Saulaini. Bumbas. Cūkas.

Šodien mēs vairākas reizes devāmies pastaigā pa Tukumu. Tiešām, vairākas reizes (un nevienā no tām nenonācām līdz mērķim) Bet šur tur mēs aizgājām, un, protams, kā vienmēr, mums ir arī bildes.

Bet par visu pēc kārtas.

 Šī ir ļoti veca bilde un šajā bildē es baigi goros (nē, mana māsa vienkārši māk bildēt. Protams, es neizslēdzu iespēju, ka nobildējot mani ar pusgalvu, viņa apmierina kaut kādas slepkavnieciskas fantāzijas, kurās galvenā varone esmu es.)
Esmu sapratusi, ka garums ir ļoti relatīvs jēdziens. Es domāju - ''garš'' un ''īss''. Jo, piemēram, blakus īsam cilvēkam es izskatos pēc žirafes. Un - otrādi. Tā kā par vienu pašu mani nav ko spriest (tāpat, kā lidojot ar lidmašīnu ir grūti noteikt ātrumu, jo nav ne stabu, ne koku, nekā.)

 Tātad, mēs nogājām gar Tukuma džungļiem, gar tādiem eksotiskiem kokiem (krūmiem?) Un nolēmām, ka mums NOTEIKTI pie viņiem ir jānobildējas ( ja nu ņem un nokalst? Kurš tad uzzinās, kādi smuki koki auguši Tukuma džungļos?)
Un, ja gadījumā pie mums ierastos citplanētieši ar nolūku sagraut mūsu zemeslodi, mēs varētu viņiem aizfaksēt dažas šāda veida burvīgas bildes, un varbūt viņi pārdomātu (kā tad. Tā nu ņems un pārdomās dažu banālu bildīšu dēl) Aizveries, realitāte.

 Tas ir mans liktenīgais skatiens (Mammu, kuš)

 Te Vikija pieķēra mani ēdot neveselīgus kukurūzas sūdiņus. (JĀ, JĀ, ZINU, JĀ, ES NOMIRŠU LĒNĀ UN MOKOŠĀ NĀVĒ)
Smukas mājas, ne?

 Te mēs devāmies otrajā raundā uz mērķi (neatceros, kāds tas bija) Saule spīd, un man ir cita frizūra (un cits outfits, jo man palika karsti)

 Te es ēdu zvaigznes (O, nevar būt. Jūs to noteikti nepamanījāt) (Brīžiem es domāju, vai es šo visu rakstu sev vai anonīmam lasītāju pulkam..?) Es sev nogriezu pieri jo man bija kaut kāda neglīta pinka, kas izbojāja visu skatu (kāpēc es to saku?)

 Te es bolos.

 Un tas ir mans ''dalabi'' skaties. Iepazīstieties, dalabi.

 Šo bildi konfigurēja Vikija (atceries, 123figūriņasmainās?) Pie stacijas, jā, gudriniek.

 Esmu greiza un šķība. Priecīga. Vispār tās bildes izskatās daudz priecīgākas, kā bija patiesībā (tad, protams, arī bija priecīgi, bet tas prieks nebija tik sastindzis)

 Šeit es plīvojos un bildēju pati sevi. Vikija fonā rij neveselīgu pārtiku (I know, what you did there!)

 Mani mati nav melni, lai gan tā tiešām izskatās (bet viņi būs TUMŠI ROZĀĀĀĀ Es rakstu kā piecgadīgs skuķis, kurš uzzinājis, ka gumijaslācīšiem šodien ir atlaides. Bet man tik ļoti patīk tā krāsa. Tāpēc piedodiet manu nekompetenci, draugi. Un atcerieties, es šeit esmu tikai uz īsu brīdi (citējot Ziedoni vai Vācieti?)

Un te es iejutos cūkas ādā. Uz Vikijas balkona. Fonā Tukuma džungļi.

Tātad, ardievu. 

Surikāts.

Sapņi

Es nesen sapratu, kas ir tas, ko es ļoti, ļoti gribu izdarīt, un pēc iespējas drīzāk.
Piemēram, izbraukt ar laivu pa upi.
Es tikai, hmm, divreiz?, esmu izbraukusi ar laivu. Un pirmā reize bija tik sen, ka to nav vērts pat pieminēt, otrā reize bija ar trīs ceturtdaļām manas ģimenes, tāpēc arī neskaitās.
Bet kā es gribētu izbraukt ar laivu...
Mums varētu būt māja pie upes, un laiva upē. Un tad es varētu braukt ar laivu pa upi, un peldēt upē zem laivas, un skatīties pa logu uz laivu upē, un ēst brokastīs mellenes ar pienu.
Un tā būtu lieliska dzīve man.
Kā Valmierā, tajos laukos. Tur ir jauki.
Tur pietrūkst tikai upe un laiva. Laiva upē.

Jā. Tas būtu skaisti....

Kaķi un akmeņi.

Šodien tāds letarģisks noskaņojums, ja saprotat, ko es ar to gribu teikt. Ja tā padomā, šis ir pirmais normālais raksts šeit, pēc ilga-ilga-ilga laika, kad es ik palaikam iepostoju bildes vai jaunumus, vai kaut-ko-nesvarīgu. Nē, drīzāk jau svarīgu. Noderīgu? Šobrīd esmu pārāk slinka, lai domātu par to, hm.

