Līgo. Līgo!

Uz vienu dienu gadā man nākas kļūt sabiedriskai un priecīgai, ticiet man, tās ir nežēlīgas mocības.

Prieks, iedomājieties, prieks! Kas tās vispār par nenopietnām blēņām?

Nu labi.

Jokus pie malas.

Šeku reku, bildes.

 Mūsu gardās zemenes (ļoti, ļoti, ļoti sulīgas un garrdas, mmmm) Nē, ar Līgo tām nav nekādas saistības, ja nu vienīgi - mēs tās apēdām tieši pirms braukšanas Līgot (tas skaitās?) 
Pa kreisi - mans ozollapu mākslas darbs. Plika trīslitru burka izskatījās pārāk neglīti, tāpēc nolēmu viņu apsaitēt ar pāri palikušajām ozollapām.
Un, protams, vainagi. Tos gan uzpina oma.
Skaisti, ne? Jasmīns, pīpene un madara.

Te es iepozēju ar savu smuko vainagu. Smalki, smalki, pavisam smalki.

Tātad, mēs braucām pie kaimiņiem, radiņiem, nu, vārdu sakot - līgot. Izlaidīšu garlaicīgo daļu par pieēšanos un manu gājienu ar Ričardu uz mežu, jo tur nu nav nekā daudz ko stāstīt (bija ļoti romantiski. Nē, Ričards ir suns. Zeltainais retvīvers, laikam.)

 Tā nu mēs izdomājām - es, oma un opis - aizsoļot līdz Jaunmokām, kas turpat vien ir. Te, cik smuki jasmīni, puķītes, un tā tālāk. Durvis arī baigi smukās.

 Tad es izrādīju nelielu necieņu pret vainagu.
Ak, ja jūs zinātu, cik daudz potenciāli labu bilžu aizgāja nebūtībā dēļ bilžu bojātāja TUMSAS. Skumji, skumji, shame on you, dark!

 Visapkārt dziedāja griezes. Mazliet baisi, es teikšu. Tāda sajūta, ka tūlīt izleks traks maniaks ar motorzāģi no krūmiem (tiem pašiem jasmīniem, kaut vai. Es domāju, tik ļoti izlepis jau tas maniaks nav.)

Pa labi - Jaunmokas. Pa kreisi - mūsu apmešanās vieta. Tik gaišs nebija, kā tajā bildē izskatās, fotoaparāts tikai prasījās pēc uzslavas par labi padarītu darbu. 

Spocīgi koki, spocīgi koki Jaunmokās. Atceros, kā sākumskolā, kad mums bija ekskursija uz šito pili, sastāstīju draudzenēm, ka pilij tāds nosaukums tāpēc, ka tur bērnus spīdzinājuši. Ak, sadistiskā es.

 Tadamm, nākamais rīts. Pamodos - vellszin cikos, kuru gan interesē laiks vasarā? Saulīti gan no rīta nesagaidīju. Atceros, kā vienu gad saules kalnā svinēju astronosmiskos jāņus, tur mēs no rīta sauli meiju vārtos sagaidījām, tas bija smuki.

 Bija burvīgi mākoņi šorīt. Ik palaikam uzsmidzināja - bet vispār saule karsēt karsēja.

 Re, es ar Ričardu arī smuki pabildējos. Ričards mums ir mīļš zvērs. Mana otrā mūža mīlestība (pirmā, protams, ir Minka Remarks, ha.)

 No rīta pastaigas ar Ričardu. Gājām meklēt meža zemenes, divas trīs arī atradām. Bet redziet, kādu smuku skatu noķēru!

 Lepni.

 Šīs ir supersakarīgas bildes. Pa kreisi - Ričards purinās pēc kārtējās dīķa peldes. Pa vidu - es ķeru sauli.
Pa kreisi - manas kājas. Labdien, kājas. Kā klājas?

 Kāpēc man šķiet, ka divas bildes te smuki atkārtojas?
Šodien gāju pie Vikijas, un ziniet, ko mēs atradām?
TELETŪBIJI ATGRIEŽAS.
Es ceru, ka tā saite darbojas.
Jā, mēs veselu stundu skatījāmies to sviestu un nevarējām novaldīt smieklus.
Zinājāt, ka teletūbiju radītāji/taisītāji regulāri rija narkotikas? Es nemaz nebrīnos.
 ''Re, mākonītis! Kas tad tas? Sniedziņš! Sniedziņš, sniedziņš, sniedziņš! No kurienes viņš nāk?''
Katrā gadījumā - ja māki smieties, garastāvoklis simtprocentīgi uzlabots. Garantēju.

 Lūk tā.

