Punktiņš punktiņš komatiņš

Es domāju, ka esmu jūs visus pamatīgi nogarlaikojusi pēdējajās dienās. Nu tad tā.
Es nedomāju, ka kādu interesē, kā es visu dienu ravēju, aplasu vecos ziedus rododendriem, kašņāju vecās lapas, u.tjp palīdzu vec vecākiem dārzā, elpojot murrvīgi burvīgo meža gaisu un non-stop kasoties.

Tiešām.

Apsolos jau drīzumā izdarīt kaut ko ļoti interesantu. Āmennnn.

Un vēl es ļoti gribētu šitādu. Kaut kurrrrr. Mīlu ūdeni un visādas šitādas padarīšanas.

UPCYCLING

Tieši Maija nogalē Rīgā risināsies kāds patīkams un iedvesmojošs pasākums - PechaKucka Vol. 22 ''UPCYCLING''

Šajā pasākumā dažādi radoši mākslinieki stāstīs par to, kā viņi pārveido lietas, kuras parasti mēs sviestu ārā - vecus audumus vai par fabrikas, piemēram. Tērpu dizainere Ingrīda Zābere veido kleitas no krekliem, bet APOKALIPSES JĀTNIEKI veido frīkbaikus. Lieliska iespēja gūt iedvesmu jauniem darbiem, vai ne?

I.Zāberes tērpu kolekcija no deviņiem vīriešu krekliem - ''Re-šiks''

Pasākums notiek mākslas centrā ''Totaldobže'', kas ir pārveidota bijusī VEF rūpnīca. Jau tas ir kaut kas - kā nemājīga, industriāla un pelēka celtne ir kļuvusi par mājīgu mākslas centru un mājvietu daudziem citiem radošiem pasākumiem (Dzejas slams, piemēram, ir viens no tiem)

Varbūt tas liks aizdomāties - daudzas lietas, ko mēs izsviežam ārā, mēs varētu pārveidot, radot kaut ko unikālu un skaistu, kaut ko tieši priekš mums. Jo mēs taču arī sevi labojam, ārstējot un dažādi uzlabojot. Kāpēc gan mūsu mantas nebūtu pelnījušas to pašu?

UPCYCLING ir pirmais no pieciem pasākumiem, ko sociālās kampaņas „Nav atkritumu – ir jaunas iespējas!” ietvaros biedrība „homo eco:” pēdējā maija nedēļā sadarbībā ar vairākām nevalstiskajām organizācijām, uzņēmumiem un pašvaldībām rīko visā Latvijā. /pechakucha Riga

Vairāk informācijas:
http://bezatkritumiem.lv/
http://www.pecha-kucha.lv/

Nudien tik veca..

Laiks - 18-~10
Datums - 9.marts
Vieta - Origo pulkstenis. Vai drīzāk, pie origo pulsteņa.

Tātad, stāvu, gaidu pārdevēju no Skapja, pie manis pienāk trīs dāmītes labākajos gados (ap septiņdesmit)

 Pirmā no viņām sasviecinās ar mani, pārējās stāv smaidīgas kā maija saulītes un gorās.
 - Nu, esat krsitīta?
 - Nēē
 - Mamma, tētis ir kristīti?
 - Nēē
 - Bērniņš ir? Nu, kristīts?
*apmulsums* -ēēē..nēē.
 - Un nedomājat kristīties?
 - Nu...varbūt..
 - Un kādā ticībā?
 - Nevienā..
 Sarunai piebedrojas trešā tantiņa (lielākā daļa sarunas notika ar pirmo tantiņu, kh.)
 - Bet dievam, cienītā, ticat?
(Cienītā?) - Nu...it kā jā..
 - Bet precējusies esat?
....
...
Un es knapi nesāku smieties.
..
 - Nu...nēē -
 - Bet pievērsieties kādai ticībai, sakārtosiet savu dzīvi, nokristīsiet savu bērniņu..
(Elza man pie sāna zviedz)
 - Āā..ha...
 - Lūdzu jums kartiņa ar Māti Terēzi...
(....gara saruna par klosteri, pfu, monologs)
 - Nu tad padomājiet, aizejiet abi, nokristiet bērniņu!
 - Labi...

....
Un tad viņas aizgāja..Un mēs ļāvāmies ārprātīgai smieklu lēkmei. Pārdevēju tā arī nesatiku, bet šitā saruna uzlaboja manu garastāvokli uz visu atlikušo dienu.