Man nupat sākās kārtējais žagu uzbrukums, nepatīkami, bet pietiekami pieciešami. Esmu lācis, slinka un pieaugusi pie dīvāna, un ceļš līdz virtuvei šķiet kilometriem tāls. Tāpēc es labāk pažagošos. Kādreiz taču viņām būtu jāpāriet, vai ne?
 Nē, es atceros, ka es biju maza, es domāju, ka žagas ir tad, kad kāda huligāniska radība dauza man pa iekšām, tad atnāk ūdens un viss atkal ir labi un tādā garā, līdz nākamajai reizei. Absurdi.

Tiešām nepatīkamas žagas.

Man bija ieplānots garš un visu aptverošs, gudrs raksts, bet izskatās, ka pie tā netikšu ne es, ne kāds cits. Taisnību sakot, šo visu es uzrakstīju desmit minūšu laikā, un tas ir apbrīnojami maz, es teikšu. Maz. Tiešām.

Šodien mēs izdomājām (mazliet par stipru teikts) veidu, kā padarīt saulespuķu sēklas ieēdamas. (Cukurs+ūdens+sēklas+panna) Ļoti garšīgi. Viss saķep kopā, un sanāk cepumi. Vai kaut kas uz to pusi.

Turklāt es esmu savainojusi celi, un pārvietojos kā vecmāmiņa ar osteoporozi un Diviem super getto maisiņiem rokās.

Es visu laiku čīkstu! Ja kādam rastos priekšstats par mani pēc rakstiem, ko rakstu, tas būtu ļoti man neglaimojošs. Nav jau tā, ka es diendienā čīkstu un nepārtraukti kaut kur dodos. Nav arī tā, ka es visu laiku guļu mājās un klausos mūziku (lai gan tieši to es tagad daru). Nu labi, varbūt nedaudz no tā visa man piemīt, bet tikai nedaudz, katrā gadījumā - ne tik daudz, lai kļūtu traucējoši.

Hm. Tā esmu es. Ļoti balta, un JĀ, tā es nestaigāju visu laiku.

Uzredzēšanos.

Saule un Vēējš

Šodien dikti laiska un sajukusi diena. Pamodos divpadsmitos - it kā vienos. Bet pēc vecā laika taču divpadsmit. Tā nu es nolēmu, ka pataupīšu laiku, un pulksteni nomainīšu tikai vakarā. Tāpat šodien nekur nebraucu/neeju, ja nu vienīgi uz veikalu pēc saldējuma.

Ik pa laikam pa logu iespīd saulīte, un tad ir tā patīkami silti. Gaidu brīdi, kad ārā būs kādi +15, lai varētu vilkt vasaras kleitas.

Manā youtubes playlisistā ir tieši 112 dziesmas. Vai bija, diezgan nesen.

Ja es skatījies filmu ''Graustu miljonārs'', tev šo dziesmu vajadzētu atcerēties. Es viņu meklēju diezgan ilgi, bet tad pēkšņi sadzirdēju viņu pa Radio101, kas man skan vienkārši non-stop, un jāā.., laime pilnīgā.

Vakar mamma izdarīja grēku darbu - iedeva man divpadsmitos naktī A.Kristi grāmatu ''Desmit mazi nēģerēni''. Es viņu sāku lasīt...un četros no rīta beidzu lasīt. Un biju tik satraukta, ka nevarēju aizmigt stundām ilgi. Bet beigās es tomēr kaut kā aizmigu, redzēju ļoti garu sapni, no kura, protams, neko neatcerējos tikko kā pamodos.

Radio/Gļēvais suns drosminieks

Vārdu sakot, tikko pa radio dzidēju vienu dziesmu.. ak, pirmo reizi kāda dziesma manī izraisa tādu sajūsmu.
Stāsts ir šāds - pirms kādiem gadiem diviem, trīs, varbūt vairāk, dzirdēju šo dziesmu kāda paziņas telefonā. Dziesma man ļoti iepatikās, un es to klausījos, klausījos, klausījos - nepārtraukti, aptuveni mēnesi. Iemācījos ideāli visus vārdus no galvas - šī dziesma man bija ļoti, ļoti mīļa. Un tu re - tikko pat tā sāka skanēt pa radio.

Sākumā bija tikai sajūta - ''šito es kaut kur esmu dzirdējusi...''
Ak, sajūsma.

Tad vēlviena dziesma, Ko arī sen nebiju dzirdējusi... tā gan man nav tik mīļa kā iepriekšējā - šo es vienkārši pāris reizes esmu dzirdējusi TV reklāmās.

Labi, labi. Rīt braukšu uz Tukumu.

Budē skatījāmies filmu, vakar. Mēs vispār jau pēdējās divas nedēļas tikai filmas skatāmies. Par pārsteigumu man - un par šoku manai māsai - tās ir pat interesantas.
Vakar skatījāmies tādu kā.. dokumentālo? Filmu par to, kas notiek ''Coco Chanel'' darbnīcā, Karla Lāgerfelda vadībā. Tā arī nesapratu, kāpēc.

Man jau kādu laiciņu istabā vāzēs sabāzti zari. Daži pat lapo. Mazliet pavasarīgāk jau ir, nevar noliegt.
Bet vislabāk man patīk skatīties vasaras bildes. Viņas ir uzņemtas pietiekami sen, lai būtu interesanti, un pietiekami nesen, lai var atcerēties, ar kādu notikumu kura bilde saistīta.

Tā sajūta, kad tu pa radio izdzirdi dziesmu, ko pēdējajā laikā bieži klausies. 
Tā sajūta ir brīnišķīga. Tāda pati, kā satiekot sen neredzētu paziņu - un ja dziesma patīk, tas prieks reizēm ir vēl patiesāks kā satiekot paziņu. 