 Mans zvērs. Tadamm. Briesmonis.
Viņš atnāks pie tevis sapnī.
ŠONAKT.
Viņam garšo marinētas zemenes.
Zemenes, atceries.
Tās, ar zilajām lapiņām.

Bum.
Surikāts.

Līgo!

Rīgas dāmas. Plīstošu ziedlapiņu skaņa.

Amm, what was I talking about?

Ā, šodien biju Rīgā. Uz pāris stundiņām. Burtiski. Viss bija jauki, atskaitot to skriešanu uz vilcienu beigās, bet arī to var pieciest.

Un nu par visu bildēs.

 Patiesībā bilžu ir ļoti maz, tāpēc man nāksies vien izstāstīt lielāko daļu bez bilžu palīdzības.
Tātad, bildē ir - kas? - oooo, jā, Tukuma stacija. Redziet, es šodien atklāju jaunu (nu labi, pusgadu vecu) bilžu apstrādes mājaslapu, tāpēc...Ha, vai nav glīti?

 Suņuka skices. Ja kārtīgi samiegsi acis un pielieksies pie datora (telefona, televizora, radio, radiatora) ekrāna, varēsi arī viņas saskatīt. (Vai es jau teicu, kāpēc mēs braucām uz Rīgu? Suņukam bija šādas tādas darīšanas RDMV (Rīgas dizaina un mākslas vidusskola). Un es, protams, apņēmos pildīt gida pienākumus.)
Skices paņemtas līdzi veiksmei - un iedvesmai - un drosmei.

 (Vai nav smalki, ko?) Vilciens Tukumā, galapunkts Rīgā. (Vispār Rīga ir ļoti fotogēniska, tas man jāatzīst.)

 Mans stulbais skatiens. Es izskatos ļoti riža, un man jau patiktu, ja mani mati tiešām būtu tādā krāsa...bet nu nekā. Kā i, tā i. Ko tur padarīsi.

(Vai ir vērts piebilst, ka rakstu sāku taisīt 22.06, bet turpinu 23.06?)

Tātad, mēs lēnā garā devāmies pie manis, lai atpūstos pēc garā, tālā ceļa (vesela stunda piecpadsmit) un pārģērbtos, un varbūt arī kaut ko uzkostu. Aizejam - neviena nav mājās! Nu, vismaz durvis neviens nevēra vaļā, arī pēc manas vardarbīgās zvana spaidīšanas. Protams, atslēgas man nebija līdzi (Jo mamma solījās būt mājās.)

Tāpēc mēs devāmies uz RDMV (kājām, voila) Un pēc kāda laiciņa tur arī nonācām (baigi stilīga skola). Tagad izlaidīšu garlaicīgo daļu (Kā es pusstundu riņķoju pa skolas foajē, gaidot S.) Un atgriezīšos pie brīža, kad bijām atkal atnākušas līdz manām mājām. Izrādījās, ka mamma vienkārši ir bijusi dušā, kamēr mēs zvanījām. Lie-li-ski! Bur-vī-gi!

Zinājāt, ka ar govs mēsliem var mazgāt grīdas, etc.? Gade vai gude vai dega, vai kaut kā tā to pulveri sauca, nopirkām Rāmā, nē, Hanumanā, nu, velnssazin kā to veikalu sauca, lai gan es uz viņu eju katru nedēļu.

Jā, jā, zinu, es jau jums esmu noriebusies ar to savu QUEEN.

Uz vilcienu mēs paspējām pēdējajā minūtē. Protams, apsēsties mēs dabūjām tikai pēc Bulduriem, kur izkāpa lielākā daļa pasažieru, līdz tam mēs stāvējām pe durvīm, nu, tām pašām ārējām (izklausās aplam muļķīgi)

Un, tā kā Rīgā es atradu Tukuma ielu...

Redz, Tukumā es atradu Rīgas ielu! Vai nav jauki?

Es rakstu tā kā tāda debiliķe.

Jauki.

Vispār man patīk.

To ''tā kā'' varēja arī nelikt, ne?

Un no ''ne'' arī.

Nujā.

Un šodien ir briesmīgs laiks. Nekas, es sevi mierinu ar domu, ka tumsā, t.i. - naktī tik un tā ir vienalga, vai ir apmācies vai ne, ka tik nelīst (es tomēr neatbalstu lietu, kaut arī jāņi it kā ir lietus laiks. IT KĀ. Tikai tāpēc, ka pāris gadus pēc kārtas Jāņos IR bijis lietus.)

Atā.

Surikāts.