(Vai es nudien izskatos tik veca? Varēja vēl paprasīt, kā pārcietu menopauzi, hahahahaha)
Tad viņas piesējās kaut kādiem citiem cilvēkiem, nopļāpāja kādu pusstundu. Pēcāk, kad viņas man gāja garām, dzirdēju, kā šīs apspriež, vai Budisms ir vai nav reliģija, un ka viņiem taču ir svētie likumi or smth. Nedzirdēju.

Un šonakt man bija baigais sapnis. Sākumu nudien neatceros, bet stāsts bija par to, ka kopā ar Elzu biju Vikijas laukos. Braucām ar vilcienu no Tukuma visas trīs. Staigājām pa mežu, bet tur visās malās kaut kādi kukaiņi, tārpi..atceros, kā sapnī teicu viņai, ka derētu kādreiz šeit ar riteņiem atbraukt.
Tad pienāca laiks braukt atpakaļ.
Un mums nebija biļešu, bet mēs jau vilcienā.
Es pamodos
Nolēmu, ka vajag biļetes.
Aizmigu.
Sapnī pie mums (vilcienā) piebrauca invalīde ratiņkrēslā, iedeva biļetes, un pateica, ka norēķināsies ar kontolieri (???)

Un tas apmēram viss.
Tagad esmu Tukumā. Brīīt.

Stop Kony

Neesi redzējis šo 30minūšu garo filmu? Tad noteikti noskaties, un pēc noskatīšanās padalies - lai Latvija arī uzzin!
Lai Kony kļūst populārs arī Latvijā - savādāk mēs tā kā tādi pāķi, neko nezinam, kas notiek pasaulē (Un es jau vēl mazāk, jo man pat Tv nav, un dators mammai no darba, tāpēc mājās atrodas diezgan neregulāri)

Lai nu kā - Šodien dabūju ieskaitē septiņi (Un ticiet man, labu atzīmi dabūt ir diezgan grūti. It īpaši, ja tev visu laiku ir sešinieki)
Atzīmes arī visas ir izliktas (Un ir daaudz labāk, kā biju domājusi, nudien. Neviena nesekmīgā man nav, ir tikai divi Nv, bet to pēc brīvlaika, to pēc tam.)

Šodien no Budes mājās atnācu galīgi pāgurusi. Neeeeenormāli.
Traki dejojām.

Un tās ir dziesmas, kas skanēja @Bude. Vēl bija Madonna, bet to man kaut kā negribās likt. It kā nav nevainas, bet galīgi stulbi. Iztaisās kā baigā popdīva, cik tad viņai to gadu? sešdesmit? Man jau vienalga, lai tik ņemās.

Gooooodbieee.

Rīt uz Tukumu laižu., ūūhū, tas būs jauki. (:

Ak jā, atcerējos, kāpēc sāku rakstīt šito murgu -
Apsveicu sieviešu dienā, sievietes!
Manai mammai ir gavēnis, tāpēc mums nav nekā garšīga&salda
Rīt braucu uz Tukumu, tur būs saldumi
Un man pie Mājas atvērās ''Maffins and more''

Rīt satikšos ar pārdevēju no Skapja, dabūšu divus smukus gredzenus. Vēlāk kaut kad nobildēšu.

Mortīcija Frisko
Surikāts

13. Nodaļa. Un gifi.

Man ir šitāds sūdiņš.

Šodien biju uz slimnīcu pie draudzenes (un to jau es vienreizi teicu)
Un tas bija briesmīgi.
Nu, ne jau apciemojums. Apciemojumam nebija nevainas. Apēdu viņai visus saldumu krājumus, apskaudu par burvīgo skatu kas pavērās pa logu (viņa ir tajā foršajā, jaunajā ēkā)
(Es runāju par Bērnu slimnīcu Torņkalnā)

Un man sākumā  bija nelielas grūtības atrast to ēku. (Lai gan viņa pacēlās pār visām turienes mājām)
Bet kāda bija sajūta, ieejot tajā teritorijā.. Nēe, vispār jau - izkāpjot ārā no 10. tramvaja Jelgavas ielā. Tāda... bailīga. Jā, nav pārāk labas atmiņas at to vietu. (Lai gan pārāk sliktas, no vienas puses, arī ne)

It kā no stūra varētu izlekt maniaks ar zaļu motorzāģi rokās, nudien.
Es to atkārtoju jau ceturto reizi.
Un es jau piekto reizi šīs nedēļas laikā redzēju savu sarkano mēteli. Nu, ne tieši manu, un ne tieši uz manis.
Un mana nodaļa.... tur varētu filmēt šausmeni. No ārpuses, protams. Atceros, kad tur pirms gadiem trīs ierados pirmo reizi, mēs ar mammu domājām, ka tā ir kāda saimniecības ēka. Šausmīga.


Un tagad gifu laiks!

