Rāda ziņas ar etiķeti gifs. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti gifs. Rādīt visas ziņas

ceturtdiena, 2012. gada 2. augusts

Trīsdimensionāli zīmējumi. Un bildes. Murgi būs.

Atradu kaut ko tiešām baisu, un skaistu, un jauku, un draudīgu reizē. Bet tas zem manas nelielās vēstures lekcijas, kuru varat arī izlaist, ja ir tāda vēlēšanās.

Kas ir GIFs?
Nē, viss raksts nebūs par to, kas ir GIFs, un kāda no tā štrunta jēga.

Vai drīzāk, animēts gifs. Nujā. GIFs pats par sevi ir vienkārši attēla formāts. Bet ne par to tagad runa.
Es tajā saredzu diezgan lielu līdzību ar slaidrādi - vairākus attēlus rāda vienu pēc otra, tikai ar daudz mazākiem laika intervāliem, tā ka veidojas savdabīga filmiņa.

Vispār jau būtu jāsāk ar to, kas vispār ir animācija.
Kā viņa sākās?
Nu, ir viens pieņēmums, ka tā sākās alu cilvēku laikā. (Ja precīzāk, kaut kad ap paleolīta laiku. Es to neatcerējos no vēstures mācībām, es šito vārdu atradu vikipēdijā. Varbūt tomēr nevajadzēja atzīties?)

Mākslinieki savos zīmējumos uz alu sienām buļļiem, piemēram, zīmēja vairākas kājas, visticamāk, lai panāktu kustības ilūziju (bet varbūt ne? Varbūt agrāk bija daudzkājaini buļļi, bet dažādu - ar izdzīvošanu -  saistītu apstākļu dēļ (vai drīzāk tāpēc, ka tas izgāja no modes) tie nolēma atteikties no daudzām, skaistām kājām, un sāka noliegt savu attālo radniecību ar kalmāriem un astoņkājiem?)

Animācija patiesībā ir tas pats, kas filma. Tā sastāv no daudziem kadriem. Tie seko viens otram, un ir stipri līdzīgi, tāpēc panāk kustības efektu.

Šis, piemēram, ir zootrops. Senais kino.

Atceros, kā leļļu muzejā rīgā mums šitādā rādija, kā Čārlijs Čaplins sev pārceļ galvas. Tā barbariskā sieviete vēl piebilda, ka tā esot viņas mīļākā filmiņa (ak kungs)
Nu labi.

Tad izgudroja projektoru, kameru, un tādā garā.

Bet es te neesmu, lai atstāstītu vēsturi.

Ir kāds lielisks mākslinieks, vārdā Deins. Uzvārdā Fagerholms.

Viņš rada nedaudz baisu mākslu.
Starpcitu, nejauciet vārdu ''Stereoskopisks'' ar ''StereoTIpisks''
Šīs ir tādas kā 3d bildes.
Kustībā.
Bez nekādas acu mežģīšanas.

No vairākiem leņķiem zīmēts viens un tas pats zīmējums, un tad no tā visa izveidots GIFs.


Šitam ir potenciāls rādīties manos murgos.

Viņš ir mākslinieks un ilustrators no Sietlas.

piektdiena, 2012. gada 22. jūnijs

Rīgas dāmas. Plīstošu ziedlapiņu skaņa.

Amm, what was I talking about?

Ā, šodien biju Rīgā. Uz pāris stundiņām. Burtiski. Viss bija jauki, atskaitot to skriešanu uz vilcienu beigās, bet arī to var pieciest.

Un nu par visu bildēs.

 Patiesībā bilžu ir ļoti maz, tāpēc man nāksies vien izstāstīt lielāko daļu bez bilžu palīdzības.
Tātad, bildē ir - kas? - oooo, jā, Tukuma stacija. Redziet, es šodien atklāju jaunu (nu labi, pusgadu vecu) bilžu apstrādes mājaslapu, tāpēc...Ha, vai nav glīti?
 Suņuka skices. Ja kārtīgi samiegsi acis un pielieksies pie datora (telefona, televizora, radio, radiatora) ekrāna, varēsi arī viņas saskatīt. (Vai es jau teicu, kāpēc mēs braucām uz Rīgu? Suņukam bija šādas tādas darīšanas RDMV (Rīgas dizaina un mākslas vidusskola). Un es, protams, apņēmos pildīt gida pienākumus.)
Skices paņemtas līdzi veiksmei - un iedvesmai - un drosmei.
 (Vai nav smalki, ko?) Vilciens Tukumā, galapunkts Rīgā. (Vispār Rīga ir ļoti fotogēniska, tas man jāatzīst.)

