ĶIRŠI?

Nu ko, pienācis laiks kārtējai atskaitei par to, kas jauns un labs noticis pēdējās dienās. (Vai pēdējajās? Nekad neesmu tikusi skaidrībā, kā tad īsti ir)

Tātad...nu vispār jau šī nedēļa ir bijusi samērā garlaicīga, salīdzinot ar iepriekšējo. Bet es pacentīšos, un izspiedīšu no sevis, cik tik daudz var.

Tātad, nedēļas sākumā es ļoti aktīvi marinējos dārzā, inspicējot rododendrus un deportējot gliemežus ārpus mūsu dārza teritorijas (paklusējam piecas minūtes par nabaga gliemežiem kuri nu ir palikuši bez mājām)

Vispār es vēlaizvien neesmu noķērusi vasaras sajūtu. Varbūt pie tā vainojams drūmais laiks, nezinu. Dažas dienas tomēr ir diezgan saulainas, nav ko melot. Bet gribētos vairāk pie dabas - tanī pat laikā doma par kasīšanos visu atlikušo vasaru man nešķiet pārāk kārdinoša. Varbūt kādu dien' uz jūru jāaizlaiž?  Vienai. Hm.

Vakar es apstaigāju savus pavisam vecos - netik vecos - nesenos blogus. Pamparam, es pacentīšos un ielikšu dažas adreses tūlīt, lai varat pasmieties par manu izaugsmi (kura turpina augt, protams)
Kamēr es meklēju...

Esmu diezgan droša, ka pirmais ir šis - ELĪNAS DIENASGRĀMATA.
Tālākās adreses galīgi nebūs nekādā hronoloģiskā secībā.

Šo blogu mēs uztaisījām kopā ar astoņkāji (kurš tur uzrakstīja tieši neko)  - Dzerminka.
(Nosaukums neko neizsaka, ticiet man)

Kā redziet, sākumā es biju diezgan pamatīgi pievērsusies blogspotam. sākumā.
Tad es pievērsos latviešu blogu saitiem (neesmu droša, vai sekojošais nav mans pats-pirmais. Galīgi neesmu droša. MAZĀ

Tad blogs kaut ko nočakarēja, un es uztaisīju jaunu blogu, ar ļoti dīvainu nosaukumu. Kurš arī neko neizsaka par tā saturu. Galīgi ne. Mamma

Es izlaidīšu veselu lērumu vienraksta blogu, garlaicīgu blogu, un nesakarīgu blogu.
Tad es pievērsos pizco (diemžēl neatceros, kā manu blogu sauca) un vēl kaut kādam...jā, man nav pārāk laba atmiņa.

Šis ir mans pirmais ''kārtīgais'' blogs - Avīze. (ucoz.lv saitē. Diezgan praktiska mājaslapa, tikai bez jebkādiem spam-filtriem. diemžēl.)

Tad es atklāju wordpress valstību. Zupā.
Un tas nav viss! (Vai esmu jau zaudējusi jūsu uzmanību? seski, seski, seski, vardes, žirafes, silikons, līvu akvaparks, labi pietiks)

Es centos izveidot blogu savai māsai. Man tas izdevās ne-pārāk, (ja jau es par viņu atcerējos tikai vakar) Elzas blogs.

Tad es atgriezos pie blogs.lv un uzmeistaroju vienu bezsakarīgu blogu. Bāze.

Man radās ģeniālas idejas. daudz. Krāsainais. , YOU NEED TO HATE THIS CAT, Minka.

Un, protams, es izdomāju kaut kur sabāzt savus dzejoļus. Paga, nē, bija kaut kas labs.

KAUT KAS LABS

(es pie šīs dziesmas vienmēr raudu. Cik zinu, viņa pēdējā, vai priekšpēdējā dziesma.)

Punktiņš punktiņš komatiņš

Es domāju, ka esmu jūs visus pamatīgi nogarlaikojusi pēdējajās dienās. Nu tad tā.
Es nedomāju, ka kādu interesē, kā es visu dienu ravēju, aplasu vecos ziedus rododendriem, kašņāju vecās lapas, u.tjp palīdzu vec vecākiem dārzā, elpojot murrvīgi burvīgo meža gaisu un non-stop kasoties.