Lietusmēteļi un laivas

Šīs trīs dienas ir bijušas ļoti slapjas, ļoti krāsainas un ļoti interesantas. Jā, neapšaubāmi interesantas, pārpilnas ar dažādām nelaimēm un citādiem interesantiem atgadījumiem.

Bilžu man ir maz, jo man pašai nebija fotoaparāta, bet astoņkājis man nesūta bildes.

Ak, nejaukais astoņkājis!

Tāpēc es jau sākšu stāstīt, un cerēšu, ka viņa man atsūtīs bildes, pirms pienāks vakars. Tā, lūk.

Pirmā diena bija ļoti bezjēdzīga. Mēs nostāvējām trīs stundas rindā, nodziedājām divas dziesmas, un tad mums bija jāiet. Māte daba parūpējās par to, lai sāk līt tieši tajā brīdī, kad mums jāiet, tādēļ mēs izpelnījāmies dažas jaukas replikas, un palielu sekotāju pulku, kuri domāja, ka mēs mūkam no lietus un nolēma darīt to pašu.

Pats koncerts baznīcā bija ļoti parasts un garlaicīgs, ja neskaita to, ka daži labi nogāzās un iztraucēja kluso baznīcas mieru, bet tā nebiju es, paldies dievam.

Tad Godiņa apvaicājās, kurš dzīvo vistuvāk Ģertrūdes baznīcai, un es, neko ļaunu nedomādama atsaucos...Nevajadzēja man tā darīt! Bet neko darīt, tiku pie tonnu smaga maisa ar notīm. Un jauka ''Atnesīsi septembrī uz skolu!'' Lieliski.

----

Vakar es biju plānojusi celties pussešos. KĀ TAD. (Ļoti naivi no manas puses, starpcitu)
Mans modinātājs, protams, nenoskanēja. Vakar nē. Šorīt gan, jā, šorīt viņš izdomāja, ka man ir jāpieceļas pāris stundas agrāk. Liels paldies, priecājies, ka es beigās pārdomāju un neizsviedu tevi pa logu!

Tātad, man bija tieši pusstunda laika, lai izmazgātu matus, saģērbtos, sakrāmētu ēdienu somā un izdarītu vēl kādus pārsimt sīkumus. Nieki.

Tad es devos uz mīļoto Baroncentru lai satiktu Paulu un Atoņkāji kurš aizgulējās. Nu labi, astoņkāji es nesatiku. (It doesnt make sense, right?)
Tramvajā ar mums sāka runāt kaut kādi šaubīga paskata stiprā dzimuma pārstāvji, un neizskatījās, ka viņi brauc uz koncertu Mežaparkā (drīzāk gan pēc minerāļūdeņa veikalā Rimi)

Tad es sapratu, ka man ir pārāk plāns mētelis un nav lietussarga, aaaasom!

Pirmo mēģinājumu mēs pavadījām ēdot, mums paveicās - vēl nelija. Uz vienu brīdi parādījās cerība, ka diena būs karsta, jo sāka karsēt saule, 'n shit. Arī tur mēs kļūdījāmies!

Kā redzat, saulains (Un astoņkājis beidzot atsūtīja bildes)
Tad mums beidzās mēģinājums, un mēs dabūjām pusdienas. Uzminiet, kādas!
Jūs ziniet tos trauciņus, kuros liek ēdienus, kad ņem mājās? Tādi kartona/plastmasas trauciņi ar nodalījumiem.
Cik saprotu, orģinālā bija domāts tā - vienā nodalījumā makaroni ar cīsiņiem, citā kečups, un vēl citā - gurķīši.
Mūsu šķīvjos tas viss bija izmētās pa visiem nodalījumiem, turklāt Evijas gurķīši bija vēl iegrauzti! Kā mēs vēlāk ar mammu runājām - varbūt kāds izslacis pakotājs tā no katra otrā trauciņa pagrauzies - mazliet desiņu, kādu makaronu, gurķīti....jā, viss var būt!

Mēs arī tā lieliski uzēdām mega supergiga cukurvates pa latu gabalā. (Precīzāk - kopā ar Elizabeti aizlaidāmies no citiem ēdājiem) Taču tur kaut kas nebija kārtībā, jo milzīgā cukurvate apēdās trīs minūtēs :(

Un tad nāca lielais, bezjēdzīgais ģenerālmēģinājums, tas sākās šādi -

Un beidzās ļoti līdzīgi
Bet man, atcerieties, nebija nekāda lietusmēteļa, un mani dārgie blakussēdētāji bija tieši tikpat apzinīgi kā es, varbūt daži mazliet apzinīgāki - mums bija divi lietussargi uz piecām. Jauki, ne?

