Lietusmēteļi un laivas

Šīs trīs dienas ir bijušas ļoti slapjas, ļoti krāsainas un ļoti interesantas. Jā, neapšaubāmi interesantas, pārpilnas ar dažādām nelaimēm un citādiem interesantiem atgadījumiem.

Bilžu man ir maz, jo man pašai nebija fotoaparāta, bet astoņkājis man nesūta bildes.

Ak, nejaukais astoņkājis!

Tāpēc es jau sākšu stāstīt, un cerēšu, ka viņa man atsūtīs bildes, pirms pienāks vakars. Tā, lūk.

Pirmā diena bija ļoti bezjēdzīga. Mēs nostāvējām trīs stundas rindā, nodziedājām divas dziesmas, un tad mums bija jāiet. Māte daba parūpējās par to, lai sāk līt tieši tajā brīdī, kad mums jāiet, tādēļ mēs izpelnījāmies dažas jaukas replikas, un palielu sekotāju pulku, kuri domāja, ka mēs mūkam no lietus un nolēma darīt to pašu.

Pats koncerts baznīcā bija ļoti parasts un garlaicīgs, ja neskaita to, ka daži labi nogāzās un iztraucēja kluso baznīcas mieru, bet tā nebiju es, paldies dievam.

Tad Godiņa apvaicājās, kurš dzīvo vistuvāk Ģertrūdes baznīcai, un es, neko ļaunu nedomādama atsaucos...Nevajadzēja man tā darīt! Bet neko darīt, tiku pie tonnu smaga maisa ar notīm. Un jauka ''Atnesīsi septembrī uz skolu!'' Lieliski.

----

Vakar es biju plānojusi celties pussešos. KĀ TAD. (Ļoti naivi no manas puses, starpcitu)
Mans modinātājs, protams, nenoskanēja. Vakar nē. Šorīt gan, jā, šorīt viņš izdomāja, ka man ir jāpieceļas pāris stundas agrāk. Liels paldies, priecājies, ka es beigās pārdomāju un neizsviedu tevi pa logu!

Tātad, man bija tieši pusstunda laika, lai izmazgātu matus, saģērbtos, sakrāmētu ēdienu somā un izdarītu vēl kādus pārsimt sīkumus. Nieki.

Tad es devos uz mīļoto Baroncentru lai satiktu Paulu un Atoņkāji kurš aizgulējās. Nu labi, astoņkāji es nesatiku. (It doesnt make sense, right?)
Tramvajā ar mums sāka runāt kaut kādi šaubīga paskata stiprā dzimuma pārstāvji, un neizskatījās, ka viņi brauc uz koncertu Mežaparkā (drīzāk gan pēc minerāļūdeņa veikalā Rimi)

Tad es sapratu, ka man ir pārāk plāns mētelis un nav lietussarga, aaaasom!

Pirmo mēģinājumu mēs pavadījām ēdot, mums paveicās - vēl nelija. Uz vienu brīdi parādījās cerība, ka diena būs karsta, jo sāka karsēt saule, 'n shit. Arī tur mēs kļūdījāmies!

Kā redzat, saulains (Un astoņkājis beidzot atsūtīja bildes)
Tad mums beidzās mēģinājums, un mēs dabūjām pusdienas. Uzminiet, kādas!
Jūs ziniet tos trauciņus, kuros liek ēdienus, kad ņem mājās? Tādi kartona/plastmasas trauciņi ar nodalījumiem.
Cik saprotu, orģinālā bija domāts tā - vienā nodalījumā makaroni ar cīsiņiem, citā kečups, un vēl citā - gurķīši.
Mūsu šķīvjos tas viss bija izmētās pa visiem nodalījumiem, turklāt Evijas gurķīši bija vēl iegrauzti! Kā mēs vēlāk ar mammu runājām - varbūt kāds izslacis pakotājs tā no katra otrā trauciņa pagrauzies - mazliet desiņu, kādu makaronu, gurķīti....jā, viss var būt!

Mēs arī tā lieliski uzēdām mega supergiga cukurvates pa latu gabalā. (Precīzāk - kopā ar Elizabeti aizlaidāmies no citiem ēdājiem) Taču tur kaut kas nebija kārtībā, jo milzīgā cukurvate apēdās trīs minūtēs :(

Un tad nāca lielais, bezjēdzīgais ģenerālmēģinājums, tas sākās šādi -

Un beidzās ļoti līdzīgi
Bet man, atcerieties, nebija nekāda lietusmēteļa, un mani dārgie blakussēdētāji bija tieši tikpat apzinīgi kā es, varbūt daži mazliet apzinīgāki - mums bija divi lietussargi uz piecām. Jauki, ne?

Kaķi un akmeņi.

Šodien tāds letarģisks noskaņojums, ja saprotat, ko es ar to gribu teikt. Ja tā padomā, šis ir pirmais normālais raksts šeit, pēc ilga-ilga-ilga laika, kad es ik palaikam iepostoju bildes vai jaunumus, vai kaut-ko-nesvarīgu. Nē, drīzāk jau svarīgu. Noderīgu? Šobrīd esmu pārāk slinka, lai domātu par to, hm.

