Ērgļi. Rīga. Tukums.

Es nezinu, kas ir tas, kas man liek nakts vidū celties velties, lai rukātu drukātu nekam nederīgu rakstu, kurš man tomēr sniedz gandarījumu (it īpaši, ja statistika ir trīsciparu vai vairākciparu skaitlis)

Bet es esmu atpakaļ - Atpakaļ no atpūtas kārtīgos laukos - Ērgļos un Mazozolos.

Bet par visu, kā vienmēr, pēc kārtas.

Man tā būs vieglāk. Es protams, nevarēšu atstāstīt visu perfektā hronoloģiskā secībā, un arī netaisos, jo šī nav nekāda publiskā personīgā atskaišu grāmata. Ne pulksteņlaikus, ne datumus - neprasiet man.

 Iepazīstieties, Arguss. Man bija sabildēts pilns fotoaparāts ar bildēm, bet, kā tas parasti notiek, visas bildes izdzēsās - Ak - bet, tas jau sīkums, tik un tā ar laiku visas bildes aizmirstās.
Tātad, Arguss. Un batuts kas vēl nesen bija darbotiesspējīgs un nesaplēsts.

 Diemžēl, izgaistot bildēm, izgaisa arī ģeniālā bilde no dambja (kad slūžas bija atvērtas) Bet mums vismaz sanāca Latviešu Titānika versija - Slūžāniks.

 Bet vispār jau mēs tur kārtīgi pastrādājām. Mazozolos, Kauliņos, pie Kristiānas omītes. Gan ķiršus, avenes, zemenes lasījām, gan kolorādo vaboles un to bērnus galinājām (tas tik bija dzeltenasiņains slaktiņš)

 Šīs ir skaistās puķes. Bildes galīgi neiet pareizajā secībā, bet es neesmu tādā garastāvoklī, lai par to uztrauktos.

 Man ļoti patika turienes trauku mazgāšanas sistēma. Tur ir elektrība, bet nav ūdensvads. So. Ir divi spaiņi (kā riktīgos laukos, un tā arī ir!) Vienā ir dzeramais ūdens, otrā traukmazgājamais. Ar lupatu kārtīgi noberž šķīvi (bļodu, karoti, dakšu, u.t.t.) un tad bāž verdošā ūdenī (kurš uzkarsis, protams, ar krāsns palīdzību) Diemžēl mums nebija tā goda skaldīt malku vai kraut pagales, jo tas bija izdarīts pāris dienas iepriekš. Nu, neko.

 Agrāk viņiem esot bijuši lopi, nu, visās mājās, kur man sanāk iegriezties, agrāk ir bijuši lopi. ''Agrāk''. Agrāk ir bijusi plaša saime, lopi, bet tagad ir omīte un kaķis. Un suns. Un stārķi (Ansītis un viņa sieva Grietiņa. Kristiānas omīte stārķi mazu izglāba un izaudzināja. Tagad tas ir patstāvīgs ligzdāpiemājas ligzdotājs.)

 Tur bija trīs (nē, laikam tomēr četri) dīķi. Vienā peldēja zivis. Otrā žurkas un dēles. Trešais bija milzīgs. Un ceturtais bija pelddīķis (tur bija māli. Visos bija māli un smukas ūdenszāles, un pēdējos divos šausmīgi skaidrs ūdens, ja vien viņā neiebrida iekšā.).
Māte daba gan bija nolēmusi pasmieties par mums, un neļāva baudīt dīķa priekus.

 Nu, ko es te stāstu. Ja Māte daba neļauj, tad atnāk Elīnis. Vispār jau tā bija Kristiānas ideja.
 - uz trīs lecam dīķī! -

Nu, ja lecam, tad lecam.

Kā es varēju zināt, ka viņa domāja tikai līdz ceļiem?

Un māli slīd, ja kas.

 Bet tā kārtīgi nopeldēties mums nesanāca. Diemžēl. Vairākas reizes bija gandrīz pietiekami silts, un būtu uzsilis arī galīgi, bet, kā vienmēr tādās reizēs notiek, sāka līt.

 Tur bija mežonīgi daudz ķiršu. MEŽONĪGI. Mēs lasījām, lasījām, es ēdu, ēdu, ēdu, man likās ka es pārsprāgšu, bet vienmēr atradās kāda - kaut neliela - vieta kārtējai ķiršu devai. Ņam ņam ņam. Kristiāna tikai skatījās un brīnījās, kā es viņus tik daudz varu patērēt.