Tiešām.

Apsolos jau drīzumā izdarīt kaut ko ļoti interesantu. Āmennnn.

Un vēl es ļoti gribētu šitādu. Kaut kurrrrr. Mīlu ūdeni un visādas šitādas padarīšanas.

13. Nodaļa. Un gifi.

Man ir šitāds sūdiņš.

Šodien biju uz slimnīcu pie draudzenes (un to jau es vienreizi teicu)
Un tas bija briesmīgi.
Nu, ne jau apciemojums. Apciemojumam nebija nevainas. Apēdu viņai visus saldumu krājumus, apskaudu par burvīgo skatu kas pavērās pa logu (viņa ir tajā foršajā, jaunajā ēkā)
(Es runāju par Bērnu slimnīcu Torņkalnā)

Un man sākumā  bija nelielas grūtības atrast to ēku. (Lai gan viņa pacēlās pār visām turienes mājām)
Bet kāda bija sajūta, ieejot tajā teritorijā.. Nēe, vispār jau - izkāpjot ārā no 10. tramvaja Jelgavas ielā. Tāda... bailīga. Jā, nav pārāk labas atmiņas at to vietu. (Lai gan pārāk sliktas, no vienas puses, arī ne)

It kā no stūra varētu izlekt maniaks ar zaļu motorzāģi rokās, nudien.
Es to atkārtoju jau ceturto reizi.
Un es jau piekto reizi šīs nedēļas laikā redzēju savu sarkano mēteli. Nu, ne tieši manu, un ne tieši uz manis.
Un mana nodaļa.... tur varētu filmēt šausmeni. No ārpuses, protams. Atceros, kad tur pirms gadiem trīs ierados pirmo reizi, mēs ar mammu domājām, ka tā ir kāda saimniecības ēka. Šausmīga.


Un tagad gifu laiks!

Man vajag uzdevumus. Random. Ok.

Spēlējos ar pirkstiņiem un šo to.

 Pamācība ātrā lūpukrāsas uzklāšanā.

IZLASI!

Atlicini savas dārgākās no dzīves sekundēm, un aizpildi aptauju - tepat, kreisajā sānā. Ja tev ir cits variants, vari to rakstīt lodziņā, virs kura ir teksts britāniski (ASK) vai arī sūti uz manu e-pastu (lapseniite@hotmail.com) Tematā norādot - Ieteikums Pepilottai :))))


Kopā padarīsim šo pasauli vēl samaitātāku!
















Tas bija joks.  Tas, kas šādā krāsā.

Radio/Gļēvais suns drosminieks

Vārdu sakot, tikko pa radio dzidēju vienu dziesmu.. ak, pirmo reizi kāda dziesma manī izraisa tādu sajūsmu.
Stāsts ir šāds - pirms kādiem gadiem diviem, trīs, varbūt vairāk, dzirdēju šo dziesmu kāda paziņas telefonā. Dziesma man ļoti iepatikās, un es to klausījos, klausījos, klausījos - nepārtraukti, aptuveni mēnesi. Iemācījos ideāli visus vārdus no galvas - šī dziesma man bija ļoti, ļoti mīļa. Un tu re - tikko pat tā sāka skanēt pa radio.

Sākumā bija tikai sajūta - ''šito es kaut kur esmu dzirdējusi...''
Ak, sajūsma.

Tad vēlviena dziesma, Ko arī sen nebiju dzirdējusi... tā gan man nav tik mīļa kā iepriekšējā - šo es vienkārši pāris reizes esmu dzirdējusi TV reklāmās.

Labi, labi. Rīt braukšu uz Tukumu.

Budē skatījāmies filmu, vakar. Mēs vispār jau pēdējās divas nedēļas tikai filmas skatāmies. Par pārsteigumu man - un par šoku manai māsai - tās ir pat interesantas.
Vakar skatījāmies tādu kā.. dokumentālo? Filmu par to, kas notiek ''Coco Chanel'' darbnīcā, Karla Lāgerfelda vadībā. Tā arī nesapratu, kāpēc.

