Daži veidi, kā nosist laiku, un tamlīdzīgas muļķības.

Šie karstuma/aukstuma/slapjuma/sausuma uzliesmojumi un tikpat ātrie norimumi man sāk krist uz nerviem. Ja man būtu izvēle, es, protams, izvēlētos mūžīgus 28 grādus un vidēji slapju laiku, un, protams, citu klimatu un zemi, un, moška, arī kontinentu, jo cik es gadu laikā esmu sapratusi, šīs zemes klimats pilnīgi noteikti man neder (un jā, es neesmu patriots. Laikam. Jā, ik palaikam uznāk kaut kādi bezjēdzīgi latviskuma uzliesmojumi, bet es tos ātri vien aizmirstu un aizmetu pagātnē.)

Vai tad pasaule nav viena?

Manuprāt patriotisms ir tas, kas dala pasauli daļās un neļauj visam būt vienam. Vienai valstij, piemēram. Tad es varētu bez jebkādiem pārmetumiem apmesties, piemēram, tagadējās Spānijas dienvidos un pavadīt tur visu savu atlikušo dzīvi-dzīvīti, kamēr vien neapniks.

Vai nav jauki? Atklāju kaut kādu fīču Prt Sc sakarā. Sākumā jebkas-kaut kas ir Jāprt sc'no, un tad jāie'paste'o iekš skype sarunas. voila - un bilde gatava.
Nu, pamēģiniet taču,

Nu, šitā ir galīgi stilīga dziesma.

Tomēr laikam ir vasara, bet, kā sākās, tā Augusts. Daudz darīšanu. Piemēram, 17tajā jāiet uz Prāta vērtas koncertu. Galīgi jauki. Ar Elziņu, tagad prātoju, ko viņai uzdāvināt (ziniet, divu mēnešu trimds prom no Latvijas nav nemaz tik maz! :D )

Tagad par runājošajiem kaķiem. Mani visvairāk no šīs interesantās kaķu sugas uzrunāja šis eksemplārs:

Es ceru, ka tas ir īstais video, jo es esmu pārāk slinka, lai to pārbaudītu.

Atsevišķām lielo smadzeņu pasugām tais senajos laikos govs lidošanas pieredzējums būtu licies varen smieklīgs. Viņa nepavisam neizskatījās gracioza.


Es nezinu kādēļ, bet man šķita, ka šis citāts no ''Galapagu salas'', K. Vonnegūts, likās varen atbilstošs visai šai cilvēcisko dzīvnieku, vai kā arī tur būtu-nebūtu padarīšanai.

Redzējāt to 15gadīgo Lietuvieti Rutu, kura uzvarēja Olimpiskajās? Redzējāt? Redzējāt?

Es gar zemi.

Aplausi.

Ar ko es jūs tagad gribu iepazīstināt?

Ar stumbleupon.com?

O, nē, tieša reklāma pilnīgi noteikti nav manā gaumē

It kā es zinātu, ko šis termins nozīmē.

Nu, es varu piedāvāt 15 veidus kā veiksmīgi nosist mūsu strauji izsīkstošos laika krājumus.


Bīdīt kursoru pa aplīšiem, liekot tiem sadalīties un pavairoties, beigās izdzemdējot kaut ko, katru reizi kaut ko citu, bet varbūt arī es maldos. (Ja tā, tad tur uzradīsies maziņš kosmonauts)
.


Galīgi nejēdzīga rotaļlietiņa

Kaut kas, ko es vēl aizvien neizprotu, bet tur ir kasete, tāpēc tas laikam ir kruti.

Šitas te murgs.

Disneja tēli reālajā dzīvē. (piemēram ragana no mazās nāriņas ir īpaši iedvesmojoša)

Lūkot te.

Ā, tulkojums vārdam FELICHITA ir Laime.

33. veidi kā palikt Kreatīvam.

Lasu vecos draugiem.lv dienasgrāmatas ierakstus un žagojos, brizdama cauri savām  ''Manu smadzeņu vietā ir štovēti kāposti'' un tamlīdzīgām attīstības fāzēm. Vispatīkamākā man šķiet pirmā un tagadējā. (Pirmās laikā radās, piemēram, dzejolis ''kuksa'', kuru kaut kur šī bloga dzīlēs esmu nopublicējusi)

Un pilnīgi nesaistīti ar visu iepriekšminēto atradu kāda mākslinieka spēles ar gaismu un ēnām.

