ka vecmamma mazliet par daudz uztraucas Tā Leonīda dēļ? - 
Māsa jautāja, kad Vecmamma bija aizgājusi, aiz sevis kārtīgi aizverot durvis. 
 - Viņa vienkārši grib viņu apprecēt, lai vēlāk dabūtu viņa naudu - 
Es garlaikoti atbildēju.
Maija laikam nepamanīja ironiju manā balsī.
 - Kā gan tu vari tā teikt? - viņa satraucās - Vecmāmiņa ir dāma, viņa nekad.. nekad... Ak, Marij, es vienkārši nesaprotu, kā tu vari būt tik cietsirdīga pret viņu! Dziļi sirdī viņa ir tiešām labs cilvēks, Marij.. - 
Es jautājoši uz viņu paskatījos.
 - Kas ir? - Māsa uzsprāga. - Kas ar tevi? - 
Man no apspiestajiem smiekliem sāka trūkt elpas. Un vēders arī sāpēja.
 - Es tikai domāju, cik ilgi būtu jārok, lai tiktu pie tās zelta sirds - Maija pacēla uzacis - turklāt tad tai jābūt viscaur no zelta, savādāk tā rakšana neatmaksājas - 
 - Ļoti smieklīgi. Es eju ēst... nezinu kā tu. - 
Es tikai iesmējos.

Sapnis par neko. Trešā daļa.

Visas vēsturiskās nesakritības un kļūdas, lūdzu, uztvert brīvi! 

Pirmā daļa  -  TE. (labots)

Otrā daļa  - ŠITE (labots)

Ceturtā daļa - ŠEIT.

Telpa, kurā iegājām, bija milzīga. Tik milzīgu telpu es savu mūžu nebiju redzējusi. Griesti bija - minimums - kādus sešus metrus augsti.  Tie visi bija ar ornamentiem - izgrebtiem, tāpat kā tajā telpā, kur atrados šī sapņa - es cerēju, ka tas tomēr ir sapnis - sākumā. Uz sienām bija tapetes - visas ar sīksīkiem ziedu rakstiem, tik smalkiem kā mežģīne. Baroks? Nezinu, nav jau brīnums, ka man vēsturē uz liecības bija piecinieks.
Elizabete mani vieglītēm iebukņīja
 - Ko tu stāvi, kā nupat piedzimusi? Nudien, kas tev ar galvu? Nudien, kā samainīta. - 
Es nopūtos. š-i-s-i-r-s-a-p-n-i-s. Man prātā rinķoja tikai viena doma.
Bet tad es attapos - Ja jau šis ir sapnis, tad kāda starpība, kā es uzvedos? Kas mani tiesās, kad pamodīšos, lai nekad te neatgriestos?
Es pablenzu uz Elzabeti, un parādīju viņai mēli. Viņa strauji ievilka elpu. Es apcirtos otrādāk.
 - Marija, kas tās par manierēm? Tava māte mūs nebrīdināja, ka es tik neaudzināta! - Lauzītā Latviešu valodā mani rāja Sers Rodnijs. Skaisti.
 - Aha, mana māte, mana māte - to tik vien dzirdu. Turklāt es neko nepieklājīgu neesmu darījusi! - Es stīvējos pretim. Neļaušu sevi iebiedēt kaut kādam stilizēta sapņu tēlam no nezinkura gadsimta. 
 - Tu parādīji Mis Štafai mēli - tas tavuprāt ir ļoti pieklājīgi topošai dāmai no labas ģimenes? - 
Es nolēmu, ka neatbildēšu. Labi, labi. Es varu arī paklusēt, ja vajag! 
Straujā solī devos pie galda, kas atradās milzīgās istabas vidū. Tas bija gigantisks. Koka. Ar baltu palagu tam pāri. Izšūtu baltu palagu. Tik pat labi to varētu saukt arī par galdautu, bet... vai nav vienalga?
Un tad es apmulsu. Vai man būtu jāsēžās, vai jāgaida, līdz Jozefs - vai kāds cits atvilks man krēslu kā ārzemju filmās? Un kur man būtu jāsēž? Galda galā, vidū, vai blakus Mis Mārgetai, kas tagad mugurā bija uzvilkusi Lampas abražūru?