Man nupat sākās kārtējais žagu uzbrukums, nepatīkami, bet pietiekami pieciešami. Esmu lācis, slinka un pieaugusi pie dīvāna, un ceļš līdz virtuvei šķiet kilometriem tāls. Tāpēc es labāk pažagošos. Kādreiz taču viņām būtu jāpāriet, vai ne?
 Nē, es atceros, ka es biju maza, es domāju, ka žagas ir tad, kad kāda huligāniska radība dauza man pa iekšām, tad atnāk ūdens un viss atkal ir labi un tādā garā, līdz nākamajai reizei. Absurdi.

Tiešām nepatīkamas žagas.

Man bija ieplānots garš un visu aptverošs, gudrs raksts, bet izskatās, ka pie tā netikšu ne es, ne kāds cits. Taisnību sakot, šo visu es uzrakstīju desmit minūšu laikā, un tas ir apbrīnojami maz, es teikšu. Maz. Tiešām.

Šodien mēs izdomājām (mazliet par stipru teikts) veidu, kā padarīt saulespuķu sēklas ieēdamas. (Cukurs+ūdens+sēklas+panna) Ļoti garšīgi. Viss saķep kopā, un sanāk cepumi. Vai kaut kas uz to pusi.

Turklāt es esmu savainojusi celi, un pārvietojos kā vecmāmiņa ar osteoporozi un Diviem super getto maisiņiem rokās.

Es visu laiku čīkstu! Ja kādam rastos priekšstats par mani pēc rakstiem, ko rakstu, tas būtu ļoti man neglaimojošs. Nav jau tā, ka es diendienā čīkstu un nepārtraukti kaut kur dodos. Nav arī tā, ka es visu laiku guļu mājās un klausos mūziku (lai gan tieši to es tagad daru). Nu labi, varbūt nedaudz no tā visa man piemīt, bet tikai nedaudz, katrā gadījumā - ne tik daudz, lai kļūtu traucējoši.

Hm. Tā esmu es. Ļoti balta, un JĀ, tā es nestaigāju visu laiku.

Uzredzēšanos.

Budes lēdijas.

Nu gan ļauna esmu bijusi. Par budi rakstu, rakstu, rakstu, bet bildes nevienas. Nu lūk. Esmu nolēmusi savu kļūdu labot.

Hahahaha. Nav tas ko gribēji redzēt, vai ne?
Šodien biju uz Laimas dzimšanas dienu, pareizāk, tādu vienkāršu pasēdēšanu. Pastaigājām pa Origo, satiku divas jaukas meitenes - Elīzu un Lindu, atkal satiku Elzu, tā kā kopumā šī diena bija ļoti jauka. Un Robertu, haha, protams.
Vēlāk ar Elzu aizgājām uz Yoyo, jaunais citronu, un jaunais ķiršu saldējums ir tiik garšīgs! Nopietni, iesaku.
Un vēl es iesaku A. Kristi romānu ''Desmit mazi nēģerēni'', man šķiet ka es to jau minēju. Bet tas ir tiešām foršs gabals.

Yoyo, kā vienmēr, skanēja lieliskas dziesmas. Vispār, nezinu kā es iztiktu bez šīm abām jaukajām kafeinīcām - ''The Donats'' virtuļiem un ''Yoyo'' saldējuma. Lieliski, lieliskii.
Kā nesen ar Paulu brīnījāmies - viņa bezmaz katru otri dienu iet uz Jungi dzert kafiju, bet es viņu ne reizi neesmu satikusi. Un šī kafeinīca ir uz manas ielas, ha.
Tas tā, īsumā. Ak, rīt ģeogrāfijā tas projekts. Pilnīgi aizmirsu.


Atā.
Surikāts.

Stop Kony

Neesi redzējis šo 30minūšu garo filmu? Tad noteikti noskaties, un pēc noskatīšanās padalies - lai Latvija arī uzzin!
Lai Kony kļūst populārs arī Latvijā - savādāk mēs tā kā tādi pāķi, neko nezinam, kas notiek pasaulē (Un es jau vēl mazāk, jo man pat Tv nav, un dators mammai no darba, tāpēc mājās atrodas diezgan neregulāri)

Lai nu kā - Šodien dabūju ieskaitē septiņi (Un ticiet man, labu atzīmi dabūt ir diezgan grūti. It īpaši, ja tev visu laiku ir sešinieki)
Atzīmes arī visas ir izliktas (Un ir daaudz labāk, kā biju domājusi, nudien. Neviena nesekmīgā man nav, ir tikai divi Nv, bet to pēc brīvlaika, to pēc tam.)

Šodien no Budes mājās atnācu galīgi pāgurusi. Neeeeenormāli.
Traki dejojām.

Un tās ir dziesmas, kas skanēja @Bude. Vēl bija Madonna, bet to man kaut kā negribās likt. It kā nav nevainas, bet galīgi stulbi. Iztaisās kā baigā popdīva, cik tad viņai to gadu? sešdesmit? Man jau vienalga, lai tik ņemās.

Gooooodbieee.

Rīt uz Tukumu laižu., ūūhū, tas būs jauki. (:

Ak jā, atcerējos, kāpēc sāku rakstīt šito murgu -
Apsveicu sieviešu dienā, sievietes!
Manai mammai ir gavēnis, tāpēc mums nav nekā garšīga&salda
Rīt braucu uz Tukumu, tur būs saldumi
Un man pie Mājas atvērās ''Maffins and more''

Rīt satikšos ar pārdevēju no Skapja, dabūšu divus smukus gredzenus. Vēlāk kaut kad nobildēšu.