Laiskā kaķu bilde.

Tas brīdis, kurā tu saproti, ka nezkādā veidā esi iemācījies vārdus kādai random dziesmai no radio. 

Un tā man arī nupat sanāca. Kaut kāda nloīga dieniņa. Vai arī man vienkārši ir pārāk daudz smadzeņu, arī tas ir variants.

Ak, smadzenes.

Mani mīļākie rakstnieki, dzejnieki? Kādi tie ir? Ak, neko orģinālu te neatradīsiet. 

Pirmkārt - Ojārs Vācietis

Otrkārt - Imants Ziedonis

Treškārt - Kurts Vonnegūts

Un nē, tas nav sakārtots pēc kaut kādām vietām. Vietu nav, visi vienlīdz mīļi. Lūk, tā es gribētu mācēt rakstīt! 

Viņiem visiem ir kas kopīgs.. varbūt tā ir brīvības sajūta, kāda rodas, lasot viņu tekstus, nezinu. Neesmu vēl tik gudra. 

Nesen atcerējos par šito, starpcitu. Tik forša multene bija. Un tie briesmoņi tik reāli uzzīmēti bija. 

 - Murgs Vallijs

(Video)

Bonbongu karš WILL BE SOON. IZLASI ŠO RAKSTU NOTEIKTI, ŠĪ IR REĀLA IESPĒJA NOPELNĪT. peļņu sadalīsim uz pusēm.

Izrādās, esmu bijusi nepareizās domās par cilvēkiem!

Man visu laiku šķita ka cilvēkiem nepatīk, ka viņiem uzdod daudz jautājumu - un paši cilvēki mani ir veicinājuši sākt šādi domāt. Bet skatoties savā (un draugu) dienasgrāmatā draugos, es saprotu, ka laikam ir pēdējais laiks savas domas mainīt.. asku.efem jau nevar uzskatīt par baigo protestu pret jautājumiem, ne? Visjocīgākie man liekas tie cilvēki, kas uztaisa sev profilu askā, un pēc tam sūdzas, ka viņiem uzdod stulbus/daudz/daudz un stulbus jautājumus. Cilvēk, augšāmcel savu loģisko domāšanu! 

Bet tomēr daudziem patīk mani teletūbiji.

es šito filmu neesmu redzējusi tik sen..tiešām, sen. Pēdējoreiz redzēju, kad man bija kādi pieci? gadi. Atceros tikai to lielo, pūkaino Jetiju, vai kā viņutur. 

Rīt celšos septiņos, bet  ne tāpēc, ka tad jāceļās, bet gan tāpēc, lai palūrētu savā datorizētajā termometrā, un apskatītu, ka tik man nerādās -20, jo tas nozīmētu tikai to, ka varu likties uz auss un gulēt līdz vieniem, vai pat vēl ilgāk. '

Visi tagad uztraucas par to ACTA (vairāk te) bet man par to, pa lielam, nospļauties - filmas es neskatos, bildes lādēju reti. Un patiesībā tas pat - no vienas puses - būtu ok, jo vismaz visu laiku netiktu sēdēts pie datora (ak, es naivā) Protams, ka sēdētu cilvēki, kur tad viņi liktos? Ārā pārāk daudz gaisa. 

Ja jūs būtu redzējuši, kādu promākslu es uzdāvināju opītim dzimšanas dienā! Ha, tas bija grūts darbs, zīmēju trīs dienas (pirmās divas slinkoju, trešajā strādāju piecas stundas) Esmu lepna līdz bezgalībai, uhhhhh.

awww, es ceru, ka šitais gifs darbosies. (Tas ir mans kaķis, bet tik pat labi var būt arī tavējais.)

Sirreālisms, kaķis, un kāpēc es rakstu.

Un jau atkal es rakstu tagad, tieši tagad - kad man jāiet uz veikalu, vai jāpadara kaut kas cits. Nekas, man ir iedzimts loģikas trūkums, un tā pirmsākumi meklējami Ievā, ja ticam Kristiešu versijai par cilvēku/pasaules sākumu. (Bet viņi aizmirsa par dinozauriem (vai arī vienkārši nolēma, ka tie ir pārāk nemanāmi/nesvarīgi, lai tos pieminētu)) Bet ko nu daudz par kristiešiem, pie kuriem, diemžēl? nevaru pieskaitīt sevi.
Jā, mani kristīja. Pašūpoja šūpolītēs.

Mums ar kaķi ir dziļa saikne. Es nolasu no viņa brēcieniem, ka viņš grib ēst, viņš no maniem - ka viņam jāvācas, un mēs abi pēc mammas - ka dimbā ir. Tagad kaķis skatās, ko es daru, un ik palaikam pamet tādu nogurušu, dzīves pieredzējušu skatienu uz manu pusi, tad samiedz acis un novēršas, nevēlēdamies sāpināt savu sirdi ar skatu, kā situ un traumēju nabaga klaviatūras taustiņus.
Kāpēc es vispār kaut ko tādu uzrakstīju? Nu ko, viens no iemesliem, kāpēc vienmēr man ir patikuši blogi, ir tas, ka es varu rakstīt visādus bul***tus, un visiem tas ir vienalga, nu, puslīdz (atskaitot dažus kareivīgus pilsoņus un dažus citus indivīdus) Pa lielam visi tam nepievērš uzmanību. Tad nu es varu rakstīt tekstu, kā vien vēlos, neuztraucoties, ka kādu aizvainošu (protams, gan jau kādu aizvainošu, taču varu par to neuztraukties, jo neviens vēl nav sūdzējies)

Es varu darīt, piemēram, šitā - šitā. Tagad es mazlietiņ parakstīšu šitā. Es varētu tā rakstīt vienmēr, bet tik lieli un resni burti mani pārāk nogurdinātu, turklāt tie aizņemtu pārāk daudz vietas, ū, muša uz monitora atkal uzlīda. 