Man jau kādu laiciņu istabā vāzēs sabāzti zari. Daži pat lapo. Mazliet pavasarīgāk jau ir, nevar noliegt.
Bet vislabāk man patīk skatīties vasaras bildes. Viņas ir uzņemtas pietiekami sen, lai būtu interesanti, un pietiekami nesen, lai var atcerēties, ar kādu notikumu kura bilde saistīta.

Tā sajūta, kad tu pa radio izdzirdi dziesmu, ko pēdējajā laikā bieži klausies. 
Tā sajūta ir brīnišķīga. Tāda pati, kā satiekot sen neredzētu paziņu - un ja dziesma patīk, tas prieks reizēm ir vēl patiesāks kā satiekot paziņu. 

Laiskā kaķu bilde.

Tas brīdis, kurā tu saproti, ka nezkādā veidā esi iemācījies vārdus kādai random dziesmai no radio. 

Un tā man arī nupat sanāca. Kaut kāda nloīga dieniņa. Vai arī man vienkārši ir pārāk daudz smadzeņu, arī tas ir variants.

Ak, smadzenes.

Mani mīļākie rakstnieki, dzejnieki? Kādi tie ir? Ak, neko orģinālu te neatradīsiet. 

Pirmkārt - Ojārs Vācietis

Otrkārt - Imants Ziedonis

Treškārt - Kurts Vonnegūts

Un nē, tas nav sakārtots pēc kaut kādām vietām. Vietu nav, visi vienlīdz mīļi. Lūk, tā es gribētu mācēt rakstīt! 

Viņiem visiem ir kas kopīgs.. varbūt tā ir brīvības sajūta, kāda rodas, lasot viņu tekstus, nezinu. Neesmu vēl tik gudra. 

Nesen atcerējos par šito, starpcitu. Tik forša multene bija. Un tie briesmoņi tik reāli uzzīmēti bija. 

 - Murgs Vallijs

(Video)

Ēdiens.

This time I will write in English.

Because I want it.

We had an excellent supper. (melted blue cheese with garlic and herbs on white bread + black prince cake)

Tagad esmu mazlietiņ pārēdusies.

Šodien man pateica kaut ko tiešām savādu - Amanda. 

''Tu varētu būt dzejniece. Tu izskaties kā dzejniece! Un raksti arī!''

Mana reakcija.. Mana reakcija bija pieturzīme ''?'' un jautājums ''kādā ziņā?'' (tātad, divas pieturzīmes)

''nu tā, izteiksmīgi raksti. Tā kā dzejniece''

Paldies, Amanda. Man vienmēr ir licies dīvains veids, kā es rakstu/runāju/domāju/esmu. Blahahahahaha.

Šodien es atcerējos par šo.

Šitā bilde noteikti līdzīs virsū kādam kalendāram vai kaut kam citam. Esmu pārliecināta.

Ziniet, es gribētu mācēt rakstīt tā, kā Vonnegūts, vai Ziedonis, Vai Vācietis...Nujā. Bet es negribu nevienu kopēt, tāpēc jāmēģina atrast savu veidu kā rakstīt (pēc iespējas tuvāku maniem mīļākajiem rakstniekiem/dzejniekiem)

Jauki. Es iesaku šo mājaslapu - Četras sezonas. (te ir daudz receptes)

Ja nesaprati, ko es sākumā uzrakstīju, tad es varu iztulkot. Vajag? Nē. Nu labi.

Mums bija ļoti garšīgas vakariņas, starp citu. (Baltmaize ar kausētu zilo sieru + ķiplokiem un zaļumiem, kā arī Melnais princis)

Pirmā reize, kad man garšo zilais siers. Šādi viņš tiešām garšo lieliski. 

Kāds nezin, kur var atrast Bengāļu sabdži recepti? Baigi vajag. Garšīgi, bet nevar tak visu laiku iet uz Rāmu, ko man nāksies darīt, kamēr nebūšu uzzinājusi recepti. 

Labi, čau. 

