Ou, sveiki

Daudz pa šo laiku noticies, mjā, tik nezinu, ar ko lai sāk.

Pagājušo otrdien paliku par gadu vecāka, (Tagad varu braukt uz vakvaparku bez mammas :D )

Sestdien bija izēšanās - ojā, kāda izēšanās. Biju uzcepusi čupačupām keksiņu - banānu keksiņu. Precīzi skaitot, kādi 93-94 bija noteikti. Tas tik bīj labi. Protams, neiztrūkstošs bija melnais princis, he, kā nu bez tā.
Uz manu dzimšanas dienu bija, ah, slinkums rakstīt, kas, un kāda no tā jēga? Šā vai tā, nepazīsiet. Bet visa ģimene bija kopā - vai vismaz daļa tās.
Vīrs, Meitas (divas) Mazmeita, Vīra pirmā sieva, Babņiks, sīkā, un vēl viena sīkā. Spēlējām mafiju (un iemācījāmies kā spēlēt Mafijas ar ''stāstu'' - kas bija visinteresantākais) un vēl šo to, vēl šo to.

Vakara gaitā noskaidrojās, ka pie manis naktsmājas ņems tikai paši tuvākie radi (vīrs, vīra pirmā sieva, babņiks) Bet meitas devās mājup, tāpat arī mazmeita.
Aizgājām gulēt dikti agri (nu, kādos četros noteikti) Un piecēlāmies arī dikti agri  - desmitos nulle nulle. Bijām jau domājušas celties septiņos, un pat piecos. Hahahah. Cik naivi no mūsu puses, jo modinātāju neviena nedzirdēja.

Un protams, neiztrūkstoša daļa bija pastaiga ar Babņiku pa Rīgu. Babņika vilciens bija četros, laika atlikulikām. Ko tur daudz stāstīt.

Žēl, ka sniega nav. Un Rīgā tieši, nav un nav. Tukumā jau esot. Kupenas, vai kaut kā tā. Ja nu Rīgā vispār neuzsnigs sniegs, Ziemassvētki šā vai tā tiks nosvinēti baltā vietā. Murrrr.

Kas vēl jauns? Ar novēlošanos sapratu, ka neesmu uztaisījusi nevienu pašu ziemassvētku dāvanu. Nav radošā garastāvokļa, un nezinu, kas pie tā vainīgs - zinu arī to, ka, ja piesēdīšos pie adatām, krāsām un diegiem, dāvanas taps vienas pēc otras. Bet saņemties - grūti, grūti.

Labi, māsa dīc pēc e-klases (ak tu dieviņās) Laikam jau jālaiž.
Seko man draudziņ, arī te, Un protams, TE

Čaviņas, mīļie! Nenokariet degunus, sniegs būs, APSOLU!

SAPŅUDOMAS

Čau.

Sēžu mājās, sāp kakls, dzeru tēju, aaaand saprotu, ka drīz nebūs ko darīt.  (labprāt palasītu, bet man nav nevienas jaunas grāmatas, ko es nebūtu pārlasījusi n-tās reizes. Varētu paadīt skolai, bet nav adatu. ;/ )

Laikam jāieskrien mājiņā. Tagad tāds garastāvoklis - ka gribās. Neko daudz jau negribās, nē, nemaz ar ne. Ja nu vienīgi spēju visu tvert tik pat viegli kā sapnī. Sapnī es nekad neuztraucos par sekām (jo lielākoties no rīta sapnis ir aizmirsts). Ak, un šonakts bija tik ļoti, ļoti jauks sapnis! Bet kad mēģinu viņu uzrakstīt, nepietiek vārdu. Skan tizli, jā. Nu tad neko.

Šodien sapnī gāju uz to pusi, kur Valdemāra iela (bet sapnī viss ir savādāk, un arī redzēšana savādāka ) tāpēc tur bija Priekuļi, Preiļi, vai kaut kas tamlīdzīgs. Es domāju, nosaukums, jo es tur nekad neesmu bijusi. Es veikalā pirku saldējumu. Gribēju taisīt saldējuma kokteili ar jāņogām un šokolādes saldējumu. Ak jā, tas it kā bija Tukumā.. bet it kā Rīgā. Nu dikti jūk kopā, bet vai nav vienalga? Man ir.

Ak jā, vēl es skatos Simpsonus te . Agrāk gan skatījos iekš linecinema.lv, bet kopš tur vairs nav filmu, jāiztiek ar iepriekšminēto. Tur gan nav daudz sēriju, žēl.

Surikāts.

ADIOOOS!

Šogetten

ĀĀĀ, Bloggers vienkārši.. man bojā nervus. Rrrrr.

Forši, es pirms kādām divām dienām sarakstīju kilometriem garu rakstu... nuja, viens vārds ''GĻUKS'' Un ne jau man, bet bloggeram. RRRR!

Nu labi, bet man šodien bija Diskotēka. Skolā!
Bija jauki, tikai viņa bija pārāk īsa, manuprāt. Tikkai no pusseptiņiem, līdz deviņiem, un pa to laiku jau tikai iesildīties var paspēt. Nevaru sagaidīt, kad būšu liela!

Ak jā, es biju kruta. haha. Es biju lokomatīves vadītājs, ak jel, es tikai ceru, ka tas nav vienīgais, ko es savā mūžā spēšu sasniegt. Nu jā.