Man tik ļoti riebjas tās mazās mušiņas, kas ziemā izperējas, ka...ūūūūh, nezinu kā turpināt šo kaislīgi iesākto vārsmu/teikumu/bljahablahablajaaha. Mums bioloģijā izstāstīja par šo mušiņu rašanos...tagad es visus ābolus, ko vien ēdīšu, noberzīšu ar drāšu sūklīti (to, kas domāts piedeguma atberzēšanai) (opā, tagad zināšu, ko darīt, ja apdegšu vasarā, bet tas nekad nenotiek, esmu apdegusi tikai vienu reizi savā dzīvē - tajā sutoņā aizpagājušā gada Dziesmu svētkos, kad mums bija jāsēž baros, un katrai meitenei bija 35 centimetri vietas, vai kaut kā tā.)

Labi, es atgriežos pie saviem parastajiem burtiem, lai gan bija ittin ērti rakstīt arī ar tiem, iepriekšējajiem. Izdomāju, ka nenāktu par skādi atrast internetā kādu stulbu (lasīt - uz dziļām savas dzīves pārdomām veicinošu) bildīti, savādāk te ir tikai teksts, teksts, vai kā man nepatīk rakstīt to vārdu, man vienmēr viņš jūk.

Dienas bezjēgā cīsiņu paka.

Kā man patīk pārlasīt savas vecās dienasgrāmatas, vnk nevaru beigt smieties, jo viss tur ir muļķīgi uzrakstīts, reizēm pat ļoti muļķīgi, reizēm ļoti garlaicīgi, bet reizēm pārsteidzoši prātīgi. Lai gan es diezgan labi atceros sevi desmitgadīgu, un jā, es nebiju sevišķi gudra, bet gudrāka par savu māsu gan, ja kas.

Šodien mums jau otrā projektu diena. DIENA. Man labāk patika nedēļas, bet nevienu jau neinteresē kaut kāda bezrūpīga pusaudža viedoklis, ū. Vienīgais iemesls, kādēļ šīs dienas ļoti gaidu - skolā nepieciešams atrasties vien stundu, vai pat mazāk, nu, kā nu kurā reizē.
Šogad mums projektu vada Misters Direktors (un nekad mūsu klase vēl nav bijusi tik klusa, varu apzvērēt) Un projekta tēma ir ļoti plaša, un ļoti teorētiska (tā saucas - skolas pagalma apzaļumošana, precīzāk, mūsu grupai - augsne)
Jo mūsu skolas pagalmā ir izrakti visi ceriņi, ievas, un vispār viss ir uzrakts, aprakts, un aptīrīts, palikuši vien pāris koku-veterānu. Tad nu mums ir tas svētītais pienākums darboties.

Cer, ka rozes mūsu pagalmā augs bez nevienas traumas. Pff, Tad pārceliet futbollaukumu uz parku, jo ticamāk uz mūsu skolu atbrauks Muhameds Alī, nekā  bumba tādu nieku kā rožu dēļ mainīs savu ierasto trajektoriju. Jau agrāk, kad bija ceriņi, to zari patstāvīgi bija aplausti un vispār - diezgan nožēlojamā stāvoklī. Nudien žēl skatīties.

Yup, šodien beidzot nopirku kedas. prieksprieksprieks. Pirku un meklēju jau divas nedēļas. Neatradu gan tik smukas, (un pa tik smuku summu) kā cerēju, bet šā vai tā - galarezultāts, manuprāt, ir pieņemams. Mana draudzene Laima flegmojas un nesūta man robertas vārdadienas bildes (un viņas vārdadiena bija 14tajā, palūkojiet paši, cik liela čība viņa ir) Bet nekas, es vēl šodien varu pagaidīt.

Domāju atsākt rakstīt kaut ko - dzejoļus rakstu visu laiku, šajā vietā.  ''Savādā'' netiks atstāta, jo tās sakarā man ir maziņš strupceļš (jeb, nav kur virzīties)

Scaramouch, scaramouch

Tātad, šorīt no rīta atklāju, ka Gotye ir arī citas dziesmas, ne tikai ''Somebody that I used to know''
Man vienmēr bail vērt vaļā zināmu grupu nedzirdētas dziesmas, nuuu - ja nu nepatīk? Nezinu, jā, pati nesaprotu.

Šī tad arī tā jaunatklātā.

Un šitā ir tā vecā, kuru klausos jau kādu mēnesi, vaai pat divus.
Vārdu sakot, tagad esmu pavilkusies uz ''Gotye''. Nuja.
Šodien bija skola, es, protams, nogulēju kori. Pareizāk - aizmirsu par tāda eksistenci. Ciik raksturīgi man.
Lūk, kas man nupat ienāca prātā:

Dažas neizskaidrojamas lietas.


1.Dzirdes fenomens.


Pāris teikumi vai skaņas, kuras es nedzirdu, lai gan tās ittin labi var sadzirdēt no otra dzīvokļa gala. Un nevis speciāli, bet vienkārši - Nedzirdu!