Krekli, Sals, Bildes, reklāmas.

Jauki gan. Gribēju pielikt maliņā kādu bildi, protams, nevarēju, jo man ir ''pārsniegta augšupielādes norma'' ko tas vispār nozīmē? Nav ne jausmas. Vai man tiešām būs jātaisa vēl viens jauns blogs? Es pat sev profila bildi nevaru ielikt, jauki gan. 

Mīlīgi. Es varētu sabāzt visādas tumblra bildītes šeit, bet jēga? 
Piedzimis radioaktīvs bērns
Jau sen gribēju šito ielikt, bet jā, kas tad tur īpašs.
REKLĀMA. (tas nav mans, tas nav mans)

(es zinu, ka dziļi dziļi sirdī tu tam tiešām tici. Es ceru, ka tas strādā, bet tad viņam nāksies runāt ar manu mammu, vai arī strauji paaugstināt temperatūru līdz kādiem -10 grādiem)

Šodien biju plānojusi palikt pie draudzenes, bet tas, protams, atceļās, jo esot pārāk auksts. Kā vienmēr, visi braukā apkārt, bet es sēžu mājās. Drīz atstiepšu kājas, man ir nenormāli garlaicīgi. Bijām plānojušas arī ar mammu un elzu iet pirkt dažus apģērbus, bet mammas prāt, arī tam ir par aukstu. JAUKI. Aha, tepat uz veikalu lai es vilktu slēpošanas bikses??

Labi, esmu mazlietiņ dusmīga. Atā.

Mana potenciālā maika. Sakrāšu 43,00 un pasūtīšu, bļāviens.

Varu pat nepārdalīt rakstu, tāpat te nekā daudz nav. Es neko jēdzīgu tā arī nepateicu.

Bonbongu karš WILL BE SOON. IZLASI ŠO RAKSTU NOTEIKTI, ŠĪ IR REĀLA IESPĒJA NOPELNĪT. peļņu sadalīsim uz pusēm.

Izrādās, esmu bijusi nepareizās domās par cilvēkiem!

Man visu laiku šķita ka cilvēkiem nepatīk, ka viņiem uzdod daudz jautājumu - un paši cilvēki mani ir veicinājuši sākt šādi domāt. Bet skatoties savā (un draugu) dienasgrāmatā draugos, es saprotu, ka laikam ir pēdējais laiks savas domas mainīt.. asku.efem jau nevar uzskatīt par baigo protestu pret jautājumiem, ne? Visjocīgākie man liekas tie cilvēki, kas uztaisa sev profilu askā, un pēc tam sūdzas, ka viņiem uzdod stulbus/daudz/daudz un stulbus jautājumus. Cilvēk, augšāmcel savu loģisko domāšanu! 

Bet tomēr daudziem patīk mani teletūbiji.

es šito filmu neesmu redzējusi tik sen..tiešām, sen. Pēdējoreiz redzēju, kad man bija kādi pieci? gadi. Atceros tikai to lielo, pūkaino Jetiju, vai kā viņutur. 

Rīt celšos septiņos, bet  ne tāpēc, ka tad jāceļās, bet gan tāpēc, lai palūrētu savā datorizētajā termometrā, un apskatītu, ka tik man nerādās -20, jo tas nozīmētu tikai to, ka varu likties uz auss un gulēt līdz vieniem, vai pat vēl ilgāk. '

Visi tagad uztraucas par to ACTA (vairāk te) bet man par to, pa lielam, nospļauties - filmas es neskatos, bildes lādēju reti. Un patiesībā tas pat - no vienas puses - būtu ok, jo vismaz visu laiku netiktu sēdēts pie datora (ak, es naivā) Protams, ka sēdētu cilvēki, kur tad viņi liktos? Ārā pārāk daudz gaisa. 

Ja jūs būtu redzējuši, kādu promākslu es uzdāvināju opītim dzimšanas dienā! Ha, tas bija grūts darbs, zīmēju trīs dienas (pirmās divas slinkoju, trešajā strādāju piecas stundas) Esmu lepna līdz bezgalībai, uhhhhh.

awww, es ceru, ka šitais gifs darbosies. (Tas ir mans kaķis, bet tik pat labi var būt arī tavējais.)

