Šīs trīs dienas ir bijušas ļoti slapjas, ļoti krāsainas un ļoti interesantas. Jā, neapšaubāmi interesantas, pārpilnas ar dažādām nelaimēm un citādiem interesantiem atgadījumiem.
Bilžu man ir maz, jo man pašai nebija fotoaparāta, bet astoņkājis man nesūta bildes.
Ak, nejaukais astoņkājis!
Tāpēc es jau sākšu stāstīt, un cerēšu, ka viņa man atsūtīs bildes, pirms pienāks vakars. Tā, lūk.
.jpg)
Pirmā diena bija ļoti bezjēdzīga. Mēs nostāvējām trīs stundas rindā, nodziedājām divas dziesmas, un tad mums bija jāiet. Māte daba parūpējās par to, lai sāk līt tieši tajā brīdī, kad mums jāiet, tādēļ mēs izpelnījāmies dažas jaukas replikas, un palielu sekotāju pulku, kuri domāja, ka mēs mūkam no lietus un nolēma darīt to pašu.
Pats koncerts baznīcā bija ļoti parasts un garlaicīgs, ja neskaita to, ka daži labi nogāzās un iztraucēja kluso baznīcas mieru, bet tā nebiju es, paldies dievam.
Tad Godiņa apvaicājās, kurš dzīvo vistuvāk Ģertrūdes baznīcai, un es, neko ļaunu nedomādama atsaucos...Nevajadzēja man tā darīt! Bet neko darīt, tiku pie tonnu smaga maisa ar notīm. Un jauka ''Atnesīsi septembrī uz skolu!'' Lieliski.
----
Vakar es biju plānojusi celties pussešos. KĀ TAD. (Ļoti naivi no manas puses, starpcitu)
Mans modinātājs, protams, nenoskanēja. Vakar nē. Šorīt gan, jā, šorīt viņš izdomāja, ka man ir jāpieceļas pāris stundas agrāk. Liels paldies, priecājies, ka es beigās pārdomāju un neizsviedu tevi pa logu!
Tātad, man bija tieši pusstunda laika, lai izmazgātu matus, saģērbtos, sakrāmētu ēdienu somā un izdarītu vēl kādus pārsimt sīkumus. Nieki.
Tad es devos uz mīļoto Baroncentru lai satiktu Paulu un Atoņkāji kurš aizgulējās. Nu labi, astoņkāji es nesatiku. (It doesnt make sense, right?)
Tramvajā ar mums sāka runāt kaut kādi šaubīga paskata stiprā dzimuma pārstāvji, un neizskatījās, ka viņi brauc uz koncertu Mežaparkā (drīzāk gan pēc minerāļūdeņa veikalā Rimi)
Tad es sapratu, ka man ir pārāk plāns mētelis un nav lietussarga, aaaasom!
Pirmo mēģinājumu mēs pavadījām ēdot, mums paveicās - vēl nelija. Uz vienu brīdi parādījās cerība, ka diena būs karsta, jo sāka karsēt saule, 'n shit. Arī tur mēs kļūdījāmies!
Kā redzat, saulains (Un astoņkājis beidzot atsūtīja bildes)
Tad mums beidzās mēģinājums, un mēs dabūjām pusdienas. Uzminiet, kādas!
Jūs ziniet tos trauciņus, kuros liek ēdienus, kad ņem mājās? Tādi kartona/plastmasas trauciņi ar nodalījumiem.
Cik saprotu, orģinālā bija domāts tā - vienā nodalījumā makaroni ar cīsiņiem, citā kečups, un vēl citā - gurķīši.
Mūsu šķīvjos tas viss bija izmētās pa visiem nodalījumiem, turklāt Evijas gurķīši bija vēl iegrauzti! Kā mēs vēlāk ar mammu runājām - varbūt kāds izslacis pakotājs tā no katra otrā trauciņa pagrauzies - mazliet desiņu, kādu makaronu, gurķīti....jā, viss var būt!
Mēs arī tā lieliski uzēdām mega supergiga cukurvates pa latu gabalā. (Precīzāk - kopā ar Elizabeti aizlaidāmies no citiem ēdājiem) Taču tur kaut kas nebija kārtībā, jo milzīgā cukurvate apēdās trīs minūtēs :(
Un tad nāca lielais, bezjēdzīgais ģenerālmēģinājums, tas sākās šādi -
Un beidzās ļoti līdzīgi
Bet man, atcerieties, nebija nekāda lietusmēteļa, un mani dārgie blakussēdētāji bija tieši tikpat apzinīgi kā es, varbūt daži mazliet apzinīgāki - mums bija divi lietussargi uz piecām. Jauki, ne?