Feini, ne?

Un katrā gadījumā, varat mēģināt izsekot šī mākslinieka otu vicināšanai un uzburt uz papīra kaut ko līdzīgu. 

Lidošana nav bīstama. Bīstama ir lidmašīnas avārija.
Katrā gadījumā, gaisā vēl neviens nav palicis, vai ne?
Bet mūsu zemeslode taču atrodas gaisā. Pati savā.
Ak, vai.

Atgriežamies pie maniem ļoti jaukajiem ierakstiem draugu dienasgrāmatā. Labākais jau ir tas, ka galvā man darījās tas pats, kas tagad (lai gan es sāku stipri apšaubīt. to. Savu intelektu. Vai bīšanos no tā)

Tikko es pirmoreizi biju tik ārprātīgi slapja ziemā. Ak, ko nu tur daudz stāstīt. Mēs bijām uz kalna [saprotams] Un braucām uz dibeniem, ar ragavām  [jautri] Ar viko ar, bet tikai pāris reizes. Tad man aizbrauca jumts, [tā iemesls bija tas, ka sniegs nekusa [tas, kas man virsū] un nebija auksti vai slapji]  Un es sāku vārtīties pa sniegu. Turklāt man vislaik slīdēja kājas, kad es kāpu kalnā, tāpēc tas vispār bija ārprātīgi. Es biju galīgi slapja, Jumts bija kautkur uz Āfriku aizbraucis, un [elza 'netīšām iemeta man sniegu,tādu pamatīgu, virsū. ] Aiz kakla!

Nu ko šis liecina par mani?

Shame, shame on me.

Un šis tas dzejisks.

Ēnas.
Tumši pelēki gaismas atkritumi.

(Tik jauna un jau pesimiste? Bet kurā vietā pesimisms? Manas smadzenes.

Tās ir ļaunas.)

Vai iekava spēj dzīvot patstāvīgu dzīvi?

(
)

Atcerējos par kādu grupu.

 Vilkt psihodēliskas, izplūstošas spirāles un apļus.

voilā

Nu, tas pagaidām no manis viss. Šodien (šis raksts sākās trešdienā un beidzās ceturtdenā, pulksten 0:03, novērtējiet! )

Surikāts.

Ērgļi. Rīga. Tukums.

Es nezinu, kas ir tas, kas man liek nakts vidū celties velties, lai rukātu drukātu nekam nederīgu rakstu, kurš man tomēr sniedz gandarījumu (it īpaši, ja statistika ir trīsciparu vai vairākciparu skaitlis)

Bet es esmu atpakaļ - Atpakaļ no atpūtas kārtīgos laukos - Ērgļos un Mazozolos.

Bet par visu, kā vienmēr, pēc kārtas.

Man tā būs vieglāk. Es protams, nevarēšu atstāstīt visu perfektā hronoloģiskā secībā, un arī netaisos, jo šī nav nekāda publiskā personīgā atskaišu grāmata. Ne pulksteņlaikus, ne datumus - neprasiet man.

 Iepazīstieties, Arguss. Man bija sabildēts pilns fotoaparāts ar bildēm, bet, kā tas parasti notiek, visas bildes izdzēsās - Ak - bet, tas jau sīkums, tik un tā ar laiku visas bildes aizmirstās.
Tātad, Arguss. Un batuts kas vēl nesen bija darbotiesspējīgs un nesaplēsts.

 Diemžēl, izgaistot bildēm, izgaisa arī ģeniālā bilde no dambja (kad slūžas bija atvērtas) Bet mums vismaz sanāca Latviešu Titānika versija - Slūžāniks.

 Bet vispār jau mēs tur kārtīgi pastrādājām. Mazozolos, Kauliņos, pie Kristiānas omītes. Gan ķiršus, avenes, zemenes lasījām, gan kolorādo vaboles un to bērnus galinājām (tas tik bija dzeltenasiņains slaktiņš)

 Šīs ir skaistās puķes. Bildes galīgi neiet pareizajā secībā, bet es neesmu tādā garastāvoklī, lai par to uztrauktos.