Bonbongu karš WILL BE SOON. IZLASI ŠO RAKSTU NOTEIKTI, ŠĪ IR REĀLA IESPĒJA NOPELNĪT. peļņu sadalīsim uz pusēm.

Izrādās, esmu bijusi nepareizās domās par cilvēkiem!

Man visu laiku šķita ka cilvēkiem nepatīk, ka viņiem uzdod daudz jautājumu - un paši cilvēki mani ir veicinājuši sākt šādi domāt. Bet skatoties savā (un draugu) dienasgrāmatā draugos, es saprotu, ka laikam ir pēdējais laiks savas domas mainīt.. asku.efem jau nevar uzskatīt par baigo protestu pret jautājumiem, ne? Visjocīgākie man liekas tie cilvēki, kas uztaisa sev profilu askā, un pēc tam sūdzas, ka viņiem uzdod stulbus/daudz/daudz un stulbus jautājumus. Cilvēk, augšāmcel savu loģisko domāšanu! 

Bet tomēr daudziem patīk mani teletūbiji.

es šito filmu neesmu redzējusi tik sen..tiešām, sen. Pēdējoreiz redzēju, kad man bija kādi pieci? gadi. Atceros tikai to lielo, pūkaino Jetiju, vai kā viņutur. 

Rīt celšos septiņos, bet  ne tāpēc, ka tad jāceļās, bet gan tāpēc, lai palūrētu savā datorizētajā termometrā, un apskatītu, ka tik man nerādās -20, jo tas nozīmētu tikai to, ka varu likties uz auss un gulēt līdz vieniem, vai pat vēl ilgāk. '

Visi tagad uztraucas par to ACTA (vairāk te) bet man par to, pa lielam, nospļauties - filmas es neskatos, bildes lādēju reti. Un patiesībā tas pat - no vienas puses - būtu ok, jo vismaz visu laiku netiktu sēdēts pie datora (ak, es naivā) Protams, ka sēdētu cilvēki, kur tad viņi liktos? Ārā pārāk daudz gaisa. 

Ja jūs būtu redzējuši, kādu promākslu es uzdāvināju opītim dzimšanas dienā! Ha, tas bija grūts darbs, zīmēju trīs dienas (pirmās divas slinkoju, trešajā strādāju piecas stundas) Esmu lepna līdz bezgalībai, uhhhhh.

awww, es ceru, ka šitais gifs darbosies. (Tas ir mans kaķis, bet tik pat labi var būt arī tavējais.)

Dienas bezjēgā cīsiņu paka.

Kā man patīk pārlasīt savas vecās dienasgrāmatas, vnk nevaru beigt smieties, jo viss tur ir muļķīgi uzrakstīts, reizēm pat ļoti muļķīgi, reizēm ļoti garlaicīgi, bet reizēm pārsteidzoši prātīgi. Lai gan es diezgan labi atceros sevi desmitgadīgu, un jā, es nebiju sevišķi gudra, bet gudrāka par savu māsu gan, ja kas.

Šodien mums jau otrā projektu diena. DIENA. Man labāk patika nedēļas, bet nevienu jau neinteresē kaut kāda bezrūpīga pusaudža viedoklis, ū. Vienīgais iemesls, kādēļ šīs dienas ļoti gaidu - skolā nepieciešams atrasties vien stundu, vai pat mazāk, nu, kā nu kurā reizē.
Šogad mums projektu vada Misters Direktors (un nekad mūsu klase vēl nav bijusi tik klusa, varu apzvērēt) Un projekta tēma ir ļoti plaša, un ļoti teorētiska (tā saucas - skolas pagalma apzaļumošana, precīzāk, mūsu grupai - augsne)
Jo mūsu skolas pagalmā ir izrakti visi ceriņi, ievas, un vispār viss ir uzrakts, aprakts, un aptīrīts, palikuši vien pāris koku-veterānu. Tad nu mums ir tas svētītais pienākums darboties.

Cer, ka rozes mūsu pagalmā augs bez nevienas traumas. Pff, Tad pārceliet futbollaukumu uz parku, jo ticamāk uz mūsu skolu atbrauks Muhameds Alī, nekā  bumba tādu nieku kā rožu dēļ mainīs savu ierasto trajektoriju. Jau agrāk, kad bija ceriņi, to zari patstāvīgi bija aplausti un vispār - diezgan nožēlojamā stāvoklī. Nudien žēl skatīties.

Yup, šodien beidzot nopirku kedas. prieksprieksprieks. Pirku un meklēju jau divas nedēļas. Neatradu gan tik smukas, (un pa tik smuku summu) kā cerēju, bet šā vai tā - galarezultāts, manuprāt, ir pieņemams. Mana draudzene Laima flegmojas un nesūta man robertas vārdadienas bildes (un viņas vārdadiena bija 14tajā, palūkojiet paši, cik liela čība viņa ir) Bet nekas, es vēl šodien varu pagaidīt.