Mortīcija Frisko
Surikāts

Hello, hello, hello /nirvana - rape me

 Šodien biju pie Sanitiņas. Pierijāmies šokolādes končas (49 kastē) vēja bumbas, patrinkšķinājām giču (jo spēlēt neviena nemāk) paeksperimentējām ar emo imidžu.... tadammmm. Foto  - 

Lūk.

Kaut kas vecs un nostaļģisks.

Te mēs, ņemamies. februāris, 2011.

Un ņemamies atkal. Tajā pašā dienā.

Diena, kad Tukumā bija Roberta. Pie Tukuma patversmes, ar trīs burrrvīgiem suņukiem. Laikam augusts. 2011.

Robertas vārda diena. Vēlazvien gaidu, kad Laima atsūtīs pārējās bildes... Janvāris.2012

....

Tusējam ar taimerīti. Izaicinu tevi - atrodi kaķi!

Ļoti saulaina bilde. 2010, laikam.

ĻOTI VECA BILDE. Televīzijā. Pabildējāmies. (Atceries tos zvārgulīšus, pie kuriem parasti runāja Eirovīzijā?)

Tenerifē nav jāizdod lieki līdzekļi par sētnieku slotām.

Tērvete, 2011. (Vai 2012? Sniega tik un tā Janvārī nebija.)

IZLASI!

Atlicini savas dārgākās no dzīves sekundēm, un aizpildi aptauju - tepat, kreisajā sānā. Ja tev ir cits variants, vari to rakstīt lodziņā, virs kura ir teksts britāniski (ASK) vai arī sūti uz manu e-pastu (lapseniite@hotmail.com) Tematā norādot - Ieteikums Pepilottai :))))


Kopā padarīsim šo pasauli vēl samaitātāku!
















Tas bija joks.  Tas, kas šādā krāsā.

Radio/Gļēvais suns drosminieks

Vārdu sakot, tikko pa radio dzidēju vienu dziesmu.. ak, pirmo reizi kāda dziesma manī izraisa tādu sajūsmu.
Stāsts ir šāds - pirms kādiem gadiem diviem, trīs, varbūt vairāk, dzirdēju šo dziesmu kāda paziņas telefonā. Dziesma man ļoti iepatikās, un es to klausījos, klausījos, klausījos - nepārtraukti, aptuveni mēnesi. Iemācījos ideāli visus vārdus no galvas - šī dziesma man bija ļoti, ļoti mīļa. Un tu re - tikko pat tā sāka skanēt pa radio.

Sākumā bija tikai sajūta - ''šito es kaut kur esmu dzirdējusi...''
Ak, sajūsma.

Tad vēlviena dziesma, Ko arī sen nebiju dzirdējusi... tā gan man nav tik mīļa kā iepriekšējā - šo es vienkārši pāris reizes esmu dzirdējusi TV reklāmās.

Labi, labi. Rīt braukšu uz Tukumu.

Budē skatījāmies filmu, vakar. Mēs vispār jau pēdējās divas nedēļas tikai filmas skatāmies. Par pārsteigumu man - un par šoku manai māsai - tās ir pat interesantas.
Vakar skatījāmies tādu kā.. dokumentālo? Filmu par to, kas notiek ''Coco Chanel'' darbnīcā, Karla Lāgerfelda vadībā. Tā arī nesapratu, kāpēc.

Man jau kādu laiciņu istabā vāzēs sabāzti zari. Daži pat lapo. Mazliet pavasarīgāk jau ir, nevar noliegt.
Bet vislabāk man patīk skatīties vasaras bildes. Viņas ir uzņemtas pietiekami sen, lai būtu interesanti, un pietiekami nesen, lai var atcerēties, ar kādu notikumu kura bilde saistīta.

Tā sajūta, kad tu pa radio izdzirdi dziesmu, ko pēdējajā laikā bieži klausies. 
Tā sajūta ir brīnišķīga. Tāda pati, kā satiekot sen neredzētu paziņu - un ja dziesma patīk, tas prieks reizēm ir vēl patiesāks kā satiekot paziņu. 

Laiskā kaķu bilde.

Tas brīdis, kurā tu saproti, ka nezkādā veidā esi iemācījies vārdus kādai random dziesmai no radio. 

Un tā man arī nupat sanāca. Kaut kāda nloīga dieniņa. Vai arī man vienkārši ir pārāk daudz smadzeņu, arī tas ir variants.

Ak, smadzenes.

Mani mīļākie rakstnieki, dzejnieki? Kādi tie ir? Ak, neko orģinālu te neatradīsiet. 

Pirmkārt - Ojārs Vācietis

Otrkārt - Imants Ziedonis

Treškārt - Kurts Vonnegūts

Un nē, tas nav sakārtots pēc kaut kādām vietām. Vietu nav, visi vienlīdz mīļi. Lūk, tā es gribētu mācēt rakstīt! 

Viņiem visiem ir kas kopīgs.. varbūt tā ir brīvības sajūta, kāda rodas, lasot viņu tekstus, nezinu. Neesmu vēl tik gudra. 

Nesen atcerējos par šito, starpcitu. Tik forša multene bija. Un tie briesmoņi tik reāli uzzīmēti bija. 

 - Murgs Vallijs

(Video)

Ēdiens.

This time I will write in English.