Sirreālisms, kaķis, un kāpēc es rakstu.

Un jau atkal es rakstu tagad, tieši tagad - kad man jāiet uz veikalu, vai jāpadara kaut kas cits. Nekas, man ir iedzimts loģikas trūkums, un tā pirmsākumi meklējami Ievā, ja ticam Kristiešu versijai par cilvēku/pasaules sākumu. (Bet viņi aizmirsa par dinozauriem (vai arī vienkārši nolēma, ka tie ir pārāk nemanāmi/nesvarīgi, lai tos pieminētu)) Bet ko nu daudz par kristiešiem, pie kuriem, diemžēl? nevaru pieskaitīt sevi.
Jā, mani kristīja. Pašūpoja šūpolītēs.

Mums ar kaķi ir dziļa saikne. Es nolasu no viņa brēcieniem, ka viņš grib ēst, viņš no maniem - ka viņam jāvācas, un mēs abi pēc mammas - ka dimbā ir. Tagad kaķis skatās, ko es daru, un ik palaikam pamet tādu nogurušu, dzīves pieredzējušu skatienu uz manu pusi, tad samiedz acis un novēršas, nevēlēdamies sāpināt savu sirdi ar skatu, kā situ un traumēju nabaga klaviatūras taustiņus.
Kāpēc es vispār kaut ko tādu uzrakstīju? Nu ko, viens no iemesliem, kāpēc vienmēr man ir patikuši blogi, ir tas, ka es varu rakstīt visādus bul***tus, un visiem tas ir vienalga, nu, puslīdz (atskaitot dažus kareivīgus pilsoņus un dažus citus indivīdus) Pa lielam visi tam nepievērš uzmanību. Tad nu es varu rakstīt tekstu, kā vien vēlos, neuztraucoties, ka kādu aizvainošu (protams, gan jau kādu aizvainošu, taču varu par to neuztraukties, jo neviens vēl nav sūdzējies)

Es varu darīt, piemēram, šitā - šitā. Tagad es mazlietiņ parakstīšu šitā. Es varētu tā rakstīt vienmēr, bet tik lieli un resni burti mani pārāk nogurdinātu, turklāt tie aizņemtu pārāk daudz vietas, ū, muša uz monitora atkal uzlīda. 


Man tik ļoti riebjas tās mazās mušiņas, kas ziemā izperējas, ka...ūūūūh, nezinu kā turpināt šo kaislīgi iesākto vārsmu/teikumu/bljahablahablajaaha. Mums bioloģijā izstāstīja par šo mušiņu rašanos...tagad es visus ābolus, ko vien ēdīšu, noberzīšu ar drāšu sūklīti (to, kas domāts piedeguma atberzēšanai) (opā, tagad zināšu, ko darīt, ja apdegšu vasarā, bet tas nekad nenotiek, esmu apdegusi tikai vienu reizi savā dzīvē - tajā sutoņā aizpagājušā gada Dziesmu svētkos, kad mums bija jāsēž baros, un katrai meitenei bija 35 centimetri vietas, vai kaut kā tā.)

Labi, es atgriežos pie saviem parastajiem burtiem, lai gan bija ittin ērti rakstīt arī ar tiem, iepriekšējajiem. Izdomāju, ka nenāktu par skādi atrast internetā kādu stulbu (lasīt - uz dziļām savas dzīves pārdomām veicinošu) bildīti, savādāk te ir tikai teksts, teksts, vai kā man nepatīk rakstīt to vārdu, man vienmēr viņš jūk.

Dienas bezjēgā cīsiņu paka.

Kā man patīk pārlasīt savas vecās dienasgrāmatas, vnk nevaru beigt smieties, jo viss tur ir muļķīgi uzrakstīts, reizēm pat ļoti muļķīgi, reizēm ļoti garlaicīgi, bet reizēm pārsteidzoši prātīgi. Lai gan es diezgan labi atceros sevi desmitgadīgu, un jā, es nebiju sevišķi gudra, bet gudrāka par savu māsu gan, ja kas.