Tagad man sāp kājas, bet man ir cepumi, šokolāde, sula, un tā tālāk (tas lai atgūtu nodejotos kilogramus :D )
Ko es gribēju teikt.. ak jā, es pagājušo piektdien beidzot nopirku to, ko taisījos pirkt jau no bloga sākuma, patiesībā - vēl agrāk (bloga vecumu skaties manā profilā (;  ) Ziniet, ko?

 FILCĒŠANAS ADATU

Tagad es esmu nenormāli kruta, kā saprotat. Nja. Un jau pirmajā dienā apguvu šo tehniku! Es jau zināju, vajag tikai likt paciesties nedaudz ilgāk, un arī rezultāti būs labāki! Nuja. Uzfilcēju šoto, parādīšu kad tikšu piefotoaparāta. Un uztaisīju auskarus, tas gan nav saistīts ar filcu ne mazākajā mērā, bet visas šīs lietiņas ir pirkas pērļošanas bāzē. Ak, jel. Ha.

Nākam sestdien es svinēšu savu namesday, (trešdiena!) un man būs kamerā, tāpēc es tikšu pie dažiem video, tikai šoreiz tie jāizplāno rūpīgāk, lai nav kā manā dzimšanas dienā (bija safilmēts par daudz, tāpēc mamma dzēsa ārā random failus, nuja). Es domāju, melones šausmu filma der, vai ne? Tikkai jāuztaisa tāda garāka, ō jā.  Nu, būs jauki.

Labi, dārgie biedri (hahahaha) es nu dodos.

Surikāts.

Nepacietība

Manam māšukam rīt paliek jau deviņi (!) gadi. Tā arī nespēju saprast - pa kuru laiku šī tik veca palikusi?

Tikko tikšu pie kaut kā, kas atgādinās fotoaparātu, uzreiz uzbliezīšu dāvanas from me. Esmu tāāādā sajūsmā par viņām, ka varētu uzdāvināt to visu sev! Tikai man tas viss noteikti stāvētu kā tāda smuklietiņa, tāpēc labāk lai tiek mazajai. Pfu, lielajai meitenei.
Tātad - ko es esmu sataisījusi?
Pirmkārt - Tā kā manai māsai mūža sapnis (precīzāk, aptuveni gadu ilgstoša vēlme) ir iegūt žurciņu (kas piepildīses vien tad, kad viņa sāks patstāvīgu dzīvi) Es nolēmu uztamborēt žurciņas līdzinieku. Ļoti krāsainu. Lillā - brūnu - pelēku - baltu.. Ar lielām, apaļām acīm. Ņam kā patīk.
Otrkārt. Divas brošas viņai, un viena viņas sirdsdraudzenei. Par to ir īpašs stāsts - jau kopš aprīļa nevarēju saņemties aiziet uz veikalu, un nopirkt filcu - pamatam, atrast pērlītes, un galvenokārt - kniedītes. Taču ap maija beigām es beidzot radīju sava dizaina brošas - kā meitenīšu sejiņas. Tam klāt arī piecas tamborētas draudzības rokassprādzes.
Un mana bēda - lelle. Šodien jāuztamborē rokas. Un kājas. Un seja. Un mammai kleita jāuzšuj. Uff.

Un vislielākā - gardākā - gaidītākā dāvana --- Mana firmas kūka. Kāda? Melnais princis. Šeit arī recepte
Un iespējams taisīšu arī keksiņus, bet tas uz jautājuma.

Un liela, liela, liela buča dzimenītē Robertai. Apsveicu!

Lieldienas

Uff, pēdējās divas nedēļas paskrējušas ārprātīgā tempā. Vismaz šī nedēļa noteikti. Tikko tikai sākās, un jau piekdiena. Uf. Kaut kāda smadzeņu čakarēšana.
Esmu ķērusies pie ''bada spēlēm''. Neesmu spējīga salīdzināt ar ''Krēslu'', jo esmu jau aizmirsusi visu kas tur bija. Es domāju, detaļas.
Uz divdesmit devīto ir cerības iegūt fotoaparātu. Uz kādu laiku. Iespējams, uz vienu dienu, bet tas nav svarīgi.
Svarīgi ir tas, ka esmu uztamborējusi Lelli Nr.2. Vārdā Kukaramba. Kas lasījuši Pepiju Garzeķi, zinās. Zinās arī, kāda saistība Lellei Nr.1 Vārdā Pepilotta. He.
Vakar ķēros pie kaut kā jauna gatavošanas. Beigās sanāca diezgan liela improvizācija, jo pietrūkās zirņu milti.
Domāju, ka būšu dāsna, un ielikšu recepti. Tad, kad pabeigšu šo. Rakstu.
Paklājs ir pavirzījies uz priekšu par kādiem diviem centimetriem. Paklājs ir raibiraibs. Paklājs ir kokvilnas un smaržo pēc paklāja. Paklājs atrodas uz palodzes. Paklājs kopā ir kādus piecus centimetrus garš. bet plats, Tā, pietiekami.
Tiko sapratu, ka manas veg-kotletes ir, maigi sakot, asas. Garšo nedaudz pēc kaut kādas..hm, frikadeles vai kaut kā tāda.
Sapratu, ka laikam neesmu normāla, ja man liedienās patīk olu krāsošana un sišana. Bet ne ēšana. Jo man negaršo olas. Nu labi, man olas garšo kūkās

Oki doki. Surikāts