 Mans stulbais skatiens. Es izskatos ļoti riža, un man jau patiktu, ja mani mati tiešām būtu tādā krāsa...bet nu nekā. Kā i, tā i. Ko tur padarīsi.

(Vai ir vērts piebilst, ka rakstu sāku taisīt 22.06, bet turpinu 23.06?)

Tātad, mēs lēnā garā devāmies pie manis, lai atpūstos pēc garā, tālā ceļa (vesela stunda piecpadsmit) un pārģērbtos, un varbūt arī kaut ko uzkostu. Aizejam - neviena nav mājās! Nu, vismaz durvis neviens nevēra vaļā, arī pēc manas vardarbīgās zvana spaidīšanas. Protams, atslēgas man nebija līdzi (Jo mamma solījās būt mājās.)

Tāpēc mēs devāmies uz RDMV (kājām, voila) Un pēc kāda laiciņa tur arī nonācām (baigi stilīga skola). Tagad izlaidīšu garlaicīgo daļu (Kā es pusstundu riņķoju pa skolas foajē, gaidot S.) Un atgriezīšos pie brīža, kad bijām atkal atnākušas līdz manām mājām. Izrādījās, ka mamma vienkārši ir bijusi dušā, kamēr mēs zvanījām. Lie-li-ski! Bur-vī-gi!

Zinājāt, ka ar govs mēsliem var mazgāt grīdas, etc.? Gade vai gude vai dega, vai kaut kā tā to pulveri sauca, nopirkām Rāmā, nē, Hanumanā, nu, velnssazin kā to veikalu sauca, lai gan es uz viņu eju katru nedēļu.

Jā, jā, zinu, es jau jums esmu noriebusies ar to savu QUEEN.

Uz vilcienu mēs paspējām pēdējajā minūtē. Protams, apsēsties mēs dabūjām tikai pēc Bulduriem, kur izkāpa lielākā daļa pasažieru, līdz tam mēs stāvējām pe durvīm, nu, tām pašām ārējām (izklausās aplam muļķīgi)
Un, tā kā Rīgā es atradu Tukuma ielu...
Redz, Tukumā es atradu Rīgas ielu! Vai nav jauki?

Es rakstu tā kā tāda debiliķe.
Jauki.
Vispār man patīk.
To ''tā kā'' varēja arī nelikt, ne?
Un no ''ne'' arī.

Nujā.

Un šodien ir briesmīgs laiks. Nekas, es sevi mierinu ar domu, ka tumsā, t.i. - naktī tik un tā ir vienalga, vai ir apmācies vai ne, ka tik nelīst (es tomēr neatbalstu lietu, kaut arī jāņi it kā ir lietus laiks. IT KĀ. Tikai tāpēc, ka pāris gadus pēc kārtas Jāņos IR bijis lietus.)

Atā.

Surikāts.





otrdiena, 2012. gada 19. jūnijs

Mana mūzika un sapņi

Nu tā. Šobrīd es lieliski izklaidējos Vikijas mājās, kamēr viņa mazgā matus, neko nezinot, par manis  veiktajām neģēlībām (labi, to es pateicu tikai tāpēc, lai izklausītos baigi badass)

Šī ir ļoti veca dziesma (2003) un man loti atgādina bērnibu (man tad bija...aptuveni pieci gadi)
Man bērnību atgādina arī Bregovičs.
Mēs viņu bieži klausījāmies, kad es biju maza.
Nezinu, vai šī ir īstā dziesma.
Katrā gadījumā, es atceros, kā bērnībā skraidīju ap krēsliem, klausoties mūsu Bregoviča CD.

Un šīs divas dziesmas, kuru video ir stipri līdzīgi;

Piekritīsit man, ka ir kaut kas līdzīgs? Protams, ne jau dziesmā. Un tas melnais smuki kratās. Ha.

Es varētu meklēt vēl, bet šobrīd man nekas nenāk prātā.
Tikko atcerējos, kā izskatījās Sarkandaugavā, kad mēs tur dzīvojām. Smuki, nebijan nekādas lielas un nesmukas mājas (ak, es vecmodīgā)

Starpcitu, es tagad sēžu pie Vikijas datora, ja, un varu izspiegot visus viņas failus, ja vēlos. Kā atriebību.
Viņa mani piecēla pusdesmitos manā mājā, iekārdinot ar zemeni, kuru es dabūju pirms pāris minūtēm. Nu, vai nav neģēle?



Ja es esmu ielikusi pareizo dziesmu, šai ir galīgi bezsakarīgs piedziedājums.

Well somebody told me
You had a boyfriend
Who looks like a girlfriend
That I had in February of last year
It's not confidential
I've got potential 


Interesanti, ar dzilu jēgu, blah, blah, blah.
Iedomājieties, man skanēja Depeche mode, un mana māsa atļāvās pavaicāt ''kas tā par stulbu mūziku?''
ESMU GAR ZEMI.