Because I want it.

We had an excellent supper. (melted blue cheese with garlic and herbs on white bread + black prince cake)

Tagad esmu mazlietiņ pārēdusies.

Šodien man pateica kaut ko tiešām savādu - Amanda. 

''Tu varētu būt dzejniece. Tu izskaties kā dzejniece! Un raksti arī!''

Mana reakcija.. Mana reakcija bija pieturzīme ''?'' un jautājums ''kādā ziņā?'' (tātad, divas pieturzīmes)

''nu tā, izteiksmīgi raksti. Tā kā dzejniece''

Paldies, Amanda. Man vienmēr ir licies dīvains veids, kā es rakstu/runāju/domāju/esmu. Blahahahahaha.

Šodien es atcerējos par šo.

Šitā bilde noteikti līdzīs virsū kādam kalendāram vai kaut kam citam. Esmu pārliecināta.

Ziniet, es gribētu mācēt rakstīt tā, kā Vonnegūts, vai Ziedonis, Vai Vācietis...Nujā. Bet es negribu nevienu kopēt, tāpēc jāmēģina atrast savu veidu kā rakstīt (pēc iespējas tuvāku maniem mīļākajiem rakstniekiem/dzejniekiem)

Jauki. Es iesaku šo mājaslapu - Četras sezonas. (te ir daudz receptes)

Ja nesaprati, ko es sākumā uzrakstīju, tad es varu iztulkot. Vajag? Nē. Nu labi.

Mums bija ļoti garšīgas vakariņas, starp citu. (Baltmaize ar kausētu zilo sieru + ķiplokiem un zaļumiem, kā arī Melnais princis)

Pirmā reize, kad man garšo zilais siers. Šādi viņš tiešām garšo lieliski. 

Kāds nezin, kur var atrast Bengāļu sabdži recepti? Baigi vajag. Garšīgi, bet nevar tak visu laiku iet uz Rāmu, ko man nāksies darīt, kamēr nebūšu uzzinājusi recepti. 

Labi, čau. 

Krekli, Sals, Bildes, reklāmas.

Jauki gan. Gribēju pielikt maliņā kādu bildi, protams, nevarēju, jo man ir ''pārsniegta augšupielādes norma'' ko tas vispār nozīmē? Nav ne jausmas. Vai man tiešām būs jātaisa vēl viens jauns blogs? Es pat sev profila bildi nevaru ielikt, jauki gan. 

Mīlīgi. Es varētu sabāzt visādas tumblra bildītes šeit, bet jēga? 
Piedzimis radioaktīvs bērns
Jau sen gribēju šito ielikt, bet jā, kas tad tur īpašs.
REKLĀMA. (tas nav mans, tas nav mans)

(es zinu, ka dziļi dziļi sirdī tu tam tiešām tici. Es ceru, ka tas strādā, bet tad viņam nāksies runāt ar manu mammu, vai arī strauji paaugstināt temperatūru līdz kādiem -10 grādiem)

Šodien biju plānojusi palikt pie draudzenes, bet tas, protams, atceļās, jo esot pārāk auksts. Kā vienmēr, visi braukā apkārt, bet es sēžu mājās. Drīz atstiepšu kājas, man ir nenormāli garlaicīgi. Bijām plānojušas arī ar mammu un elzu iet pirkt dažus apģērbus, bet mammas prāt, arī tam ir par aukstu. JAUKI. Aha, tepat uz veikalu lai es vilktu slēpošanas bikses??

Labi, esmu mazlietiņ dusmīga. Atā.

Mana potenciālā maika. Sakrāšu 43,00 un pasūtīšu, bļāviens.

Varu pat nepārdalīt rakstu, tāpat te nekā daudz nav. Es neko jēdzīgu tā arī nepateicu.

Bonbongu karš WILL BE SOON. IZLASI ŠO RAKSTU NOTEIKTI, ŠĪ IR REĀLA IESPĒJA NOPELNĪT. peļņu sadalīsim uz pusēm.

Izrādās, esmu bijusi nepareizās domās par cilvēkiem!

Man visu laiku šķita ka cilvēkiem nepatīk, ka viņiem uzdod daudz jautājumu - un paši cilvēki mani ir veicinājuši sākt šādi domāt. Bet skatoties savā (un draugu) dienasgrāmatā draugos, es saprotu, ka laikam ir pēdējais laiks savas domas mainīt.. asku.efem jau nevar uzskatīt par baigo protestu pret jautājumiem, ne? Visjocīgākie man liekas tie cilvēki, kas uztaisa sev profilu askā, un pēc tam sūdzas, ka viņiem uzdod stulbus/daudz/daudz un stulbus jautājumus. Cilvēk, augšāmcel savu loģisko domāšanu! 

Bet tomēr daudziem patīk mani teletūbiji.

es šito filmu neesmu redzējusi tik sen..tiešām, sen. Pēdējoreiz redzēju, kad man bija kādi pieci? gadi. Atceros tikai to lielo, pūkaino Jetiju, vai kā viņutur. 