Šodien mums jau otrā projektu diena. DIENA. Man labāk patika nedēļas, bet nevienu jau neinteresē kaut kāda bezrūpīga pusaudža viedoklis, ū. Vienīgais iemesls, kādēļ šīs dienas ļoti gaidu - skolā nepieciešams atrasties vien stundu, vai pat mazāk, nu, kā nu kurā reizē.
Šogad mums projektu vada Misters Direktors (un nekad mūsu klase vēl nav bijusi tik klusa, varu apzvērēt) Un projekta tēma ir ļoti plaša, un ļoti teorētiska (tā saucas - skolas pagalma apzaļumošana, precīzāk, mūsu grupai - augsne)
Jo mūsu skolas pagalmā ir izrakti visi ceriņi, ievas, un vispār viss ir uzrakts, aprakts, un aptīrīts, palikuši vien pāris koku-veterānu. Tad nu mums ir tas svētītais pienākums darboties.

Cer, ka rozes mūsu pagalmā augs bez nevienas traumas. Pff, Tad pārceliet futbollaukumu uz parku, jo ticamāk uz mūsu skolu atbrauks Muhameds Alī, nekā  bumba tādu nieku kā rožu dēļ mainīs savu ierasto trajektoriju. Jau agrāk, kad bija ceriņi, to zari patstāvīgi bija aplausti un vispār - diezgan nožēlojamā stāvoklī. Nudien žēl skatīties.

Yup, šodien beidzot nopirku kedas. prieksprieksprieks. Pirku un meklēju jau divas nedēļas. Neatradu gan tik smukas, (un pa tik smuku summu) kā cerēju, bet šā vai tā - galarezultāts, manuprāt, ir pieņemams. Mana draudzene Laima flegmojas un nesūta man robertas vārdadienas bildes (un viņas vārdadiena bija 14tajā, palūkojiet paši, cik liela čība viņa ir) Bet nekas, es vēl šodien varu pagaidīt.

Domāju atsākt rakstīt kaut ko - dzejoļus rakstu visu laiku, šajā vietā.  ''Savādā'' netiks atstāta, jo tās sakarā man ir maziņš strupceļš (jeb, nav kur virzīties)

Scaramouch, scaramouch

Tātad, šorīt no rīta atklāju, ka Gotye ir arī citas dziesmas, ne tikai ''Somebody that I used to know''
Man vienmēr bail vērt vaļā zināmu grupu nedzirdētas dziesmas, nuuu - ja nu nepatīk? Nezinu, jā, pati nesaprotu.

Šī tad arī tā jaunatklātā.

Un šitā ir tā vecā, kuru klausos jau kādu mēnesi, vaai pat divus.
Vārdu sakot, tagad esmu pavilkusies uz ''Gotye''. Nuja.
Šodien bija skola, es, protams, nogulēju kori. Pareizāk - aizmirsu par tāda eksistenci. Ciik raksturīgi man.
Lūk, kas man nupat ienāca prātā:

Dažas neizskaidrojamas lietas.


1.Dzirdes fenomens.


Pāris teikumi vai skaņas, kuras es nedzirdu, lai gan tās ittin labi var sadzirdēt no otra dzīvokļa gala. Un nevis speciāli, bet vienkārši - Nedzirdu!

- Nomazgā traukus, Elīn!-
- Sakārto istabu!-
- Tad tu atceries, lieta kuru tev drīz ļoti vajadzēs ir tur, tajā atvilktnītē, ja?-
- Nauda paslēpta maziņā kastītē - 
 - Ej gulēt!-
- Mājasdarbus izpildīji?-
 - Celies! - 
 Modinātājs
Zvans no cilvēka, ko mēģini sazvanīt jau nedēļu
.......