- Nomazgā traukus, Elīn!-
- Sakārto istabu!-
- Tad tu atceries, lieta kuru tev drīz ļoti vajadzēs ir tur, tajā atvilktnītē, ja?-
- Nauda paslēpta maziņā kastītē - 
 - Ej gulēt!-
- Mājasdarbus izpildīji?-
 - Celies! - 
 Modinātājs
Zvans no cilvēka, ko mēģini sazvanīt jau nedēļu
.......


Ko es dzirdu, lai gan reizēm tas cilvēkam pie skaļas mūzikas reāli nav sadzirdams:

Konfekšu čaukstēšana skaņas izolētākajā telpā dzīvoklī
Durvju atslēgšana
Nejauši pieminēta frāzes, no kurām man ir kaut kāds labums
Skapīšu virināšana
Lifts
kluss ''elīn'' (visjocīgākais ir tas, ka reizēm es no rīta nedzirdu visskaļāko modinātāju, bet ja kāds pasaka - elīīn - tad es uzreiz to sadzirdu. Ne skolas laikā)
.........


Kāpēc es rakstu kaut kādus murgus? No tā nav nekādas jēgas.
Mūsu skaits nav mainījies. Kaza samainījās ar Aitu. Jā, zinu, ļauni.
Vēstures stundā bija īss, ļauns prieka mirklis. Tas tiešām bija ļauni. Labi, es mēma.

Atklāju labu veidu, kā pārbaudīt, vai saldumi tiek patērēti vairāk nekā vajag, vai viss bumbās.
Sāc krāt konfekšu kastes, konfekšu papīrus, konfekšu iepakojumus... Man ir viena kurpju kaste, viens albūms, 9konfekšu kastes, no kurām piecas esmu izēdusi vienpersonīgi. Albums ir ilgi krāts (2gadi) kaste gan ātri skarājās. Ražīgs rudens. (Septembrī sāku krāt, starp citu)

Don't stop me now, I'm having such a good time /queen - Don't stop me now/


Šodien satiku Zobenu un Mazmietu. Ūūūū. Mēnešus divus nebija redzētas, huh?
Šī mēneša mīļākā grupa, viennozīmīgi - queen. un gotye.
Man tie igreki apriebās.
Tagad skan mana vis-vis-vis mīļākā dziesma.

Ou, sveiki

Daudz pa šo laiku noticies, mjā, tik nezinu, ar ko lai sāk.

Pagājušo otrdien paliku par gadu vecāka, (Tagad varu braukt uz vakvaparku bez mammas :D )

Sestdien bija izēšanās - ojā, kāda izēšanās. Biju uzcepusi čupačupām keksiņu - banānu keksiņu. Precīzi skaitot, kādi 93-94 bija noteikti. Tas tik bīj labi. Protams, neiztrūkstošs bija melnais princis, he, kā nu bez tā.
Uz manu dzimšanas dienu bija, ah, slinkums rakstīt, kas, un kāda no tā jēga? Šā vai tā, nepazīsiet. Bet visa ģimene bija kopā - vai vismaz daļa tās.
Vīrs, Meitas (divas) Mazmeita, Vīra pirmā sieva, Babņiks, sīkā, un vēl viena sīkā. Spēlējām mafiju (un iemācījāmies kā spēlēt Mafijas ar ''stāstu'' - kas bija visinteresantākais) un vēl šo to, vēl šo to.

Vakara gaitā noskaidrojās, ka pie manis naktsmājas ņems tikai paši tuvākie radi (vīrs, vīra pirmā sieva, babņiks) Bet meitas devās mājup, tāpat arī mazmeita.
Aizgājām gulēt dikti agri (nu, kādos četros noteikti) Un piecēlāmies arī dikti agri  - desmitos nulle nulle. Bijām jau domājušas celties septiņos, un pat piecos. Hahahah. Cik naivi no mūsu puses, jo modinātāju neviena nedzirdēja.

Un protams, neiztrūkstoša daļa bija pastaiga ar Babņiku pa Rīgu. Babņika vilciens bija četros, laika atlikulikām. Ko tur daudz stāstīt.

Žēl, ka sniega nav. Un Rīgā tieši, nav un nav. Tukumā jau esot. Kupenas, vai kaut kā tā. Ja nu Rīgā vispār neuzsnigs sniegs, Ziemassvētki šā vai tā tiks nosvinēti baltā vietā. Murrrr.

Kas vēl jauns? Ar novēlošanos sapratu, ka neesmu uztaisījusi nevienu pašu ziemassvētku dāvanu. Nav radošā garastāvokļa, un nezinu, kas pie tā vainīgs - zinu arī to, ka, ja piesēdīšos pie adatām, krāsām un diegiem, dāvanas taps vienas pēc otras. Bet saņemties - grūti, grūti.

Labi, māsa dīc pēc e-klases (ak tu dieviņās) Laikam jau jālaiž.
Seko man draudziņ, arī te, Un protams, TE

Čaviņas, mīļie! Nenokariet degunus, sniegs būs, APSOLU!

Mandarinos taimos klātus.

Nu tā, tagad esmu veca. Otrdien plkst. 17.05 man apritēja skaistie 14. Kā jokoju -tagad varu braukt uz Akvaparku bez mammas atļaujas (mu. ha. ha. ha)
Parīt būs lielā svinēšana. Well, tad arī izstāstīšu - kas un kā. Lai nu kā, šodien mani daži labi jau apdāvināja. Man ir krekls ar MANI  -  Herpestidae Suricata . Nujā.
Un vēl šo to priekš filcēšanas (trīskrāsainu filcu, u.t.t.) Un šo to garšīgu, un tā tālāk.