Man vajag uzdevumus. Random. Ok.

Spēlējos ar pirkstiņiem un šo to.

 Pamācība ātrā lūpukrāsas uzklāšanā.

IZLASI!

Atlicini savas dārgākās no dzīves sekundēm, un aizpildi aptauju - tepat, kreisajā sānā. Ja tev ir cits variants, vari to rakstīt lodziņā, virs kura ir teksts britāniski (ASK) vai arī sūti uz manu e-pastu (lapseniite@hotmail.com) Tematā norādot - Ieteikums Pepilottai :))))


Kopā padarīsim šo pasauli vēl samaitātāku!
















Tas bija joks.  Tas, kas šādā krāsā.

My life is brilliant/You are beautifull/James Blunt

Esmu kārtīgi pastrādājusi šonedēļ.
Pirmkārt, es esmu izpildījusi gandrīz visus mājasdarbus, kas bijuši uzdoti šajā nedēļā... (Un tas tiešām ir sasniegums. Priekš manis.Esmu flegma pēc dvēseles dziļākās būtības)
Otrkārt, esmu dabūjusi ļoti manneraksturīgas atzīmes tādos priekšmetos kā Ķīmija, un plānoju dabūt kādu neraksturīgu atzīmi tādā neraksturīgā priekšmetā kā Matemātika. Hahaha.

Bioloģijā man pietrūka 0,5 punkti līdz deviņniekam. OH, CRAPCRAPCRAP. Reizēm var nepaveikties.

Esmu kļuvusi mazliet par tulku.. Un tikai pateicoties vēstures mājasdarbam. Ļoti interesantam mājasdarbam, starpcitu.

Šī ir dziesma, kuru es vēstures vārdā iztukloju, Izskaidroju, izanalizēju... Un tagad esmu supergudra i angļu valodā, i Franču revolūcijā.

P.S. Es neesmu pieradusi justies tik gudra. Tas man rada vēlmi padalīties ar savu gudrību... I'ts gettin started..
Dziesmas nosaukums ir ''Viva la Vida'' (Vo, cik es gudra!)
Un dziesmu izpilda grupa ''Aukstspēle''. (Mums lika tulkot visu)
Un dziesma ir par Franču revolūciju. (Franču vai Francijas?)
Un dziesma ir no THE LUIJA XVI skatiena punkta sarakstīta.
Un dziesmā ir piedziedājums.
Un dziesma ir britāņu valodā (kad tā ir orģināla)
Un dziesma ir Latvāņu valodā (kad tā nav orģināla)

Jā, es agrāk Latvāņus saucu par Latvijāņiem. Mūsu patriotskās tautas augs - Latvijānis. Gratias Dei! panace e buona volontà!!


Go og le, you are really, really, really bad dictionary!

Nu tā. Šorīt cēlos pus-pieci-os, un gāju uz tādu vietu, ''Miervidi'', kur mana miesīgā māte vadīja nodarbību. Un tā nu es gan kārtīgi izkustināju savus vecos kaulus, gan ievērtēju (un jau kuro reizi apbrīnoju) miervidu superīgo iekārtojumu. Jau izdomāju, kāda izskatīsies mana nākotnes virtuve. Uzminiet, kas ņemts par prototipu?...

Šodien piedzīvoju vēl kaut ko šokējošu - mani paslavēja krievu valodas skolotāja

I'M GONNA EAT BRICKS RIGHT NOW

Tas bija dienas notikums No.1

Nu, varbūt No. 2

Bet varbūt No. 3

(Ko nozīmē tas No.blahablaha????? Somebody helps? Anyone?)

Labi, I'm going.

voila!

Surikātus Flegmatus.

Bonbongu karš WILL BE SOON. IZLASI ŠO RAKSTU NOTEIKTI, ŠĪ IR REĀLA IESPĒJA NOPELNĪT. peļņu sadalīsim uz pusēm.

Izrādās, esmu bijusi nepareizās domās par cilvēkiem!

Man visu laiku šķita ka cilvēkiem nepatīk, ka viņiem uzdod daudz jautājumu - un paši cilvēki mani ir veicinājuši sākt šādi domāt. Bet skatoties savā (un draugu) dienasgrāmatā draugos, es saprotu, ka laikam ir pēdējais laiks savas domas mainīt.. asku.efem jau nevar uzskatīt par baigo protestu pret jautājumiem, ne? Visjocīgākie man liekas tie cilvēki, kas uztaisa sev profilu askā, un pēc tam sūdzas, ka viņiem uzdod stulbus/daudz/daudz un stulbus jautājumus. Cilvēk, augšāmcel savu loģisko domāšanu! 