Ko es dzirdu, lai gan reizēm tas cilvēkam pie skaļas mūzikas reāli nav sadzirdams:

Konfekšu čaukstēšana skaņas izolētākajā telpā dzīvoklī
Durvju atslēgšana
Nejauši pieminēta frāzes, no kurām man ir kaut kāds labums
Skapīšu virināšana
Lifts
kluss ''elīn'' (visjocīgākais ir tas, ka reizēm es no rīta nedzirdu visskaļāko modinātāju, bet ja kāds pasaka - elīīn - tad es uzreiz to sadzirdu. Ne skolas laikā)
.........


Kāpēc es rakstu kaut kādus murgus? No tā nav nekādas jēgas.
Mūsu skaits nav mainījies. Kaza samainījās ar Aitu. Jā, zinu, ļauni.
Vēstures stundā bija īss, ļauns prieka mirklis. Tas tiešām bija ļauni. Labi, es mēma.

Atklāju labu veidu, kā pārbaudīt, vai saldumi tiek patērēti vairāk nekā vajag, vai viss bumbās.
Sāc krāt konfekšu kastes, konfekšu papīrus, konfekšu iepakojumus... Man ir viena kurpju kaste, viens albūms, 9konfekšu kastes, no kurām piecas esmu izēdusi vienpersonīgi. Albums ir ilgi krāts (2gadi) kaste gan ātri skarājās. Ražīgs rudens. (Septembrī sāku krāt, starp citu)

Don't stop me now, I'm having such a good time /queen - Don't stop me now/


Šodien satiku Zobenu un Mazmietu. Ūūūū. Mēnešus divus nebija redzētas, huh?
Šī mēneša mīļākā grupa, viennozīmīgi - queen. un gotye.
Man tie igreki apriebās.
Tagad skan mana vis-vis-vis mīļākā dziesma.

Jūnijā lienam akā.

Es esmu tiiik satraukta par parītdienu, un esmu satraukta arī par rītdienu, kā jau par visām dienām, kurās paredzēts kaut kur braukt. Braukšana man uzdzen stresu. Stresustresustresu. Nezinu, cikos aizmigšu.

Tikko sāka rādīt Gārfildu, bet to protams, pārslēdza (hahahaaaha, screw you, linn) Tagad rāda vienu no tām filmām, kuru es noteikti kaut kad esmu redzējusi. 


Šodien aizgājām uz Pareizticīgo baznīcu. Es, kas baznīcā ir bijusi labi ja kādas piecas reizes! Un ne reizi tāpēc, ka būtu kāda vajadzība. Un arī šoreiz vajadzības nebija. Atnācu līdzi Vikijai. Pirmo reizi dzīvē metu krustu! Nudien, pirmo reizi. Bet tur iekšā - tik kluss, un neviena cilvēka. Tikai tā tantiņa, kas pārdod sveces. lētākās par 0,35. Eleganti gan. Man patīk vaska sveces. Smaržīgas.

Šodien Tukumā tiešām neredzēti daudz cilvēku. Varētu padomāt, ka noticis kaut kas tik neticams kā vēlvienas lidmašīnas ielidošana kādā nekustīgā (vai kustīgā) punktā. Parasti uz ielām nav neviena - nu, neskaitot vidēji trīs vecmāmiņas un divus bērnu ratiņus, kā arī kādus trīs ielas kaķus. Šoreiz vienā ielas pusē ar mani bija kādi divi duči (!) cilvēku. Tiešām, laikam arī šitos Ziemassvētkus kāds svin. Savādi.

Brilliant of this day

Tikko sākās kaut kas tik aizvēsturisks kā Eirovīzija. Kad biju mazāka, nepalaidu to garām ne reizi. Tagad pat nezinu, kurā valstī tā norisināsies. Laikam jau neesmu īsta patriote.

Šodien redzēju daudz cilvēku. Tik tiešām, un visus Te (nezinu, pie kura esmu apstājusies)

Look right there.