 Man ļoti patika turienes trauku mazgāšanas sistēma. Tur ir elektrība, bet nav ūdensvads. So. Ir divi spaiņi (kā riktīgos laukos, un tā arī ir!) Vienā ir dzeramais ūdens, otrā traukmazgājamais. Ar lupatu kārtīgi noberž šķīvi (bļodu, karoti, dakšu, u.t.t.) un tad bāž verdošā ūdenī (kurš uzkarsis, protams, ar krāsns palīdzību) Diemžēl mums nebija tā goda skaldīt malku vai kraut pagales, jo tas bija izdarīts pāris dienas iepriekš. Nu, neko.

 Agrāk viņiem esot bijuši lopi, nu, visās mājās, kur man sanāk iegriezties, agrāk ir bijuši lopi. ''Agrāk''. Agrāk ir bijusi plaša saime, lopi, bet tagad ir omīte un kaķis. Un suns. Un stārķi (Ansītis un viņa sieva Grietiņa. Kristiānas omīte stārķi mazu izglāba un izaudzināja. Tagad tas ir patstāvīgs ligzdāpiemājas ligzdotājs.)

 Tur bija trīs (nē, laikam tomēr četri) dīķi. Vienā peldēja zivis. Otrā žurkas un dēles. Trešais bija milzīgs. Un ceturtais bija pelddīķis (tur bija māli. Visos bija māli un smukas ūdenszāles, un pēdējos divos šausmīgi skaidrs ūdens, ja vien viņā neiebrida iekšā.).
Māte daba gan bija nolēmusi pasmieties par mums, un neļāva baudīt dīķa priekus.

 Nu, ko es te stāstu. Ja Māte daba neļauj, tad atnāk Elīnis. Vispār jau tā bija Kristiānas ideja.
 - uz trīs lecam dīķī! -

Nu, ja lecam, tad lecam.

Kā es varēju zināt, ka viņa domāja tikai līdz ceļiem?

Un māli slīd, ja kas.

 Bet tā kārtīgi nopeldēties mums nesanāca. Diemžēl. Vairākas reizes bija gandrīz pietiekami silts, un būtu uzsilis arī galīgi, bet, kā vienmēr tādās reizēs notiek, sāka līt.

 Tur bija mežonīgi daudz ķiršu. MEŽONĪGI. Mēs lasījām, lasījām, es ēdu, ēdu, ēdu, man likās ka es pārsprāgšu, bet vienmēr atradās kāda - kaut neliela - vieta kārtējai ķiršu devai. Ņam ņam ņam. Kristiāna tikai skatījās un brīnījās, kā es viņus tik daudz varu patērēt.

 Un Ērgļos ir ļoti skaistas debesis un rozes. Vai, precīzāk, mākoņi zilās debesīs un rožu ziedi.

 Kad mālos iekāpa ar kājām un padīdījās, radās šādi brīnumi.

 Visapkārt bija pļava, un pļavā auga ļoti, ļoti, ĻOTI daudz puķu. Daudzām es pat nosaukumu nezinu. Un ļoti daudzas vīgriezes. Pati sajutos kā pļava. Rudzupuķes kā koķetes un margrietiņas tik naivas, magones tik kaislīgas un zvaniņi tik skumji.

 Pičuks. Vienreizīgs, neatkārtojams kaķis. Es esmu kaķu cilvēks.
Un šis bija kaut kas...kam es nespēju turēties pretī (cik naivi. It kā būtu kaut viens kaķis, kuram es spētu turēties pretī) Viņš leca klēpī, murrāja, SIEKALOJĀS, kā suns, mīļi, un ņaudēja, un skatījās, un mīņājās, un...

 Dambim slūžas bija ciet, un varēja smuki pastaigāt pa akmeņiem.

Līgo. Līgo!

Uz vienu dienu gadā man nākas kļūt sabiedriskai un priecīgai, ticiet man, tās ir nežēlīgas mocības.

Prieks, iedomājieties, prieks! Kas tās vispār par nenopietnām blēņām?

Nu labi.

Jokus pie malas.

Šeku reku, bildes.