Rīt celšos septiņos, bet  ne tāpēc, ka tad jāceļās, bet gan tāpēc, lai palūrētu savā datorizētajā termometrā, un apskatītu, ka tik man nerādās -20, jo tas nozīmētu tikai to, ka varu likties uz auss un gulēt līdz vieniem, vai pat vēl ilgāk. '

Visi tagad uztraucas par to ACTA (vairāk te) bet man par to, pa lielam, nospļauties - filmas es neskatos, bildes lādēju reti. Un patiesībā tas pat - no vienas puses - būtu ok, jo vismaz visu laiku netiktu sēdēts pie datora (ak, es naivā) Protams, ka sēdētu cilvēki, kur tad viņi liktos? Ārā pārāk daudz gaisa. 

Ja jūs būtu redzējuši, kādu promākslu es uzdāvināju opītim dzimšanas dienā! Ha, tas bija grūts darbs, zīmēju trīs dienas (pirmās divas slinkoju, trešajā strādāju piecas stundas) Esmu lepna līdz bezgalībai, uhhhhh.

awww, es ceru, ka šitais gifs darbosies. (Tas ir mans kaķis, bet tik pat labi var būt arī tavējais.)

Dienas bezjēgā cīsiņu paka.

Kā man patīk pārlasīt savas vecās dienasgrāmatas, vnk nevaru beigt smieties, jo viss tur ir muļķīgi uzrakstīts, reizēm pat ļoti muļķīgi, reizēm ļoti garlaicīgi, bet reizēm pārsteidzoši prātīgi. Lai gan es diezgan labi atceros sevi desmitgadīgu, un jā, es nebiju sevišķi gudra, bet gudrāka par savu māsu gan, ja kas.

Šodien mums jau otrā projektu diena. DIENA. Man labāk patika nedēļas, bet nevienu jau neinteresē kaut kāda bezrūpīga pusaudža viedoklis, ū. Vienīgais iemesls, kādēļ šīs dienas ļoti gaidu - skolā nepieciešams atrasties vien stundu, vai pat mazāk, nu, kā nu kurā reizē.
Šogad mums projektu vada Misters Direktors (un nekad mūsu klase vēl nav bijusi tik klusa, varu apzvērēt) Un projekta tēma ir ļoti plaša, un ļoti teorētiska (tā saucas - skolas pagalma apzaļumošana, precīzāk, mūsu grupai - augsne)
Jo mūsu skolas pagalmā ir izrakti visi ceriņi, ievas, un vispār viss ir uzrakts, aprakts, un aptīrīts, palikuši vien pāris koku-veterānu. Tad nu mums ir tas svētītais pienākums darboties.

Cer, ka rozes mūsu pagalmā augs bez nevienas traumas. Pff, Tad pārceliet futbollaukumu uz parku, jo ticamāk uz mūsu skolu atbrauks Muhameds Alī, nekā  bumba tādu nieku kā rožu dēļ mainīs savu ierasto trajektoriju. Jau agrāk, kad bija ceriņi, to zari patstāvīgi bija aplausti un vispār - diezgan nožēlojamā stāvoklī. Nudien žēl skatīties.

Yup, šodien beidzot nopirku kedas. prieksprieksprieks. Pirku un meklēju jau divas nedēļas. Neatradu gan tik smukas, (un pa tik smuku summu) kā cerēju, bet šā vai tā - galarezultāts, manuprāt, ir pieņemams. Mana draudzene Laima flegmojas un nesūta man robertas vārdadienas bildes (un viņas vārdadiena bija 14tajā, palūkojiet paši, cik liela čība viņa ir) Bet nekas, es vēl šodien varu pagaidīt.

Domāju atsākt rakstīt kaut ko - dzejoļus rakstu visu laiku, šajā vietā.  ''Savādā'' netiks atstāta, jo tās sakarā man ir maziņš strupceļš (jeb, nav kur virzīties)

Scaramouch, scaramouch

Tātad, šorīt no rīta atklāju, ka Gotye ir arī citas dziesmas, ne tikai ''Somebody that I used to know''
Man vienmēr bail vērt vaļā zināmu grupu nedzirdētas dziesmas, nuuu - ja nu nepatīk? Nezinu, jā, pati nesaprotu.

Šī tad arī tā jaunatklātā.

Un šitā ir tā vecā, kuru klausos jau kādu mēnesi, vaai pat divus.
Vārdu sakot, tagad esmu pavilkusies uz ''Gotye''. Nuja.
Šodien bija skola, es, protams, nogulēju kori. Pareizāk - aizmirsu par tāda eksistenci. Ciik raksturīgi man.
Lūk, kas man nupat ienāca prātā:

Dažas neizskaidrojamas lietas.


1.Dzirdes fenomens.


Pāris teikumi vai skaņas, kuras es nedzirdu, lai gan tās ittin labi var sadzirdēt no otra dzīvokļa gala. Un nevis speciāli, bet vienkārši - Nedzirdu!

- Nomazgā traukus, Elīn!-
- Sakārto istabu!-
- Tad tu atceries, lieta kuru tev drīz ļoti vajadzēs ir tur, tajā atvilktnītē, ja?-
- Nauda paslēpta maziņā kastītē - 
 - Ej gulēt!-
- Mājasdarbus izpildīji?-
 - Celies! - 
 Modinātājs
Zvans no cilvēka, ko mēģini sazvanīt jau nedēļu
.......