Kā var nosaukt šo dziesmu par stulbu?
Labi, vienalga.



Interesants video, jā.
Ko vēl es varētu piebilst? Šovakar būs bildes, jā. Daudz (vai vispār ne. Vikija nemīl daudz bildēties. Bet nekas, es izdomāšu veidu, kā atvērt viņas fotogrāfiskās čakras)

Keep dreaming!
Surikāts.


svētdiena, 2012. gada 11. marts

There's needing for blahahahaha/gifi ir lejā

Un kurš vēl vakar skatījās filmu ''P.S. es tevi mīlu''?
Es biju viena no viņiem.
Tagad domāju nomainīt burtus, savādāk ir maazlietiņ grūti kaut ko izlasīt.

Un šis tas no vakardienas -







pirmdiena, 2012. gada 5. marts

MORTĪCIJA FRISKO, GIFI.

Heei, esmu atpakaļ blogdraugu ierindā. Un man ir šis tas jauns (gifu veidolā) un arī šis tas stāstāms (žēl, ka man nav fotoaparāta, diemžēēēl)
Nu ko.
Man ceturtdien ir ieskaite Klavierēs. Par brīnumu uztraukuma nav (un es esmu cieši pārliecināta, ka manas domas mainīsies tieši piecas minūtes pirms iešanas kabinetā lai spēlētu uz briesmīgi klusām klavierēm)
Kā arī viena skumja ziņa (Samanta un Liliāna testus dabūja ātrāk kā es - ņemot vērā manas bieži apmeklētās stundas, es testu laikam dabūšu kaut kad jūlijā. Heheehehe. Un man nebūs izvēles (man būs jānāk vasarā??))

MAN APNIKA RUNĀT. Šodien visu dienu runāju, runāju, runāju... BUDĒ mēs dejojām, un staigājām ar mēteļiem pa MĒLI, un dejojām, dejojām, dejojām.. Esmu uzzīmējusi vēl vienu ļoti neprofesionālu zīmējumu (Baltā rāmītī un pie sienas)
Bet divus spocīgus zīmējumus Astoņkāja dzīvoklī uz sienām (un daudz ķēpājumu - viņas, manus, un vēl visādu nesvarīgu personu)

(Vienu no zīmējumiem sauc MORTĪCIJA FRISKO)


Skaists vārds, manuprāt. Mums kaut kad viņa jānobildē.

Ājā, esmu pasūtījusi šitādu -
TE
Un šitādu -
TE.

Forši, ne?
(Tā ir Samāra. Prieks iepazīties)
Nav pārāk daudz, nav arī pārāk ilgs laiks pagājis, vai ne?

Un jā, spied ''patīk'' un pildi aptaujas, un tad jau arī kāds santīms zupā atradīsies.


Iesitiet man ar pannu pa galvu, lūdzu.

Es rakstu pilnīgu sviestu. :D

trešdiena, 2012. gada 29. februāris

13. Nodaļa. Un gifi.

Man ir šitāds sūdiņš.

Šodien biju uz slimnīcu pie draudzenes (un to jau es vienreizi teicu)
Un tas bija briesmīgi.
Nu, ne jau apciemojums. Apciemojumam nebija nevainas. Apēdu viņai visus saldumu krājumus, apskaudu par burvīgo skatu kas pavērās pa logu (viņa ir tajā foršajā, jaunajā ēkā)
(Es runāju par Bērnu slimnīcu Torņkalnā)

Un man sākumā  bija nelielas grūtības atrast to ēku. (Lai gan viņa pacēlās pār visām turienes mājām)
Bet kāda bija sajūta, ieejot tajā teritorijā.. Nēe, vispār jau - izkāpjot ārā no 10. tramvaja Jelgavas ielā. Tāda... bailīga. Jā, nav pārāk labas atmiņas at to vietu. (Lai gan pārāk sliktas, no vienas puses, arī ne)

It kā no stūra varētu izlekt maniaks ar zaļu motorzāģi rokās, nudien.
Es to atkārtoju jau ceturto reizi.
Un es jau piekto reizi šīs nedēļas laikā redzēju savu sarkano mēteli. Nu, ne tieši manu, un ne tieši uz manis.
Un mana nodaļa.... tur varētu filmēt šausmeni. No ārpuses, protams. Atceros, kad tur pirms gadiem trīs ierados pirmo reizi, mēs ar mammu domājām, ka tā ir kāda saimniecības ēka. Šausmīga.


Un tagad gifu laiks!

Man vajag uzdevumus. Random. Ok.
Spēlējos ar pirkstiņiem un šo to.

 Pamācība ātrā lūpukrāsas uzklāšanā.