 Mūsu gardās zemenes (ļoti, ļoti, ļoti sulīgas un garrdas, mmmm) Nē, ar Līgo tām nav nekādas saistības, ja nu vienīgi - mēs tās apēdām tieši pirms braukšanas Līgot (tas skaitās?) 
Pa kreisi - mans ozollapu mākslas darbs. Plika trīslitru burka izskatījās pārāk neglīti, tāpēc nolēmu viņu apsaitēt ar pāri palikušajām ozollapām.
Un, protams, vainagi. Tos gan uzpina oma.
Skaisti, ne? Jasmīns, pīpene un madara.

Te es iepozēju ar savu smuko vainagu. Smalki, smalki, pavisam smalki.

Tātad, mēs braucām pie kaimiņiem, radiņiem, nu, vārdu sakot - līgot. Izlaidīšu garlaicīgo daļu par pieēšanos un manu gājienu ar Ričardu uz mežu, jo tur nu nav nekā daudz ko stāstīt (bija ļoti romantiski. Nē, Ričards ir suns. Zeltainais retvīvers, laikam.)

 Tā nu mēs izdomājām - es, oma un opis - aizsoļot līdz Jaunmokām, kas turpat vien ir. Te, cik smuki jasmīni, puķītes, un tā tālāk. Durvis arī baigi smukās.

 Tad es izrādīju nelielu necieņu pret vainagu.
Ak, ja jūs zinātu, cik daudz potenciāli labu bilžu aizgāja nebūtībā dēļ bilžu bojātāja TUMSAS. Skumji, skumji, shame on you, dark!

 Visapkārt dziedāja griezes. Mazliet baisi, es teikšu. Tāda sajūta, ka tūlīt izleks traks maniaks ar motorzāģi no krūmiem (tiem pašiem jasmīniem, kaut vai. Es domāju, tik ļoti izlepis jau tas maniaks nav.)

Pa labi - Jaunmokas. Pa kreisi - mūsu apmešanās vieta. Tik gaišs nebija, kā tajā bildē izskatās, fotoaparāts tikai prasījās pēc uzslavas par labi padarītu darbu. 

Spocīgi koki, spocīgi koki Jaunmokās. Atceros, kā sākumskolā, kad mums bija ekskursija uz šito pili, sastāstīju draudzenēm, ka pilij tāds nosaukums tāpēc, ka tur bērnus spīdzinājuši. Ak, sadistiskā es.

 Tadamm, nākamais rīts. Pamodos - vellszin cikos, kuru gan interesē laiks vasarā? Saulīti gan no rīta nesagaidīju. Atceros, kā vienu gad saules kalnā svinēju astronosmiskos jāņus, tur mēs no rīta sauli meiju vārtos sagaidījām, tas bija smuki.

 Bija burvīgi mākoņi šorīt. Ik palaikam uzsmidzināja - bet vispār saule karsēt karsēja.

 Re, es ar Ričardu arī smuki pabildējos. Ričards mums ir mīļš zvērs. Mana otrā mūža mīlestība (pirmā, protams, ir Minka Remarks, ha.)

 No rīta pastaigas ar Ričardu. Gājām meklēt meža zemenes, divas trīs arī atradām. Bet redziet, kādu smuku skatu noķēru!

 Lepni.

 Šīs ir supersakarīgas bildes. Pa kreisi - Ričards purinās pēc kārtējās dīķa peldes. Pa vidu - es ķeru sauli.
Pa kreisi - manas kājas. Labdien, kājas. Kā klājas?

 Kāpēc man šķiet, ka divas bildes te smuki atkārtojas?
Šodien gāju pie Vikijas, un ziniet, ko mēs atradām?
TELETŪBIJI ATGRIEŽAS.
Es ceru, ka tā saite darbojas.
Jā, mēs veselu stundu skatījāmies to sviestu un nevarējām novaldīt smieklus.
Zinājāt, ka teletūbiju radītāji/taisītāji regulāri rija narkotikas? Es nemaz nebrīnos.
 ''Re, mākonītis! Kas tad tas? Sniedziņš! Sniedziņš, sniedziņš, sniedziņš! No kurienes viņš nāk?''
Katrā gadījumā - ja māki smieties, garastāvoklis simtprocentīgi uzlabots. Garantēju.

 Lūk tā.

 Mans zvērs. Tadamm. Briesmonis.
Viņš atnāks pie tevis sapnī.
ŠONAKT.
Viņam garšo marinētas zemenes.
Zemenes, atceries.
Tās, ar zilajām lapiņām.