Ko es dzirdu, lai gan reizēm tas cilvēkam pie skaļas mūzikas reāli nav sadzirdams:

Konfekšu čaukstēšana skaņas izolētākajā telpā dzīvoklī
Durvju atslēgšana
Nejauši pieminēta frāzes, no kurām man ir kaut kāds labums
Skapīšu virināšana
Lifts
kluss ''elīn'' (visjocīgākais ir tas, ka reizēm es no rīta nedzirdu visskaļāko modinātāju, bet ja kāds pasaka - elīīn - tad es uzreiz to sadzirdu. Ne skolas laikā)
.........


Kāpēc es rakstu kaut kādus murgus? No tā nav nekādas jēgas.
Mūsu skaits nav mainījies. Kaza samainījās ar Aitu. Jā, zinu, ļauni.
Vēstures stundā bija īss, ļauns prieka mirklis. Tas tiešām bija ļauni. Labi, es mēma.

Atklāju labu veidu, kā pārbaudīt, vai saldumi tiek patērēti vairāk nekā vajag, vai viss bumbās.
Sāc krāt konfekšu kastes, konfekšu papīrus, konfekšu iepakojumus... Man ir viena kurpju kaste, viens albūms, 9konfekšu kastes, no kurām piecas esmu izēdusi vienpersonīgi. Albums ir ilgi krāts (2gadi) kaste gan ātri skarājās. Ražīgs rudens. (Septembrī sāku krāt, starp citu)

Don't stop me now, I'm having such a good time /queen - Don't stop me now/


Šodien satiku Zobenu un Mazmietu. Ūūūū. Mēnešus divus nebija redzētas, huh?
Šī mēneša mīļākā grupa, viennozīmīgi - queen. un gotye.
Man tie igreki apriebās.
Tagad skan mana vis-vis-vis mīļākā dziesma.

Jūnijā lienam akā.

Es esmu tiiik satraukta par parītdienu, un esmu satraukta arī par rītdienu, kā jau par visām dienām, kurās paredzēts kaut kur braukt. Braukšana man uzdzen stresu. Stresustresustresu. Nezinu, cikos aizmigšu.

Tikko sāka rādīt Gārfildu, bet to protams, pārslēdza (hahahaaaha, screw you, linn) Tagad rāda vienu no tām filmām, kuru es noteikti kaut kad esmu redzējusi. 


Šodien aizgājām uz Pareizticīgo baznīcu. Es, kas baznīcā ir bijusi labi ja kādas piecas reizes! Un ne reizi tāpēc, ka būtu kāda vajadzība. Un arī šoreiz vajadzības nebija. Atnācu līdzi Vikijai. Pirmo reizi dzīvē metu krustu! Nudien, pirmo reizi. Bet tur iekšā - tik kluss, un neviena cilvēka. Tikai tā tantiņa, kas pārdod sveces. lētākās par 0,35. Eleganti gan. Man patīk vaska sveces. Smaržīgas.

Šodien Tukumā tiešām neredzēti daudz cilvēku. Varētu padomāt, ka noticis kaut kas tik neticams kā vēlvienas lidmašīnas ielidošana kādā nekustīgā (vai kustīgā) punktā. Parasti uz ielām nav neviena - nu, neskaitot vidēji trīs vecmāmiņas un divus bērnu ratiņus, kā arī kādus trīs ielas kaķus. Šoreiz vienā ielas pusē ar mani bija kādi divi duči (!) cilvēku. Tiešām, laikam arī šitos Ziemassvētkus kāds svin. Savādi.

Brilliant of this day

Tikko sākās kaut kas tik aizvēsturisks kā Eirovīzija. Kad biju mazāka, nepalaidu to garām ne reizi. Tagad pat nezinu, kurā valstī tā norisināsies. Laikam jau neesmu īsta patriote.

Šodien redzēju daudz cilvēku. Tik tiešām, un visus Te (nezinu, pie kura esmu apstājusies)

Look right there.

Šodien atklāju arī iespēju iesiržot visas tās smukās bildes kuras kaut kur redzu. He.
www.weheartit.com

Ou, sveiki

Daudz pa šo laiku noticies, mjā, tik nezinu, ar ko lai sāk.

Pagājušo otrdien paliku par gadu vecāka, (Tagad varu braukt uz vakvaparku bez mammas :D )

Sestdien bija izēšanās - ojā, kāda izēšanās. Biju uzcepusi čupačupām keksiņu - banānu keksiņu. Precīzi skaitot, kādi 93-94 bija noteikti. Tas tik bīj labi. Protams, neiztrūkstošs bija melnais princis, he, kā nu bez tā.
Uz manu dzimšanas dienu bija, ah, slinkums rakstīt, kas, un kāda no tā jēga? Šā vai tā, nepazīsiet. Bet visa ģimene bija kopā - vai vismaz daļa tās.
Vīrs, Meitas (divas) Mazmeita, Vīra pirmā sieva, Babņiks, sīkā, un vēl viena sīkā. Spēlējām mafiju (un iemācījāmies kā spēlēt Mafijas ar ''stāstu'' - kas bija visinteresantākais) un vēl šo to, vēl šo to.

Vakara gaitā noskaidrojās, ka pie manis naktsmājas ņems tikai paši tuvākie radi (vīrs, vīra pirmā sieva, babņiks) Bet meitas devās mājup, tāpat arī mazmeita.
Aizgājām gulēt dikti agri (nu, kādos četros noteikti) Un piecēlāmies arī dikti agri  - desmitos nulle nulle. Bijām jau domājušas celties septiņos, un pat piecos. Hahahah. Cik naivi no mūsu puses, jo modinātāju neviena nedzirdēja.