Bilžu man ir maz, jo man pašai nebija fotoaparāta, bet astoņkājis man nesūta bildes.
Ak, nejaukais astoņkājis!
Tāpēc es jau sākšu stāstīt, un cerēšu, ka viņa man atsūtīs bildes, pirms pienāks vakars. Tā, lūk.
.jpg)
Pirmā diena bija ļoti bezjēdzīga. Mēs nostāvējām trīs stundas rindā, nodziedājām divas dziesmas, un tad mums bija jāiet. Māte daba parūpējās par to, lai sāk līt tieši tajā brīdī, kad mums jāiet, tādēļ mēs izpelnījāmies dažas jaukas replikas, un palielu sekotāju pulku, kuri domāja, ka mēs mūkam no lietus un nolēma darīt to pašu.
Pats koncerts baznīcā bija ļoti parasts un garlaicīgs, ja neskaita to, ka daži labi nogāzās un iztraucēja kluso baznīcas mieru, bet tā nebiju es, paldies dievam.
Tad Godiņa apvaicājās, kurš dzīvo vistuvāk Ģertrūdes baznīcai, un es, neko ļaunu nedomādama atsaucos...Nevajadzēja man tā darīt! Bet neko darīt, tiku pie tonnu smaga maisa ar notīm. Un jauka ''Atnesīsi septembrī uz skolu!'' Lieliski.
----
Vakar es biju plānojusi celties pussešos. KĀ TAD. (Ļoti naivi no manas puses, starpcitu)
Mans modinātājs, protams, nenoskanēja. Vakar nē. Šorīt gan, jā, šorīt viņš izdomāja, ka man ir jāpieceļas pāris stundas agrāk. Liels paldies, priecājies, ka es beigās pārdomāju un neizsviedu tevi pa logu!
Tātad, man bija tieši pusstunda laika, lai izmazgātu matus, saģērbtos, sakrāmētu ēdienu somā un izdarītu vēl kādus pārsimt sīkumus. Nieki.
Tad es devos uz mīļoto Baroncentru lai satiktu Paulu un Atoņkāji kurš aizgulējās. Nu labi, astoņkāji es nesatiku. (It doesnt make sense, right?)
Tramvajā ar mums sāka runāt kaut kādi šaubīga paskata stiprā dzimuma pārstāvji, un neizskatījās, ka viņi brauc uz koncertu Mežaparkā (drīzāk gan pēc minerāļūdeņa veikalā Rimi)
Tad es sapratu, ka man ir pārāk plāns mētelis un nav lietussarga, aaaasom!
Pirmo mēģinājumu mēs pavadījām ēdot, mums paveicās - vēl nelija. Uz vienu brīdi parādījās cerība, ka diena būs karsta, jo sāka karsēt saule, 'n shit. Arī tur mēs kļūdījāmies!
Kā redzat, saulains (Un astoņkājis beidzot atsūtīja bildes)
Tad mums beidzās mēģinājums, un mēs dabūjām pusdienas. Uzminiet, kādas!
Jūs ziniet tos trauciņus, kuros liek ēdienus, kad ņem mājās? Tādi kartona/plastmasas trauciņi ar nodalījumiem.
Cik saprotu, orģinālā bija domāts tā - vienā nodalījumā makaroni ar cīsiņiem, citā kečups, un vēl citā - gurķīši.
Mūsu šķīvjos tas viss bija izmētās pa visiem nodalījumiem, turklāt Evijas gurķīši bija vēl iegrauzti! Kā mēs vēlāk ar mammu runājām - varbūt kāds izslacis pakotājs tā no katra otrā trauciņa pagrauzies - mazliet desiņu, kādu makaronu, gurķīti....jā, viss var būt!
Mēs arī tā lieliski uzēdām mega supergiga cukurvates pa latu gabalā. (Precīzāk - kopā ar Elizabeti aizlaidāmies no citiem ēdājiem) Taču tur kaut kas nebija kārtībā, jo milzīgā cukurvate apēdās trīs minūtēs :(
Un tad nāca lielais, bezjēdzīgais ģenerālmēģinājums, tas sākās šādi -
Un beidzās ļoti līdzīgi
Bet man, atcerieties, nebija nekāda lietusmēteļa, un mani dārgie blakussēdētāji bija tieši tikpat apzinīgi kā es, varbūt daži mazliet apzinīgāki - mums bija divi lietussargi uz piecām. Jauki, ne?