 Un Ērgļos ir ļoti skaistas debesis un rozes. Vai, precīzāk, mākoņi zilās debesīs un rožu ziedi.

 Kad mālos iekāpa ar kājām un padīdījās, radās šādi brīnumi.

 Visapkārt bija pļava, un pļavā auga ļoti, ļoti, ĻOTI daudz puķu. Daudzām es pat nosaukumu nezinu. Un ļoti daudzas vīgriezes. Pati sajutos kā pļava. Rudzupuķes kā koķetes un margrietiņas tik naivas, magones tik kaislīgas un zvaniņi tik skumji.

 Pičuks. Vienreizīgs, neatkārtojams kaķis. Es esmu kaķu cilvēks.
Un šis bija kaut kas...kam es nespēju turēties pretī (cik naivi. It kā būtu kaut viens kaķis, kuram es spētu turēties pretī) Viņš leca klēpī, murrāja, SIEKALOJĀS, kā suns, mīļi, un ņaudēja, un skatījās, un mīņājās, un...

 Dambim slūžas bija ciet, un varēja smuki pastaigāt pa akmeņiem.

''Vides dejas'' Piņķos. Pirmā daļa.

Nu tā, neraugoties uz to, ka ir pagājusi jau gandrīz nedēļa kopš šī pasākuma (Tas notika pagājušajā sestdienā, 30.06) es tomēr esmu nolēmusi padalīties ar visām bildēm, visiem video un iespaidiem no šī pasākuma.
Es labprāt būtu šo visu sarakstījusi jau agrāk, bet diemžēl tas nebija iespējams dažādu iemeslu dēļ (tādu kā neesošs fotoaparāta+datora vads, vai tukša baterija, un tamlīdzīgas padarīšanas).

Tad nu es to darīšu tagad. Man nāksies šo visu sadalīt divās daļās - otrā daļa būs pirmdien. (Jo es, protams, esmu tik gudra un tālredzīga, ka atstāju baterijas lādētāju Rīgā, 60 km. attālumā no manas atrašanās vietas.)

Viss sākās ar mēģinājumu.

Nē, nu vispār jau viss sākās ar to, ka es piekritu doties mammai līdzi, lai:
1) labi pavadītu laiku
2) uzņemtu dažas bildes
3) pavērotu to, cik mamma ir kruta
4) pārtiktu no zemenēm un jogurtiņiem.

Augstākesošajā video redzams fragments no mēģinājuma. (Čukstošie kokie, vai koki čukst, vai kaut kā tā)

Kamēr mamma izklaidējās mēģinājumos (Sanita Rībena, ja kas.), es nodarbojos ar dažādām interesantām aktivitātēm:

 Mākoņu formu interpretēšanu dažādos sadzīvē sastopamos priekšmetos - (aita, suns, grābeklis, māsas īkšķis, loga rāmis, u.t.t.)

 Savu kāju vērošanu (manas kājas ir tik neatkarīgas, ka man nākas tās patstāvīgi novērot un uzmanīt)

Un neveikli pozējot.
Un, protams, ēdot.

Turpināsim ar pašu pasākumu, ja?

 Tas ir ievads. Te performancējas un lokās četras pasākuma horeogrāfes - Agnese Bordjukova, Eva Vancāne, Ieva Kemlere un Lilija Lipora. Es apsolu, ka šī ir pēdējā reize, šajā rakstā, kad pieminu kāda vārdu un uzvārdu, jo man pašai tas šķiet sasodīti garlaicīgi un oficiāli (un es neciešu neko oficiālu)

 Vispār man žēl, ka es šeit neko nenofilmēju, kaut kā neienāca prātā (turklāt bija bažas, ka fotoaparāts jebkuru mirkli var atteikties strādāt.)

Ļoti smuki un tādā garā.

Nu labi, es nemūžam kaut ko tādu nespētu izdarīt. 

Turpināsim ar pirmo nummuru?

''pļavā''

 Viss sākās ar to, ka milzīgā pļavā dažādos attālumos stāv kādi, hm, divdesmit cilvēki? Nu jā. Sākumā es domāju - viņi tur vienkārši stāvēs, vai kā? - bet tad viņi tā lēnām sāka kustēties. Nu jā.

Te var redzēt darbībā, ko viņi apmēram dara (Es iedomājos, kā jutās tie, kas sēdēja mašīnās. Nu, kad vesels bars cilvēku pēkšņi sāka skriet viņu mašīnai pakaļ.)