Bet tomēr daudziem patīk mani teletūbiji.

es šito filmu neesmu redzējusi tik sen..tiešām, sen. Pēdējoreiz redzēju, kad man bija kādi pieci? gadi. Atceros tikai to lielo, pūkaino Jetiju, vai kā viņutur. 

Rīt celšos septiņos, bet  ne tāpēc, ka tad jāceļās, bet gan tāpēc, lai palūrētu savā datorizētajā termometrā, un apskatītu, ka tik man nerādās -20, jo tas nozīmētu tikai to, ka varu likties uz auss un gulēt līdz vieniem, vai pat vēl ilgāk. '

Visi tagad uztraucas par to ACTA (vairāk te) bet man par to, pa lielam, nospļauties - filmas es neskatos, bildes lādēju reti. Un patiesībā tas pat - no vienas puses - būtu ok, jo vismaz visu laiku netiktu sēdēts pie datora (ak, es naivā) Protams, ka sēdētu cilvēki, kur tad viņi liktos? Ārā pārāk daudz gaisa. 

Ja jūs būtu redzējuši, kādu promākslu es uzdāvināju opītim dzimšanas dienā! Ha, tas bija grūts darbs, zīmēju trīs dienas (pirmās divas slinkoju, trešajā strādāju piecas stundas) Esmu lepna līdz bezgalībai, uhhhhh.

awww, es ceru, ka šitais gifs darbosies. (Tas ir mans kaķis, bet tik pat labi var būt arī tavējais.)

Sirreālisms, kaķis, un kāpēc es rakstu.

Un jau atkal es rakstu tagad, tieši tagad - kad man jāiet uz veikalu, vai jāpadara kaut kas cits. Nekas, man ir iedzimts loģikas trūkums, un tā pirmsākumi meklējami Ievā, ja ticam Kristiešu versijai par cilvēku/pasaules sākumu. (Bet viņi aizmirsa par dinozauriem (vai arī vienkārši nolēma, ka tie ir pārāk nemanāmi/nesvarīgi, lai tos pieminētu)) Bet ko nu daudz par kristiešiem, pie kuriem, diemžēl? nevaru pieskaitīt sevi.
Jā, mani kristīja. Pašūpoja šūpolītēs.

Mums ar kaķi ir dziļa saikne. Es nolasu no viņa brēcieniem, ka viņš grib ēst, viņš no maniem - ka viņam jāvācas, un mēs abi pēc mammas - ka dimbā ir. Tagad kaķis skatās, ko es daru, un ik palaikam pamet tādu nogurušu, dzīves pieredzējušu skatienu uz manu pusi, tad samiedz acis un novēršas, nevēlēdamies sāpināt savu sirdi ar skatu, kā situ un traumēju nabaga klaviatūras taustiņus.
Kāpēc es vispār kaut ko tādu uzrakstīju? Nu ko, viens no iemesliem, kāpēc vienmēr man ir patikuši blogi, ir tas, ka es varu rakstīt visādus bul***tus, un visiem tas ir vienalga, nu, puslīdz (atskaitot dažus kareivīgus pilsoņus un dažus citus indivīdus) Pa lielam visi tam nepievērš uzmanību. Tad nu es varu rakstīt tekstu, kā vien vēlos, neuztraucoties, ka kādu aizvainošu (protams, gan jau kādu aizvainošu, taču varu par to neuztraukties, jo neviens vēl nav sūdzējies)

Es varu darīt, piemēram, šitā - šitā. Tagad es mazlietiņ parakstīšu šitā. Es varētu tā rakstīt vienmēr, bet tik lieli un resni burti mani pārāk nogurdinātu, turklāt tie aizņemtu pārāk daudz vietas, ū, muša uz monitora atkal uzlīda. 


Man tik ļoti riebjas tās mazās mušiņas, kas ziemā izperējas, ka...ūūūūh, nezinu kā turpināt šo kaislīgi iesākto vārsmu/teikumu/bljahablahablajaaha. Mums bioloģijā izstāstīja par šo mušiņu rašanos...tagad es visus ābolus, ko vien ēdīšu, noberzīšu ar drāšu sūklīti (to, kas domāts piedeguma atberzēšanai) (opā, tagad zināšu, ko darīt, ja apdegšu vasarā, bet tas nekad nenotiek, esmu apdegusi tikai vienu reizi savā dzīvē - tajā sutoņā aizpagājušā gada Dziesmu svētkos, kad mums bija jāsēž baros, un katrai meitenei bija 35 centimetri vietas, vai kaut kā tā.)