Un protams, neiztrūkstoša daļa bija pastaiga ar Babņiku pa Rīgu. Babņika vilciens bija četros, laika atlikulikām. Ko tur daudz stāstīt.

Žēl, ka sniega nav. Un Rīgā tieši, nav un nav. Tukumā jau esot. Kupenas, vai kaut kā tā. Ja nu Rīgā vispār neuzsnigs sniegs, Ziemassvētki šā vai tā tiks nosvinēti baltā vietā. Murrrr.

Kas vēl jauns? Ar novēlošanos sapratu, ka neesmu uztaisījusi nevienu pašu ziemassvētku dāvanu. Nav radošā garastāvokļa, un nezinu, kas pie tā vainīgs - zinu arī to, ka, ja piesēdīšos pie adatām, krāsām un diegiem, dāvanas taps vienas pēc otras. Bet saņemties - grūti, grūti.

Labi, māsa dīc pēc e-klases (ak tu dieviņās) Laikam jau jālaiž.
Seko man draudziņ, arī te, Un protams, TE

Čaviņas, mīļie! Nenokariet degunus, sniegs būs, APSOLU!

Ziema

Man tagad tik labii. Un man nav ne ziemassvētku lampiņu, ne piparkūku, pat ne karstdzēriena, tikai svecīte (advente taču!), silti radiatori, un lampa. Un radio, ak jā. Nevienas ziemassvētku dziesmas.
Un vēl man ir tāda svētku sajūta. Ārā baigais vējš, bet ja aiztaisa aizskarus, un mūziku skaļāk paslēdz, nemaz nejūt. Varbūt rīt varēs neiet uz skolu, kas lai zin.

Būtu jau jauki.

Šodien bija kreizī rīts. (Es gulēju) Un arī pusdienlaiks (es gulēju). Divos gan cēlos augšā (Es domāju, ka man ļoti patiktu būt lācim. Ziemas miegs taču!)

Nesen ar draudzeni apspriedām, kādam dzīvniekam būt ir izdevīgāk. Es teicu, ka gribētu būt kaķis.
Kāpēc?

Padomā tik, ja (pfu, pfu, pfu) ir ugunsgrēks. Un tev ir suns. Pēc visiem likumiem (un stereotipiem, un stāstiem) sunim būtu jāmetas tevi glābt. Pa lielam tā arī notiek. Jo suņi dikti pieķerās saimniekam. Kaķim tādu neērtību, piemēram, nav. Jo, ja suns tevi neizglābs, tad visi teiks - kas tas par suni, tas tak tāds vārgulis. Bet kaķim to nemaz neprasa. Jo - tas tak tikai kaķis! Bet ja kaķis kādu izglābs, tad viņš būs varonis. (Daudz varonīgāks par suni, kurš tevi izglābtu - jo kaķis taču!)
Tātad tā vispārējā, platoniskā suņa pieķeršanās prasa atbildību. Sunim, protams. Kaķis jau arī pieķerās, tikai mazliet mazāk cilvēkam, vairāk vietai. Un arī to savu piekeršanos (gudri) neizrāda. Tikai mazlietiņ. Maz-maz-mazlietiņ.

Šodien laikam iešu gulēt agri. Ak, man ir tik labi!

Murrrrrrrrrrrrrrr.

SAPŅUDOMAS

Čau.

Sēžu mājās, sāp kakls, dzeru tēju, aaaand saprotu, ka drīz nebūs ko darīt.  (labprāt palasītu, bet man nav nevienas jaunas grāmatas, ko es nebūtu pārlasījusi n-tās reizes. Varētu paadīt skolai, bet nav adatu. ;/ )

Laikam jāieskrien mājiņā. Tagad tāds garastāvoklis - ka gribās. Neko daudz jau negribās, nē, nemaz ar ne. Ja nu vienīgi spēju visu tvert tik pat viegli kā sapnī. Sapnī es nekad neuztraucos par sekām (jo lielākoties no rīta sapnis ir aizmirsts). Ak, un šonakts bija tik ļoti, ļoti jauks sapnis! Bet kad mēģinu viņu uzrakstīt, nepietiek vārdu. Skan tizli, jā. Nu tad neko.

Šodien sapnī gāju uz to pusi, kur Valdemāra iela (bet sapnī viss ir savādāk, un arī redzēšana savādāka ) tāpēc tur bija Priekuļi, Preiļi, vai kaut kas tamlīdzīgs. Es domāju, nosaukums, jo es tur nekad neesmu bijusi. Es veikalā pirku saldējumu. Gribēju taisīt saldējuma kokteili ar jāņogām un šokolādes saldējumu. Ak jā, tas it kā bija Tukumā.. bet it kā Rīgā. Nu dikti jūk kopā, bet vai nav vienalga? Man ir.

Ak jā, vēl es skatos Simpsonus te . Agrāk gan skatījos iekš linecinema.lv, bet kopš tur vairs nav filmu, jāiztiek ar iepriekšminēto. Tur gan nav daudz sēriju, žēl.

Surikāts.

ADIOOOS!

Nekur nepazudu

Tikai noguru.

Un tagad jau arī nav nekā daudz, ko rakstīt. Ak, ja nu vienīgi tas, ka Pagājušonedēļ (neatceros, kurā dienā), bija Mārtiņdienas gadatirgus, bet par to jau rakstīju.