Ar Unu izdomājām, katram gadījumam, ja pagarinās skolas gadu, mēs leksim akā un kļūsim par Samārām. Līdz jūnija beigām, kad izlīdīsim caur kāda nelaimīgā televizoru. Nopietni. Gribējām līst skapī, bet atklājām, ka arī Nārnijā ir pagarinātais mācību gads. Nu re. Atliek Samāra.

Labi mīļie, čučibuči jums (:

Kaut kas, ko pievienošu saitītēm.

Ak, jūtos burrrvīgi. Kā jau vienmēr, kad iegūta kāda jauna, nekam nevajadzīga bižutērija. Ak, bet šīs man patīk divtik.

Stāsts ir tāds, ka vienunakti pie manis palika dvīnis, un parādīja kādu burvīgu, man ļoti vajadzīgu vietu, kurā iz(niek)lietot savu kabatas naudu. Un es protams, pasūtīju pirmās divas lietas, kas man patika.

Katrā gadījumā, tagad esmu īpašniece pūčgredzenam (patiesībā diviem vienādiem, bet vienu es uzdāvināju robertai) un kaklarotai ar divām pūčveidīgām radībām. Un arī vārnai, bet tas pa citu tēmu.

Šodien bija saulains.
Priecīgi.

Man kaut kad drīz būs jācep kartupeļi, un tad mēs viņus ēdīsim ar briessmīgineveselīgo Seru Kečupu. Salamaleikum.


Buchimuchi.

---------------------------------------------
How to kill the story? Take the story and kill it. 

SAPŅUDOMAS

Čau.

Sēžu mājās, sāp kakls, dzeru tēju, aaaand saprotu, ka drīz nebūs ko darīt.  (labprāt palasītu, bet man nav nevienas jaunas grāmatas, ko es nebūtu pārlasījusi n-tās reizes. Varētu paadīt skolai, bet nav adatu. ;/ )

Laikam jāieskrien mājiņā. Tagad tāds garastāvoklis - ka gribās. Neko daudz jau negribās, nē, nemaz ar ne. Ja nu vienīgi spēju visu tvert tik pat viegli kā sapnī. Sapnī es nekad neuztraucos par sekām (jo lielākoties no rīta sapnis ir aizmirsts). Ak, un šonakts bija tik ļoti, ļoti jauks sapnis! Bet kad mēģinu viņu uzrakstīt, nepietiek vārdu. Skan tizli, jā. Nu tad neko.

Šodien sapnī gāju uz to pusi, kur Valdemāra iela (bet sapnī viss ir savādāk, un arī redzēšana savādāka ) tāpēc tur bija Priekuļi, Preiļi, vai kaut kas tamlīdzīgs. Es domāju, nosaukums, jo es tur nekad neesmu bijusi. Es veikalā pirku saldējumu. Gribēju taisīt saldējuma kokteili ar jāņogām un šokolādes saldējumu. Ak jā, tas it kā bija Tukumā.. bet it kā Rīgā. Nu dikti jūk kopā, bet vai nav vienalga? Man ir.

Ak jā, vēl es skatos Simpsonus te . Agrāk gan skatījos iekš linecinema.lv, bet kopš tur vairs nav filmu, jāiztiek ar iepriekšminēto. Tur gan nav daudz sēriju, žēl.

Surikāts.

ADIOOOS!

Trīs dienas Varšavā.

Tātad, par poliju. Pagaidām man ir tikai dažas bildes, jo Paula nav atsūtījusi pārējās. Naiss.

Ko lai saka.. Sākšu ar braucienu uz turieni, ar ko tad citu. Nevarēju aizmigt. Pagulēju aptuveni pusstundu, laikam vainīgas manas tabletes pret slikto dūšu, nu neko, nevaru bez viņām. Ēdām mandarīnus, dzērām tēju, uz vienu brīdi atslēdzos, jo miegs nāca, a aizmigt nevarēju. Hmm.
Iebraucām Varšavā ap pieciem rītā. Cilvēki jau staigā, mašīnas ar dažas ir, pustumšs, bet daudz gaišāks kā šajā laikā Rīgā (Rīgā tobrīd bija ap sešiem) Ap sešiem Pēc Varšavas laika bijām viesnīcā. Nedaudz nolaistiem nummuriņiem, nedaudz vecā, bet ir ok. Redzētas arī sliktākas, nopietni. (Piemēram, ar izpuvušu caurumu gaitenī, cauriem griestiem, zirnekļu apsēstu tualeti)
Lifti te bija vienkārši... šausmu kambaris, brrr. Ziniet, liftiem parasti ir iekšējās durvis (tās, kas pie kabīnes) Un ārējās (Katrā stāvā) Bet Polijā... Te ir tikai ārējās, vismaz mūsu viesnīcā. Un braucot tu redzi, kā garām skrien durvis, durvis, durvis, turklāt pie vajadzīgā stāva lifts samazina tempu tik ļoti, ka liekas, ka tūlīt iesprūdīsi. Bailīgi.