Labi, es atgriežos pie saviem parastajiem burtiem, lai gan bija ittin ērti rakstīt arī ar tiem, iepriekšējajiem. Izdomāju, ka nenāktu par skādi atrast internetā kādu stulbu (lasīt - uz dziļām savas dzīves pārdomām veicinošu) bildīti, savādāk te ir tikai teksts, teksts, vai kā man nepatīk rakstīt to vārdu, man vienmēr viņš jūk.

Dienas bezjēgā cīsiņu paka.

Kā man patīk pārlasīt savas vecās dienasgrāmatas, vnk nevaru beigt smieties, jo viss tur ir muļķīgi uzrakstīts, reizēm pat ļoti muļķīgi, reizēm ļoti garlaicīgi, bet reizēm pārsteidzoši prātīgi. Lai gan es diezgan labi atceros sevi desmitgadīgu, un jā, es nebiju sevišķi gudra, bet gudrāka par savu māsu gan, ja kas.

Šodien mums jau otrā projektu diena. DIENA. Man labāk patika nedēļas, bet nevienu jau neinteresē kaut kāda bezrūpīga pusaudža viedoklis, ū. Vienīgais iemesls, kādēļ šīs dienas ļoti gaidu - skolā nepieciešams atrasties vien stundu, vai pat mazāk, nu, kā nu kurā reizē.
Šogad mums projektu vada Misters Direktors (un nekad mūsu klase vēl nav bijusi tik klusa, varu apzvērēt) Un projekta tēma ir ļoti plaša, un ļoti teorētiska (tā saucas - skolas pagalma apzaļumošana, precīzāk, mūsu grupai - augsne)
Jo mūsu skolas pagalmā ir izrakti visi ceriņi, ievas, un vispār viss ir uzrakts, aprakts, un aptīrīts, palikuši vien pāris koku-veterānu. Tad nu mums ir tas svētītais pienākums darboties.

Cer, ka rozes mūsu pagalmā augs bez nevienas traumas. Pff, Tad pārceliet futbollaukumu uz parku, jo ticamāk uz mūsu skolu atbrauks Muhameds Alī, nekā  bumba tādu nieku kā rožu dēļ mainīs savu ierasto trajektoriju. Jau agrāk, kad bija ceriņi, to zari patstāvīgi bija aplausti un vispār - diezgan nožēlojamā stāvoklī. Nudien žēl skatīties.

Yup, šodien beidzot nopirku kedas. prieksprieksprieks. Pirku un meklēju jau divas nedēļas. Neatradu gan tik smukas, (un pa tik smuku summu) kā cerēju, bet šā vai tā - galarezultāts, manuprāt, ir pieņemams. Mana draudzene Laima flegmojas un nesūta man robertas vārdadienas bildes (un viņas vārdadiena bija 14tajā, palūkojiet paši, cik liela čība viņa ir) Bet nekas, es vēl šodien varu pagaidīt.

Domāju atsākt rakstīt kaut ko - dzejoļus rakstu visu laiku, šajā vietā.  ''Savādā'' netiks atstāta, jo tās sakarā man ir maziņš strupceļš (jeb, nav kur virzīties)

Scaramouch, scaramouch

Tātad, šorīt no rīta atklāju, ka Gotye ir arī citas dziesmas, ne tikai ''Somebody that I used to know''
Man vienmēr bail vērt vaļā zināmu grupu nedzirdētas dziesmas, nuuu - ja nu nepatīk? Nezinu, jā, pati nesaprotu.

Šī tad arī tā jaunatklātā.

Un šitā ir tā vecā, kuru klausos jau kādu mēnesi, vaai pat divus.
Vārdu sakot, tagad esmu pavilkusies uz ''Gotye''. Nuja.
Šodien bija skola, es, protams, nogulēju kori. Pareizāk - aizmirsu par tāda eksistenci. Ciik raksturīgi man.
Lūk, kas man nupat ienāca prātā:

Dažas neizskaidrojamas lietas.


1.Dzirdes fenomens.


Pāris teikumi vai skaņas, kuras es nedzirdu, lai gan tās ittin labi var sadzirdēt no otra dzīvokļa gala. Un nevis speciāli, bet vienkārši - Nedzirdu!

- Nomazgā traukus, Elīn!-
- Sakārto istabu!-
- Tad tu atceries, lieta kuru tev drīz ļoti vajadzēs ir tur, tajā atvilktnītē, ja?-
- Nauda paslēpta maziņā kastītē - 
 - Ej gulēt!-
- Mājasdarbus izpildīji?-
 - Celies! - 
 Modinātājs
Zvans no cilvēka, ko mēģini sazvanīt jau nedēļu
.......