Ja nu vienīgi, ir bilde. (un bija vēl bildes, bet tajās es izskatījos EPISKI)

Kas nu vēl... ak jā, man skarājušās visādas no visām malām sabāztas bildes, kuras es labprāt izgāztu te, labi, joks.

(P.S. Tukumā man ir vēl ;)  )

Surikāts

Taisos

Kaut kad drīz drīz iesim uz Staro Rīga, ceru, ka būs smuki, un vēl smukāk kā pagājušo gad. Bet ja nopietni, nu, man jau tie pūļpasākumi nepatīk, tas tā, tikai ģimenes pēc.
Un vakar bija salūts, un tas man,( ak protams!), nepatīk. Godīgi sakot, nesaprotu, kas cilvēkiem tur patīk -aiziet barā uz centru, tikt samītiem, pabojāt bungādiņas un vilkties mājās, nu, vai kaut kur citur? Kas tur foršs? Man pēc tam stundu sāpēja galva, un visu laiku nepameta sajūta, kā kāds kaut kur skaļi kaut ko klapē, Nu pavisam neforši.
Laikam skaitās, ka ja es neeju skatīties salūtu, esmu kaut kāds Latvju nīdējs, or smth?

Katrā gadījumā 18 vismaz viens labums ir - saldumi, saldumi, saldumi ( jā, jā, nekā no Latvijas, tā man šķiet)
Ceturtdien svinējām ar mammu Rīgā - Princis (Melnais), MANDARĪNI, un konfektes. Vakar svinējām divas reizes (Tukumā)
Pirmoreiz kaut kad pa dienu, ar Vikiju, nopirkām bērnu šampanieti (nu, atlaide taču!) un saldējumu. Un ēdām,
ēdām, līdz brīdim, kad bija jāiet mājās (ēst, ēst, ēst) kartupeļus, salātus, kūkas, saldumus, un tad atpakaļ pie Vikijas (vai cepures) (ēs, ēst, ēst) Tāpēc tagad esmu pieēdusies un gatava Staro Rīga.

Un man ir jauna skārda bundžiņa (jā, esmu traka uz viņām) Un šajā es krāšu konfektes, cik vien ilgi spēšu. Dažas jau ir. Redzēs, kas uzvarēs - mana kāre pēc saldumiem, vai vēlme neatstāt tukšu trauciņu. Redzēs, redzēs.

Man laikam apnikās drukāt, atā, atā.


Surikāts.

Trīs dienas Varšavā.

Tātad, par poliju. Pagaidām man ir tikai dažas bildes, jo Paula nav atsūtījusi pārējās. Naiss.

Ko lai saka.. Sākšu ar braucienu uz turieni, ar ko tad citu. Nevarēju aizmigt. Pagulēju aptuveni pusstundu, laikam vainīgas manas tabletes pret slikto dūšu, nu neko, nevaru bez viņām. Ēdām mandarīnus, dzērām tēju, uz vienu brīdi atslēdzos, jo miegs nāca, a aizmigt nevarēju. Hmm.
Iebraucām Varšavā ap pieciem rītā. Cilvēki jau staigā, mašīnas ar dažas ir, pustumšs, bet daudz gaišāks kā šajā laikā Rīgā (Rīgā tobrīd bija ap sešiem) Ap sešiem Pēc Varšavas laika bijām viesnīcā. Nedaudz nolaistiem nummuriņiem, nedaudz vecā, bet ir ok. Redzētas arī sliktākas, nopietni. (Piemēram, ar izpuvušu caurumu gaitenī, cauriem griestiem, zirnekļu apsēstu tualeti)
Lifti te bija vienkārši... šausmu kambaris, brrr. Ziniet, liftiem parasti ir iekšējās durvis (tās, kas pie kabīnes) Un ārējās (Katrā stāvā) Bet Polijā... Te ir tikai ārējās, vismaz mūsu viesnīcā. Un braucot tu redzi, kā garām skrien durvis, durvis, durvis, turklāt pie vajadzīgā stāva lifts samazina tempu tik ļoti, ka liekas, ka tūlīt iesprūdīsi. Bailīgi.

Tātad, paliku pie iebraukšanas Varšavā. Tā kā mūsu laiks apmesties nummuriņos vēl nebija pienācis, mums bija laiks (6h) pastaigāties. Kur vien vēlamies (galīgi crazy, ne?) Tā nu mēs gājām - tipa meklēt cetru, bet galugalā aizgājām galīgi šķērsām, un beigās izrādījās, ka šā vai tā būtu jābrauc ar autobusu. Tātad, atradām kaut kādu piemiņas vietu, vai? Skats bija dikti sirreāls - kāpnes, un no augšienes saule spīd tā, ka uz leju nāk stari, tādi trekni. Un augšu dēļ saules nevarēja redzēt, un vis apkārt bija krusti, tā mazliet bailīgi bija. Hmm.
Atradām dažus pārtikas veikalus (CHERRY COKE, WOW) un (LAIMA FANTA WOWOWOW) un (ĀKDIEVS, MENTOSS AR LAIMU? GREIPFŪTU? PILDĪJUMU? AKDIEVS, AKDIEVS!!)
Nu, es nezinu, ko poļi par mums padomāja.

No rīta bija smuka sarma.

Migla no krusta kalna.