 Tad viņi taisīja dažādas performances ceļa malās, uz ceļa (dotajā bildē visi jauki saspiedušies plankingo uz muguras ceļa vidū)

Un tad atbrauca kāda mašīna (visticamāk, noorganizēta mašīna) kas apstājās uz visa bara neveiksmīgajiem mēģinājumies stopēt, un visi sakāpa iekšā bagāžniekā. Un, kamēr vadītājs mašīnas bagāžnieku vēra ciet, mašīna - voilā! - aibrauc projām. Un vadītājs nesās pakaļ.

''Koki čukst''

 Tas ir tas, par ko es stāstīju sākumā (tas mēģinājums, ar video) Žēl, ka īstajā performancē es neko nenofilmēju (neienāca prātā, un, otrkārt, sāka līt)

Tad nu tā. Visi smuki sēž kokos, un izdod visādas dīvainas skaņas. Tad tās pāriet mazliet saprotamākos terminos, tādos kā ''zeķe, zeķe!'' un tādā garā.

 Kuram vēl ir tik forša mamma, ka sēž kokā? Hm?

Tad visi nolien no kokiem un sāk pievērst uzmanību apkārtsēdošajiem cilvēkiem. (Sprādzītēm, matiem, kurpēm, cilājot to pa gaisu un pārsteigti apspriežoties savā starpā (bez sakarīgiem vārdiem, protams.) Tad uzmanība pārnesas uz pašiem kokos sēdētājiem (viņi aplūko viens otru) Līdz kādam uzmanības ir par daudz, un viņš mūk prom.

''Logiem krāsaini aizkari''

 Te nu nav nekā daudz, ko skaidrot. Meitenes kleitiņās (meitenes kleitiņās ir sinonīms vārdam - aizkari, kopš sestdienas) dejo un staigā pa vecu veikala (mājas?) jumtu. Un labi izskatās.

 Un dauza pa stikliem.

 Un tad sastājas kopā (tie, tie laikam ir tie krāsainie aizkari, vismaz es tā sapratu)

Un tad peld (vai vienkārši kustās gaisā) mainoties vietām un mainot savu līderi (priekšā stāvošo).

Tadamm. Tas tiešām bija viss, kas šajā performancē notika (un manai mammai ir dzeltena kleitiņa)

''Radošuma nagla''

Sākumā visi (apģērbušies celtienu drēbēs) nostājas skatītāju priekšā, un sāk skaisti, saskaņoti dejot. 

Dejo, dejo, dejo, dejo, dejo.

Tad viens no dejotājiem nolemj improvizēt un arī sāk to darīt. Tas, protams, nepatīk mūziķiem, un viens no tiem sadod improvizētājam pa galvu ar āmuru. (Paliksim pie tā)

Tad improvizēt sāk visi (pa vienam) un visi tiek arī apdullināti (pa vienam) Atskaitot vienu meiteni, kas tik smuki dejo, ka neviens nespēj viņai iedot pa galvu. Tad āmuru paņem vijolniece un sadod meitenei pa galvu.

Tad visi sāk improvizēt, atskaitot ļauno vijolnieci.

THE END.

Ak jā, un tad visi sastājās pie žoga.

Un aiziet.

''Zelta zirgs''

Teikšu godīgi, es neko īsti nesapratu. Vienīgais, ko es sapratu, bija tas, ka mazais zēns sākumā laikam ir Antiņš, bet man nav ne jausmas, vai tās četras-piecas meitenes ir ļoti pavairojušās Zeltmatītes, vai kaut kas cits.

Varbūt piecgalvains pūķis.

''Dabas lirika''

Nu šis priekšnesums man patika - pat ļoti! Diemžēl šis 5 sekundes garais video ir vienīgais, kas man ir no šīs performances.

Tad nu tā, priekšā ir aizaudzis ābeļdārzs (un gara zāle) Tad pēkšņi no zāles iznirst vairākas mistiskas rokas, kurām seko arī kājas (un kāds sāk dziedāt).

Tad parādās dziedošā meitene, un parādās arī ķermeņi, kuriem pieder kājas un rokas, un visi sāk performancēties. 

Un skraidīt.

Beigās visi nobīstas no skatītājiem un atkal pazūd zālē (un beidzas arī dziedāšana)

''5 elementi''

Performance notiek pie Babītes pašvaldības ēkas (vai es stāstīju, ka Vides deju stāsts ir lauku-pilsētas attiecības?)

Vairāki cilvēki. Sākumā guļ zālienā.