Ko es dzirdu, lai gan reizēm tas cilvēkam pie skaļas mūzikas reāli nav sadzirdams:

Konfekšu čaukstēšana skaņas izolētākajā telpā dzīvoklī
Durvju atslēgšana
Nejauši pieminēta frāzes, no kurām man ir kaut kāds labums
Skapīšu virināšana
Lifts
kluss ''elīn'' (visjocīgākais ir tas, ka reizēm es no rīta nedzirdu visskaļāko modinātāju, bet ja kāds pasaka - elīīn - tad es uzreiz to sadzirdu. Ne skolas laikā)
.........


Kāpēc es rakstu kaut kādus murgus? No tā nav nekādas jēgas.
Mūsu skaits nav mainījies. Kaza samainījās ar Aitu. Jā, zinu, ļauni.
Vēstures stundā bija īss, ļauns prieka mirklis. Tas tiešām bija ļauni. Labi, es mēma.

Atklāju labu veidu, kā pārbaudīt, vai saldumi tiek patērēti vairāk nekā vajag, vai viss bumbās.
Sāc krāt konfekšu kastes, konfekšu papīrus, konfekšu iepakojumus... Man ir viena kurpju kaste, viens albūms, 9konfekšu kastes, no kurām piecas esmu izēdusi vienpersonīgi. Albums ir ilgi krāts (2gadi) kaste gan ātri skarājās. Ražīgs rudens. (Septembrī sāku krāt, starp citu)

Don't stop me now, I'm having such a good time /queen - Don't stop me now/


Šodien satiku Zobenu un Mazmietu. Ūūūū. Mēnešus divus nebija redzētas, huh?
Šī mēneša mīļākā grupa, viennozīmīgi - queen. un gotye.
Man tie igreki apriebās.
Tagad skan mana vis-vis-vis mīļākā dziesma.

Laikam pēdējais gads?

Tā vien sāk šķist, ka ik dienu tiek atklāts/izdomāts kaut kas jauns par tuvāko no pasaules galiem. Ko mēs darīsim, ja izrādīsies, ka pasaules gala tomēr nav? Nu ko, nopūtīsimies, pasmiesimies - jo -es taču jau zināju, ka tās ir tikai blēņas. Un sāksim gatavoties nākamajam pasaules galam. Piemēram, Nostradamus taču pareģoja, ka kaut kad, pēc pāris gadiem būs atomkarš, vai ne? Vai jūs esat tam gatavi?

Un atradīsies cilvēki, kas cels bumbu patvertnes, vai vēl nez ko. Ja ir nauda - tad kāpēc gan ne? Vienmēr noderēs. Būs kur ziemā ievārījumus sastūķēt. 

Man tā vien sāk šķist, ka cilvēki nespēj izdzīvot, ja nav kādas dienas, kas it kā ir pēdējā. Un cilvēki zin, ļoti labi zin, ka visdrīzāk pēc šīs - pēdējās dienas - sekos nākamā, parastā diena. Zin, bet tik un tā vienmēr būs ievēlēta  kāda pēdējā diena. Cik savādi radījumi tie cilvēki. Vai esat redzējuši govi, kas prāto, cik dienas vēl atlikušas līdz pasaules galam? Ne tak. Dzīvniekiem par to nospļauties. Kāpēc gan mums nemācīties no viņiem? Kad būs - būs! Kāpēc sevi lieki satraukt? 

Būtu taču daudz vienkāršāk, ja mums par to būtu vienalga. Bet tākā mūsu smadzenes netiek nodarbinātas pēc to iespējām, tās sāk domāt kaut ko par tālo nākotni, par kuru mums tik un tā nav nekādas daļas.

Šodien lasīju kādu tiešām interesantu rakstu. Par fizikas dīvainībām. Lūk, ja to mācītu skolā.. Telūktasraksts.

Ja mūs novāks kaut kāda gigantiska komēta, tas būs baigi fiksi. Kad tā būs izkļuvusi cauri atmosfērai, mēs jau būsim beigti. (Tik un tā jau aši tweetotāji paspēs uzbildēt, aprakstīt un iesharot facebookā) 

 - Tikko ieraudzīju milzīgu sarkanu nlo.

 - Pag, tā laikam ir saule

 - @randomcilveeks tu arii redzi? Baigi karsti palika, ne?

 - Eu, kāds vēl dzīvs? 

Iedomājieties, cik smieklīgi būtu, ja visa pasaule uzsprāgtu, un vesela paliktu tikai Latvija? Daļa Latvijas. Latviešu patrioti būtu izcīnījuši savu mērķi - uz pasaules tikai un vienīgi Latvieši un Latviešu valoda. Pasaule Latviešu pakļautībā!