Bum.
Surikāts.

Līgo!

Rīgas dāmas. Plīstošu ziedlapiņu skaņa.

Amm, what was I talking about?

Ā, šodien biju Rīgā. Uz pāris stundiņām. Burtiski. Viss bija jauki, atskaitot to skriešanu uz vilcienu beigās, bet arī to var pieciest.

Un nu par visu bildēs.

 Patiesībā bilžu ir ļoti maz, tāpēc man nāksies vien izstāstīt lielāko daļu bez bilžu palīdzības.
Tātad, bildē ir - kas? - oooo, jā, Tukuma stacija. Redziet, es šodien atklāju jaunu (nu labi, pusgadu vecu) bilžu apstrādes mājaslapu, tāpēc...Ha, vai nav glīti?

 Suņuka skices. Ja kārtīgi samiegsi acis un pielieksies pie datora (telefona, televizora, radio, radiatora) ekrāna, varēsi arī viņas saskatīt. (Vai es jau teicu, kāpēc mēs braucām uz Rīgu? Suņukam bija šādas tādas darīšanas RDMV (Rīgas dizaina un mākslas vidusskola). Un es, protams, apņēmos pildīt gida pienākumus.)
Skices paņemtas līdzi veiksmei - un iedvesmai - un drosmei.

 (Vai nav smalki, ko?) Vilciens Tukumā, galapunkts Rīgā. (Vispār Rīga ir ļoti fotogēniska, tas man jāatzīst.)

 Mans stulbais skatiens. Es izskatos ļoti riža, un man jau patiktu, ja mani mati tiešām būtu tādā krāsa...bet nu nekā. Kā i, tā i. Ko tur padarīsi.

(Vai ir vērts piebilst, ka rakstu sāku taisīt 22.06, bet turpinu 23.06?)

Tātad, mēs lēnā garā devāmies pie manis, lai atpūstos pēc garā, tālā ceļa (vesela stunda piecpadsmit) un pārģērbtos, un varbūt arī kaut ko uzkostu. Aizejam - neviena nav mājās! Nu, vismaz durvis neviens nevēra vaļā, arī pēc manas vardarbīgās zvana spaidīšanas. Protams, atslēgas man nebija līdzi (Jo mamma solījās būt mājās.)

Tāpēc mēs devāmies uz RDMV (kājām, voila) Un pēc kāda laiciņa tur arī nonācām (baigi stilīga skola). Tagad izlaidīšu garlaicīgo daļu (Kā es pusstundu riņķoju pa skolas foajē, gaidot S.) Un atgriezīšos pie brīža, kad bijām atkal atnākušas līdz manām mājām. Izrādījās, ka mamma vienkārši ir bijusi dušā, kamēr mēs zvanījām. Lie-li-ski! Bur-vī-gi!

Zinājāt, ka ar govs mēsliem var mazgāt grīdas, etc.? Gade vai gude vai dega, vai kaut kā tā to pulveri sauca, nopirkām Rāmā, nē, Hanumanā, nu, velnssazin kā to veikalu sauca, lai gan es uz viņu eju katru nedēļu.

Jā, jā, zinu, es jau jums esmu noriebusies ar to savu QUEEN.

Uz vilcienu mēs paspējām pēdējajā minūtē. Protams, apsēsties mēs dabūjām tikai pēc Bulduriem, kur izkāpa lielākā daļa pasažieru, līdz tam mēs stāvējām pe durvīm, nu, tām pašām ārējām (izklausās aplam muļķīgi)

Un, tā kā Rīgā es atradu Tukuma ielu...

Redz, Tukumā es atradu Rīgas ielu! Vai nav jauki?

Es rakstu tā kā tāda debiliķe.

Jauki.

Vispār man patīk.

To ''tā kā'' varēja arī nelikt, ne?

Un no ''ne'' arī.

Nujā.

Un šodien ir briesmīgs laiks. Nekas, es sevi mierinu ar domu, ka tumsā, t.i. - naktī tik un tā ir vienalga, vai ir apmācies vai ne, ka tik nelīst (es tomēr neatbalstu lietu, kaut arī jāņi it kā ir lietus laiks. IT KĀ. Tikai tāpēc, ka pāris gadus pēc kārtas Jāņos IR bijis lietus.)

Atā.

Surikāts.