Tad sāk mazlietiņ kustēties, locīties, un tuvināties viens otram.

Zinat, kas ir kontaktimprovizācija?

Šis ir mans mīļākais gabals. (Man taču ir forša mamma, ne? Smuki veļās, ne?)

Nē, viņa man nemaksā par reklāmu (diemžēl)

 Cik es sapratu, viss sākās ar gulēšanu, tad viss palika arvien kustīgāks un kustīgāks, un beigās visi skrien.
Ā, nē. Beigās visi atkal guļ (šoreiz tā gulēšana ir daudz atslābinātāka un ticamāka)

Es ceru, tiešām ceru, ka no ši raksta ir kaut kāda jēga (bildes un video - no manis. Viss no manis. Pilnīgs šausmīgs orģinālraksts.

Surikāts.

Murrr

Pēdējās pāris dienas ir bijušas...diezgan interesantas, jā. Bilžu man tikpat kā nav (kad es tagad tā domāju, laikam gan easy varēju dažas uzņemt; bet nu nekas)

Tātad, trešdien man bija izlaidums GB TDS (Gints Bude) Bildes - visas - es dabūšu rīt, kad aizbraukšu uz Tukumu, bet šobrīd varu parādīt dažas - un tas jau ir kaut kas!

Te es eju (tikko saņēmusi diplomu un rozi, ha)

 Te es (ar drausmīgi saviebtu seju) pozēju ar savu mazo mammu (viņa ir īsāka par mani arī tad, kad man nav 10cm kurpju) Ha. Bet vispār, mīļa bilde.

Tadammm.

Un te, protams, klasiskā bilde ar Budi. Heijā, esmu pabeigusi! Laimīga! :)

Ceturtdiena...diezgan garlaicīga, laikam, vismaz neatceros, ka kaut ko interesantu būtu darījusi.

Man šķiet, ka es todien aizgāju uz parku, vai kaut kā tā. ĀĀ, es satiku Elzu.


 Bet piektdiena - piektdiena gan bija jauka! Rīts gan sākās ar nelielu vilšanos (kā nekā, Sanitiņa uzaicināja mani uz kkādu Avon pasākumu, es aizbraucu, bet izrādījās, ka nekas nenotiek) Bet, lai nu kā, mēs forši pastaigājām, tad ar Baibu aizbraucām līdz centrāltirgum, kur es iztērēju gandrīz visu savu naudu.

Vispār tirgū ir vismaz trīsreiz lētāk kā veikalā, ja ne vairāk. Kilograms zemeņu - vidēji 1,30-2,30. Gurķi vispār par smieklīgu cenu (Ls 0,80 vai mazāk kilogramā) Un, tad, protams Arbūzs (0,30 santīmi kilogramā, kā nenopirksi?) Un ZOSU KĀJIŅAS.

Es viņas nebiju redzējusi TIK SEN. Nopietni. Es biju pilnīgi-pilnīgi-pilnīgi gar zemi. Es gan nopirku tikai 100gramus (un samaksāju 0,20 santīmus) bet es zinu - nākamreiz es pirkšu kilogramu. Trīs lati, nieks!

Tad es uztaisīju zemeņu zupu.

ZEMEŅU ZUPA.

Vajadzīgs:
Smērējamais siers (der Kāruma klasiskais, filadelfija, iespējams par Mascarpone)
Zemenes
Piparmētras

Pagatavošana:
Zemenēm norauj lapiņas. Zemenes samet lielā bļodā, pieliek klāt sieru. Par proporcijām - jo vairā siera būs, jo biezāka būs masa. (Sākumā es biju domājusi taisīt kremu (tad sieru vajag daudz) bet beigās zemenes izrādījās vairāk, un sanāca tāda kā zupa.) Visu sablenderē, ja gribas, var likt klāt cukuru, es gan neliku, jo zemenes tāpat saldas. Ieber svaigas (var arī kaltētas) piparmētru labas un vēlreiz sablenderē. Bļodiņā samet dažas nolobītas, nesablenderētas zemenes, tām pāri pārlej zupu. Dekorē ar piparmētru lapiņām, mellenēm - vienalga. Jā, klāt var likt da-jeb-kādas ogas, tur nekādu ierobežojumu nav. Galvenais, lai garšo. Pēc visa šitā uz kādām 10 minūtēm ieliek saldētavā, lai biezāka un atsvaidzinošāka. Ā, un var piepilināt mazliet citrona.

Kā redzqat, ļoti ņammīgi.