Un atkal par visu

Atkal back Tukumā.
Uz trīs dienām (tas man atgādina Šo) Biju aizbraukusi uz Rīgu. Satiku sen neredzētus (hahaha) cilvēkus. Gribējām aizbraukt uz slidostu (slidotavu) bet visu izbojāja laiks. Bet tikām uz Imantu, pie Samantas.
Imantā pirmo reizi. Ha. Nekā interesanta. Nekā šokējoša (ja neskaita to dīvaino puisi kurš gāja pa ielu dziedot - ēēēēē'-ēēēē-ūūūūūū-ēēēē - Un vīrieti, kas viņu pavadīja.) Vēl mūsu acu priekšā sabruka koks, uz sliedēm mētājās kaut kādi kauli, tāpēc sajūta nudien kā tādā šausmenītē. Un debesis pilnas ar vārnām.

Protams, atkal laikam jāapskatās atslēgvārdi. Tradīcija, ne?

Torte melnais princis (9) melnais princis (4) 
Nu, tur jau nav daudz ko spriest. Skaidri zinu, tas ir par Šo. 
Tad, kad man pietiks smadzeņu un atmiņas, lai atcerētos paņemt un atvest no Rīgas fotoaparāta lādētāju, tad es ielikšu vēl kādu foto recepti. Pagaidām nekā.

pasaules gali (3)
Es noprotu, ka esmu daudz ko iekavējusi (Pasaules gala atcelšanu, pasaules gala tomērnotikšanu, u.t.t.) Bet man tomēr vēl aizvien ir vecais saraksts. 

Flower roentgen (2) flowers roentgen (1) x-ray flowers (1)
Jā, par šīm man tikai viens vienīgs raksts - taču mapītē savāktas vēl simtiem citas bildes ar x-ray art. He, varbūt pēdējais laiks izveidot otro daļu? (:
Pagaidām rentgenstaru bildes var aplūkot Te.

Vējš pūš.

Vējš pūš

Vēju pūš

Vējš vēju pūš

Nu ko, atkal jau svētki. Šodien visu dienu cepsim, un vakarā to visu apēdīsim. Divpadsmitos dzersim šampanieti - un, protams, limonādi. Tas mums. Uz salūtu (cerams) neiesim. Ļoti skaļi, man no viņa sāp galva. Jāā, zinu, stulbi. Atceros pagājušo NY, kā skrējām uz Tk centru, pa sniegu, un bija silts, taču aukstāks kā tagad. Tagad sniega nav, nekā nav, čušš. Viena bilde no pagājušā gada NY:

Tur mēs spraužam sniega kupenā NY paredzēto eglīti (Ja nu vecā nobeidzās) Un jā, dedzinām brīnumsvecītes.

Bet ko es gribēju teikt - Gribēju apsveikt VISUS Jaunajā Gadā. Visus!

Lai prieks, lai veiksme. Lai padodas viss iecerētais, un tā tālāk, un tā tālāk. Galvenais - nepadoties. Un nepazaudēt sevi - jo cilvēki mainās un mainīsies, un nav vērts mainīties līdzi - tas notiks pats no sevis!

Vakar noskatījos teātri ''Mans nabaga Marats'' Jauki. 

Bučas!

Surikāts

Čukšš Sniega arī nav

Ārā sniegs tik daudz, cik man zaļi mati. Prātoju, kad pienāks brīdis, kad sniega alkās celšu saldētavā sniegavīrus. Tā šķiet, ka šis mirklis ir tuvu.
Un nākamnedēļ jau Ziemassvētki, Sniegs, Tu kavē, zini?
Un man ir pilnīgs čukšs galvā, rokās un dāvanu maisiņos. Nekā nav. Un nevaru izprātot, ko lai dāvā saviem radiem. Kaut kas jāuztaisa, bet kas? Pagājušo gadu tieši laikā Mamma mani aizvlika uz kosmētikas tusiņu. Un tad man bija kaudzēm ādas skrubju, kājas bumbas (pulverveidā) Un vēl, un vēl, un arī idejas dāvanām bija, un darboties prieks bija, un kas tik vēl nebija. Bet tagad - čušš.

Nu nekas, nekas. Bet atzīmes iet uz augšu, tāpēc ir cerība Ziemassvētkus sagaidīt ar sekmīgu liecību.
Un tagad eju gulēt. Sapnī redzēju sniegu. Sapnī redzēju Čitu, sapnī redzēju Matemātikas skolotāju. Bija jauki. Ēdām piparkūkas, kas bija izgrebtas no egļo malkas.

Kā vienmēr, traki

Absalūtais slinkums domāt savos vārdos. Bet  būs vien, būs vien tā jādara. Nesmuki taču savādāk.