Tātad, paliku pie iebraukšanas Varšavā. Tā kā mūsu laiks apmesties nummuriņos vēl nebija pienācis, mums bija laiks (6h) pastaigāties. Kur vien vēlamies (galīgi crazy, ne?) Tā nu mēs gājām - tipa meklēt cetru, bet galugalā aizgājām galīgi šķērsām, un beigās izrādījās, ka šā vai tā būtu jābrauc ar autobusu. Tātad, atradām kaut kādu piemiņas vietu, vai? Skats bija dikti sirreāls - kāpnes, un no augšienes saule spīd tā, ka uz leju nāk stari, tādi trekni. Un augšu dēļ saules nevarēja redzēt, un vis apkārt bija krusti, tā mazliet bailīgi bija. Hmm.
Atradām dažus pārtikas veikalus (CHERRY COKE, WOW) un (LAIMA FANTA WOWOWOW) un (ĀKDIEVS, MENTOSS AR LAIMU? GREIPFŪTU? PILDĪJUMU? AKDIEVS, AKDIEVS!!)
Nu, es nezinu, ko poļi par mums padomāja.

No rīta bija smuka sarma.

Migla no krusta kalna.

Jo šodien tāds garastāvoklis

Un tajā dienā

Kad metāla lauskas

aplips ap mani

Es spēšu pacelties spārnos.

Tajā dienā

Nebūs nekā neparasta

Tikai brokastu maizē būs izdrupis caurums

Tu nolamāsies

Teiksi, ka man jānoķer peles

Man jānoķer peles?

Ņau.

Un piens nedaudz izšļakstīsies

Sīkums

Bet tomēr tev liksies.

Ka visa diena ir 

sabojāta.

Ir tikai rīts, labrīt

Labrīt

Sīkums

Bet tomēr tas visu izjauca

Manu plānu 

sagrauza peles

Mans plāns bija pārvērst sevi

Par metāla lausku

Un aplipt 

sev apkārt.

Peles.

Man jānoķer.

Ņau?

ŠOPPING

Šodien bija šopings, šopings, šopings, un pār mani nāca jau sen atnākusī atklāsme, ka..

Nujā, Rīgā ne vella nevar nopirkt. It kā ir - daudz veikalu, daudz lietu, bet tajā pašā laikā ir tikai mēsli, nu, nevajadzīgi nieciņi. Protams, es nerunāju par visu, var jau atrast arī jēdzīgas lietas, bet tajā pašā laikā, tepat, piemēram, Tukumā, es uzreizi varu atrast papīra keksu formiņas pa lētām naudiņām, dzintara smaržas, un tā tālāk. Un galvenais - lētāk. Arī drēbes. Nu nepirkšu bikses pa divdesmit pieciem latiem, Kukuū!

Bet pietiks nu par to. Es šodien iepirkos, iepirkos, hahahā. Un sajūta ir lieliska.
Ziniet kāpēc man nepatīk prasīt pārdevējām, lai viņas kaut ko atrod? Tāpēc, ka man nepatīk, ka ja tev neder, piemēram, bikses, tev ir jāprasa pārdevējai - man izmēru lielākas, ja? Nujā, zinu, muļķīgi, bet ko padarīsi?

Ak, atkal skan ''maiskij čai'' Pilnīgi biju aizmirsusi, jo man nav TV,esmu pilnīgi atslēgta no sabiedrības, nu labi, joks. Man to zombējošo kastīti nevajag, paldies par kūkām. Un man tāda nebūs, savādāk pienāks gaidtā brīvdiena, a es sēdēšu, pieplakusi 5d televizoram, vadiņi visās malās, ou jē, otrā realitāte.

Nuja, par to es nesen domāju, kas tagad tiek attīstīts. Nē, es jau nesākšu atkal to ''agrāk bija lāāābāk, blah, blah, blah'', es tikai tā padomāju. Agrāk attīstīja celtniecību, vai ne? Paskatieties apkārt, kaut vai uz ielas - mājas ar rotājumiem, celtas gadiem, baznīcas, celtas gadsimtiem, bet tagad jaunās mājas - kantainas, nu, ļoti interesanti. Bet attīstīta tiek paralēlā pasaule, datori, telefoni, tv. Jo cilvēkiem ir slikti, cilvēki sūdzas, jo viss ejot uz leju, nu tad - biezie no tā drīzi varēs atslēgties bez jebkādiem affekta stāvokļiem. Pieslēdzies tikai sistēmai, un aizmirsti par visu, visu, visu! Bet ko es te cepos. Man tak nebūs televizora, būšu šaujama nost. Hehe.

Labii, man gribās ēst.

attā.

Šogetten

ĀĀĀ, Bloggers vienkārši.. man bojā nervus. Rrrrr.

Forši, es pirms kādām divām dienām sarakstīju kilometriem garu rakstu... nuja, viens vārds ''GĻUKS'' Un ne jau man, bet bloggeram. RRRR!

Nu labi, bet man šodien bija Diskotēka. Skolā!
Bija jauki, tikai viņa bija pārāk īsa, manuprāt. Tikkai no pusseptiņiem, līdz deviņiem, un pa to laiku jau tikai iesildīties var paspēt. Nevaru sagaidīt, kad būšu liela!

Ak jā, es biju kruta. haha. Es biju lokomatīves vadītājs, ak jel, es tikai ceru, ka tas nav vienīgais, ko es savā mūžā spēšu sasniegt. Nu jā.

Tagad man sāp kājas, bet man ir cepumi, šokolāde, sula, un tā tālāk (tas lai atgūtu nodejotos kilogramus :D )
Ko es gribēju teikt.. ak jā, es pagājušo piektdien beidzot nopirku to, ko taisījos pirkt jau no bloga sākuma, patiesībā - vēl agrāk (bloga vecumu skaties manā profilā (;  ) Ziniet, ko?