Domāju atsākt rakstīt kaut ko - dzejoļus rakstu visu laiku, šajā vietā.  ''Savādā'' netiks atstāta, jo tās sakarā man ir maziņš strupceļš (jeb, nav kur virzīties)

Ziemassvētki. Teātris. Atmiņa.

Nu, pirmkārt jau atmiņa ir viena no tām lietām, kura man nav, un es nezinu, vai vēlos to iegūt. Jo labāka atmiņa, jo lielāka atbildība.

Es jau pirms veselas mūžības solīju ielikt bildes no kārtējā teātra ar nosaukumu ''Ziemassvētku vecītis pasniedz dāvanas un visi izliekās ka viņiem nav radniecīgu saišu ar viņu'' 

Tagad es zinu, kur Jēzus dabūja tās tupeles - aizņēmās no mana opīša!

Jūnijā lienam akā.

Es esmu tiiik satraukta par parītdienu, un esmu satraukta arī par rītdienu, kā jau par visām dienām, kurās paredzēts kaut kur braukt. Braukšana man uzdzen stresu. Stresustresustresu. Nezinu, cikos aizmigšu.

Tikko sāka rādīt Gārfildu, bet to protams, pārslēdza (hahahaaaha, screw you, linn) Tagad rāda vienu no tām filmām, kuru es noteikti kaut kad esmu redzējusi. 


Šodien aizgājām uz Pareizticīgo baznīcu. Es, kas baznīcā ir bijusi labi ja kādas piecas reizes! Un ne reizi tāpēc, ka būtu kāda vajadzība. Un arī šoreiz vajadzības nebija. Atnācu līdzi Vikijai. Pirmo reizi dzīvē metu krustu! Nudien, pirmo reizi. Bet tur iekšā - tik kluss, un neviena cilvēka. Tikai tā tantiņa, kas pārdod sveces. lētākās par 0,35. Eleganti gan. Man patīk vaska sveces. Smaržīgas.

Šodien Tukumā tiešām neredzēti daudz cilvēku. Varētu padomāt, ka noticis kaut kas tik neticams kā vēlvienas lidmašīnas ielidošana kādā nekustīgā (vai kustīgā) punktā. Parasti uz ielām nav neviena - nu, neskaitot vidēji trīs vecmāmiņas un divus bērnu ratiņus, kā arī kādus trīs ielas kaķus. Šoreiz vienā ielas pusē ar mani bija kādi divi duči (!) cilvēku. Tiešām, laikam arī šitos Ziemassvētkus kāds svin. Savādi.

Brilliant of this day

Tikko sākās kaut kas tik aizvēsturisks kā Eirovīzija. Kad biju mazāka, nepalaidu to garām ne reizi. Tagad pat nezinu, kurā valstī tā norisināsies. Laikam jau neesmu īsta patriote.

Šodien redzēju daudz cilvēku. Tik tiešām, un visus Te (nezinu, pie kura esmu apstājusies)

Look right there.

Šodien atklāju arī iespēju iesiržot visas tās smukās bildes kuras kaut kur redzu. He.
www.weheartit.com

Vējš pūš.

Vējš pūš

Vēju pūš

Vējš vēju pūš

Nu ko, atkal jau svētki. Šodien visu dienu cepsim, un vakarā to visu apēdīsim. Divpadsmitos dzersim šampanieti - un, protams, limonādi. Tas mums. Uz salūtu (cerams) neiesim. Ļoti skaļi, man no viņa sāp galva. Jāā, zinu, stulbi. Atceros pagājušo NY, kā skrējām uz Tk centru, pa sniegu, un bija silts, taču aukstāks kā tagad. Tagad sniega nav, nekā nav, čušš. Viena bilde no pagājušā gada NY:

Tur mēs spraužam sniega kupenā NY paredzēto eglīti (Ja nu vecā nobeidzās) Un jā, dedzinām brīnumsvecītes.

Bet ko es gribēju teikt - Gribēju apsveikt VISUS Jaunajā Gadā. Visus!

Lai prieks, lai veiksme. Lai padodas viss iecerētais, un tā tālāk, un tā tālāk. Galvenais - nepadoties. Un nepazaudēt sevi - jo cilvēki mainās un mainīsies, un nav vērts mainīties līdzi - tas notiks pats no sevis!

Vakar noskatījos teātri ''Mans nabaga Marats'' Jauki. 

Bučas!

Surikāts