Sestdiena, t.i. vakardiena, bija ĻOTI, ĻOTI, ĻOTI jauka. Rīts nebija sevišķi interesants, ja neskaita to, ka aizgāju gulēt divos, jo izdomāju noskatīties Harija Potera piekto daļa (jā, man ir pieci gadi, blah, blah, blah)

Pamodos sešos. (Ļoti interesanti, ne?) Iedzēru tēju un Aizmigu. Pamodos vienpadsmitos, un izdomāju, ka jātaisās. Tad nu es sataisījos.

Un aizgāju uz parku.

Un vēl es redzēju, kā zvirbuļu mammas bāž saviem bērniņiem rīklē manus šokolādes cepumus. awww 

Jā, lasiet manu twitteri, btw. (@pieceofalien)

Gulēju saulītē, lasīju grāmatu, ēdu cepumus, sauļojos, metu cepumus zvirbuļiem, un mazie zvirbulīši vēra vaļā savas mutes, un mammas viņos stūķēja cepumiņus. Tas bija mīļi.

Tad pie manis pienāca kaut kāds Austrālietis ( tā viņš stādījās priekšā) Un STUNDU kaut ko stāstīja par dievu. Angliski. Es gandrīz aizmigu. Viņš stāstīja, ka mani ir pārņēmis sātans, ka es jau 19 (???) gadus esmu dieva bērns, ka man jāatrod dievs sevī, un tādā garā. Ņemot vērā, ka dievs ir apziņa, es nesaprotu, kāpēc man būtu jākrīt ceļos vai tamlīdzīgi viena džekiņa dēļ, kurš vienkārši bija ļoti apgaismots (tāpat kā Buda, Ghandi, un visi pārējie)

Tad viņš teica, ka šodien dievs man deva lielāko iespēju manā dzīvē (atsūtīja viņu, ko?) un man esot 24 stundas laika, lai pieņemtu dievu (viņš nav mazliet sadomājies?)

Jautri, jā.

Vakarā mani uzaicināja uz Baltic Youth festival. Man neviens neteica, ka tas ir kristīgais pasākums. (Kā redziet, vakar dievs mani par kaut ko ienīda, ha) Tīri jau tas pasākums bija jauks, divas grupas man patika (jo es nesapratu, ko viņi dziedāja) Tad visi krita kaut kādā fanātiskā ārpātā un es aizgāju. Bet bija jauki, bija ļoti jauki vispār.

Nedomājiet, ka es esmu kaut kāda ateiste, ha. Vienkārši tu tici tad, ja nezini. Ticība ir ilūzija, ak, tūlīt mani kāds piekaus (varbūt man iespers zibens)

Jā, es ņirgājos. Labi, eju nokaunēties.

Tagad aizvēršos.

Es gāju par naksnīgo Rīgu, un bija ļoti jauki. Sajutos kā bērns, patīkama sajūta, beidzot.

Atā, Surikāts.

Budes lēdijas.

Nu gan ļauna esmu bijusi. Par budi rakstu, rakstu, rakstu, bet bildes nevienas. Nu lūk. Esmu nolēmusi savu kļūdu labot.

Hahahaha. Nav tas ko gribēji redzēt, vai ne?
Šodien biju uz Laimas dzimšanas dienu, pareizāk, tādu vienkāršu pasēdēšanu. Pastaigājām pa Origo, satiku divas jaukas meitenes - Elīzu un Lindu, atkal satiku Elzu, tā kā kopumā šī diena bija ļoti jauka. Un Robertu, haha, protams.
Vēlāk ar Elzu aizgājām uz Yoyo, jaunais citronu, un jaunais ķiršu saldējums ir tiik garšīgs! Nopietni, iesaku.
Un vēl es iesaku A. Kristi romānu ''Desmit mazi nēģerēni'', man šķiet ka es to jau minēju. Bet tas ir tiešām foršs gabals.

Yoyo, kā vienmēr, skanēja lieliskas dziesmas. Vispār, nezinu kā es iztiktu bez šīm abām jaukajām kafeinīcām - ''The Donats'' virtuļiem un ''Yoyo'' saldējuma. Lieliski, lieliskii.
Kā nesen ar Paulu brīnījāmies - viņa bezmaz katru otri dienu iet uz Jungi dzert kafiju, bet es viņu ne reizi neesmu satikusi. Un šī kafeinīca ir uz manas ielas, ha.
Tas tā, īsumā. Ak, rīt ģeogrāfijā tas projekts. Pilnīgi aizmirsu.


Atā.
Surikāts.