 FILCĒŠANAS ADATU

Tagad es esmu nenormāli kruta, kā saprotat. Nja. Un jau pirmajā dienā apguvu šo tehniku! Es jau zināju, vajag tikai likt paciesties nedaudz ilgāk, un arī rezultāti būs labāki! Nuja. Uzfilcēju šoto, parādīšu kad tikšu piefotoaparāta. Un uztaisīju auskarus, tas gan nav saistīts ar filcu ne mazākajā mērā, bet visas šīs lietiņas ir pirkas pērļošanas bāzē. Ak, jel. Ha.

Nākam sestdien es svinēšu savu namesday, (trešdiena!) un man būs kamerā, tāpēc es tikšu pie dažiem video, tikai šoreiz tie jāizplāno rūpīgāk, lai nav kā manā dzimšanas dienā (bija safilmēts par daudz, tāpēc mamma dzēsa ārā random failus, nuja). Es domāju, melones šausmu filma der, vai ne? Tikkai jāuztaisa tāda garāka, ō jā.  Nu, būs jauki.

Labi, dārgie biedri (hahahaha) es nu dodos.

Surikāts.

''Atpūta'' iekš ''The doors''

Ziniet ko?

Un atkal jau man skan Ozzy. Un es jau gandrīz visas tās dziesmas no diska zinu no galvas. It kā varētu pameklēt, kur ir noklīdušais ''Nirvana'' disks, bet ziniet... ārā jau tikuntā ir tumši. Bet es tik un tā mainīšu disku. apnika jau.

Labi, tas pagaidīs. Tagad man patīk arī šitā dziesma -

Tagad man skan vēlviens ūber vecs disks no mammas pūra lādes. Miniet trīs reizes kas?

Haha. Bet man pašai laikam pēdējais laiks pirkt savus diskus. Jo datorus jau met ārā, bet diski saglabājas māāāzdrusciņ ilgāk. Nu jā.

Es taču vakar pabeidzu projekta kalendāru (man slinkums iedziļināties). Bet pieminēšu, ka uzdūros dažām reklāmām no žurnāla ''Atpūta'' (~1920-1945 ) Man patīk. Iečekojiet!

Ja kas, man tagad skan ''my love, my love, can you tell me your name?''

Oktobris

Šobrīd manā personīgajā mūzikas topā ir atgriezies Ozzy. Haha. Jau atkal.  Kā jau vienmēr rudenī. Rudenīgas dziesmas.

Ak, un tagad skan mana mīļākā. Ziniet kura?

Bet es neklausos youtube, man ir disks. Jo manai mammai ir čupa disku. Un.. nujā.

Vēl viņai ir kaudze kasešu, un bija kaudze diskešu. Nuja. Kas kurā laikā modē. Tagad... tagad modē ir mēsli. Mugurā velkam mēslus, klausāmies mēslus iekš mēsliem. Un runājam mēslīgi. He, kas par vārdu. Nu labi. Mēs varam to pieņemt tā, ka tādā veidā mēs izvadam visu slikto, kas paaudžu paaudzēs sakrājies. Jo mēsli tak ir.. nu, sapratāt.

Ziniet, es gribētu būt putns. Nu, jā, cik orģināli. Bet tiešām. Tāds maziņš un pelēks. Zvirbulis, piemēram. Tad es varētu lidināties, kur tīk, jo neviens jau zvirbuļus neķer, ja nu vienīgi sētas puikas, kaķi, un daži lieli putni. Bet tas jau ir normāli. Īstajā dzīvē. Mums, cilvēkiem, ir sliktāk. Jo mēs esam prom, prom no dabas. tāpēc mums uzbrūk tie, kurus nevar pamanīt un no kuriem nevar izvairīties. booohooo. Labi.
Paliku pie zvirbuļa. Tātad, man būtu ligzda, (un man nebūtu jāmaksā par materiāliem, jāpierakstās zemes grāmatā, un jāmaksā nodokļi par to, ka, reāli, esmu! ) Un nomirtu es arī dabīgā nāvē. Piemēram, kaķa mutē.

Interfeiss | grafomānija

Tikko pavadīju dagy uz Tukumu. (nu, uz vilcienu). Tagad sēžu savā istabā. Labprāt to izsūknētu, jā, jā. Bet tad, kad es to darīšu, man tas būs jādara vismaz stundu. Jo tas garais, nu, tajā kātā kaut kādi putekļi sasprūduši, un vēl nezin kas. Un tagad tas garais ir galīgi nelietojams. He. Nu, ko lai dara.

Paga, ko es gribēju teikt... ak jā, paskatījos arhīvā. Jūnijā katru dienu bezmaz pa pieciem rakstiem (tas tā, vidējais) jūlijā ar.. Augustā tik 15, Septembrī laikam 16, neatceros. Nu, maz rakstu, jā. Un nevarētu teikt, ka nekas nav noticis (nu, nekas uzrakstāms). Drīzāk otrādi - tik daudz kas notika, ka mana grafomānija tika uz laiku apstādināta. Taču tagad atkal man brīvas rokas - jo skola jau ir tikpat kā tāds ziemas miegs - un varu grafomanēties cik uziet.

Un ak nē. Jā, atkal mani raksti ir palikuši bez jebkādas jēgas, lai gan šādi man pašai - personīgi - patīk labāk. Brīvāk. Var palēkāt caur tēmām, kaut ko aizmirst, atcerēties, pieP.S.ot, u.t.t.