Tātad Bosnijā, Precīzāk - Sarajevo dzīvoja divi jaunieši. Jaunieši iereiba, un ielīmēja Vācu aitu sunim mutē ziemassvētku raķeti. Purns žvīk-žvāk, nabaga suns piecas dienas klaiņo apkārt, neēdis, nedzēris, un protams, lādēdams cilvēci, vai vismaz šos divus sugas īpatņus. Jā, sunīti atrada, un izdarījās ar viņu tāpat kā ar citiem nabaga sakropļotiem ķermenīšiem - atbrīvoja no briesmīgās planētas ''zeme'' un tās divkājainajiem iedzīvotājiem.
Nabaga suns, man viņa žēl. Tik tiešām, es labāk gribētu nomirt turpat no sprādziena. Domāju, viņš (suns) domā tāpat. Tas ir, domāja. Citējot K. Vonnegūtu - ''Viņš tāpat nebūtu sacerējis Bēthovena devīto simfoniju'' /''Galapagu salas''/


Reku orģināls - reku

Mandarinos taimos klātus.

Nu tā, tagad esmu veca. Otrdien plkst. 17.05 man apritēja skaistie 14. Kā jokoju -tagad varu braukt uz Akvaparku bez mammas atļaujas (mu. ha. ha. ha)
Parīt būs lielā svinēšana. Well, tad arī izstāstīšu - kas un kā. Lai nu kā, šodien mani daži labi jau apdāvināja. Man ir krekls ar MANI  -  Herpestidae Suricata . Nujā.
Un vēl šo to priekš filcēšanas (trīskrāsainu filcu, u.t.t.) Un šo to garšīgu, un tā tālāk.

Ar Unu izdomājām, katram gadījumam, ja pagarinās skolas gadu, mēs leksim akā un kļūsim par Samārām. Līdz jūnija beigām, kad izlīdīsim caur kāda nelaimīgā televizoru. Nopietni. Gribējām līst skapī, bet atklājām, ka arī Nārnijā ir pagarinātais mācību gads. Nu re. Atliek Samāra.

Labi mīļie, čučibuči jums (:

SAPŅUDOMAS

Čau.

Sēžu mājās, sāp kakls, dzeru tēju, aaaand saprotu, ka drīz nebūs ko darīt.  (labprāt palasītu, bet man nav nevienas jaunas grāmatas, ko es nebūtu pārlasījusi n-tās reizes. Varētu paadīt skolai, bet nav adatu. ;/ )

Laikam jāieskrien mājiņā. Tagad tāds garastāvoklis - ka gribās. Neko daudz jau negribās, nē, nemaz ar ne. Ja nu vienīgi spēju visu tvert tik pat viegli kā sapnī. Sapnī es nekad neuztraucos par sekām (jo lielākoties no rīta sapnis ir aizmirsts). Ak, un šonakts bija tik ļoti, ļoti jauks sapnis! Bet kad mēģinu viņu uzrakstīt, nepietiek vārdu. Skan tizli, jā. Nu tad neko.

Šodien sapnī gāju uz to pusi, kur Valdemāra iela (bet sapnī viss ir savādāk, un arī redzēšana savādāka ) tāpēc tur bija Priekuļi, Preiļi, vai kaut kas tamlīdzīgs. Es domāju, nosaukums, jo es tur nekad neesmu bijusi. Es veikalā pirku saldējumu. Gribēju taisīt saldējuma kokteili ar jāņogām un šokolādes saldējumu. Ak jā, tas it kā bija Tukumā.. bet it kā Rīgā. Nu dikti jūk kopā, bet vai nav vienalga? Man ir.

Ak jā, vēl es skatos Simpsonus te . Agrāk gan skatījos iekš linecinema.lv, bet kopš tur vairs nav filmu, jāiztiek ar iepriekšminēto. Tur gan nav daudz sēriju, žēl.

Surikāts.

ADIOOOS!

Nekur nepazudu

Tikai noguru.

Un tagad jau arī nav nekā daudz, ko rakstīt. Ak, ja nu vienīgi tas, ka Pagājušonedēļ (neatceros, kurā dienā), bija Mārtiņdienas gadatirgus, bet par to jau rakstīju.

Ja nu vienīgi, ir bilde. (un bija vēl bildes, bet tajās es izskatījos EPISKI)

Kas nu vēl... ak jā, man skarājušās visādas no visām malām sabāztas bildes, kuras es labprāt izgāztu te, labi, joks.

(P.S. Tukumā man ir vēl ;)  )

Surikāts

Šurumburums

Pilnīga diskriminācija, neesmu ielikusi jaunākās bildes.. traki, ne?