Nepacietība

Manam māšukam rīt paliek jau deviņi (!) gadi. Tā arī nespēju saprast - pa kuru laiku šī tik veca palikusi?

Tikko tikšu pie kaut kā, kas atgādinās fotoaparātu, uzreiz uzbliezīšu dāvanas from me. Esmu tāāādā sajūsmā par viņām, ka varētu uzdāvināt to visu sev! Tikai man tas viss noteikti stāvētu kā tāda smuklietiņa, tāpēc labāk lai tiek mazajai. Pfu, lielajai meitenei.
Tātad - ko es esmu sataisījusi?
Pirmkārt - Tā kā manai māsai mūža sapnis (precīzāk, aptuveni gadu ilgstoša vēlme) ir iegūt žurciņu (kas piepildīses vien tad, kad viņa sāks patstāvīgu dzīvi) Es nolēmu uztamborēt žurciņas līdzinieku. Ļoti krāsainu. Lillā - brūnu - pelēku - baltu.. Ar lielām, apaļām acīm. Ņam kā patīk.
Otrkārt. Divas brošas viņai, un viena viņas sirdsdraudzenei. Par to ir īpašs stāsts - jau kopš aprīļa nevarēju saņemties aiziet uz veikalu, un nopirkt filcu - pamatam, atrast pērlītes, un galvenokārt - kniedītes. Taču ap maija beigām es beidzot radīju sava dizaina brošas - kā meitenīšu sejiņas. Tam klāt arī piecas tamborētas draudzības rokassprādzes.
Un mana bēda - lelle. Šodien jāuztamborē rokas. Un kājas. Un seja. Un mammai kleita jāuzšuj. Uff.

Un vislielākā - gardākā - gaidītākā dāvana --- Mana firmas kūka. Kāda? Melnais princis. Šeit arī recepte
Un iespējams taisīšu arī keksiņus, bet tas uz jautājuma.

Un liela, liela, liela buča dzimenītē Robertai. Apsveicu!