Šodien atklāju arī iespēju iesiržot visas tās smukās bildes kuras kaut kur redzu. He.
www.weheartit.com

Un atkal par visu

Atkal back Tukumā.
Uz trīs dienām (tas man atgādina Šo) Biju aizbraukusi uz Rīgu. Satiku sen neredzētus (hahaha) cilvēkus. Gribējām aizbraukt uz slidostu (slidotavu) bet visu izbojāja laiks. Bet tikām uz Imantu, pie Samantas.
Imantā pirmo reizi. Ha. Nekā interesanta. Nekā šokējoša (ja neskaita to dīvaino puisi kurš gāja pa ielu dziedot - ēēēēē'-ēēēē-ūūūūūū-ēēēē - Un vīrieti, kas viņu pavadīja.) Vēl mūsu acu priekšā sabruka koks, uz sliedēm mētājās kaut kādi kauli, tāpēc sajūta nudien kā tādā šausmenītē. Un debesis pilnas ar vārnām.

Protams, atkal laikam jāapskatās atslēgvārdi. Tradīcija, ne?

Torte melnais princis (9) melnais princis (4) 
Nu, tur jau nav daudz ko spriest. Skaidri zinu, tas ir par Šo. 
Tad, kad man pietiks smadzeņu un atmiņas, lai atcerētos paņemt un atvest no Rīgas fotoaparāta lādētāju, tad es ielikšu vēl kādu foto recepti. Pagaidām nekā.

pasaules gali (3)
Es noprotu, ka esmu daudz ko iekavējusi (Pasaules gala atcelšanu, pasaules gala tomērnotikšanu, u.t.t.) Bet man tomēr vēl aizvien ir vecais saraksts. 

Flower roentgen (2) flowers roentgen (1) x-ray flowers (1)
Jā, par šīm man tikai viens vienīgs raksts - taču mapītē savāktas vēl simtiem citas bildes ar x-ray art. He, varbūt pēdējais laiks izveidot otro daļu? (:
Pagaidām rentgenstaru bildes var aplūkot Te.

Ou, sveiki

Daudz pa šo laiku noticies, mjā, tik nezinu, ar ko lai sāk.

Pagājušo otrdien paliku par gadu vecāka, (Tagad varu braukt uz vakvaparku bez mammas :D )

Sestdien bija izēšanās - ojā, kāda izēšanās. Biju uzcepusi čupačupām keksiņu - banānu keksiņu. Precīzi skaitot, kādi 93-94 bija noteikti. Tas tik bīj labi. Protams, neiztrūkstošs bija melnais princis, he, kā nu bez tā.
Uz manu dzimšanas dienu bija, ah, slinkums rakstīt, kas, un kāda no tā jēga? Šā vai tā, nepazīsiet. Bet visa ģimene bija kopā - vai vismaz daļa tās.
Vīrs, Meitas (divas) Mazmeita, Vīra pirmā sieva, Babņiks, sīkā, un vēl viena sīkā. Spēlējām mafiju (un iemācījāmies kā spēlēt Mafijas ar ''stāstu'' - kas bija visinteresantākais) un vēl šo to, vēl šo to.

Vakara gaitā noskaidrojās, ka pie manis naktsmājas ņems tikai paši tuvākie radi (vīrs, vīra pirmā sieva, babņiks) Bet meitas devās mājup, tāpat arī mazmeita.
Aizgājām gulēt dikti agri (nu, kādos četros noteikti) Un piecēlāmies arī dikti agri  - desmitos nulle nulle. Bijām jau domājušas celties septiņos, un pat piecos. Hahahah. Cik naivi no mūsu puses, jo modinātāju neviena nedzirdēja.

Un protams, neiztrūkstoša daļa bija pastaiga ar Babņiku pa Rīgu. Babņika vilciens bija četros, laika atlikulikām. Ko tur daudz stāstīt.

Žēl, ka sniega nav. Un Rīgā tieši, nav un nav. Tukumā jau esot. Kupenas, vai kaut kā tā. Ja nu Rīgā vispār neuzsnigs sniegs, Ziemassvētki šā vai tā tiks nosvinēti baltā vietā. Murrrr.

Kas vēl jauns? Ar novēlošanos sapratu, ka neesmu uztaisījusi nevienu pašu ziemassvētku dāvanu. Nav radošā garastāvokļa, un nezinu, kas pie tā vainīgs - zinu arī to, ka, ja piesēdīšos pie adatām, krāsām un diegiem, dāvanas taps vienas pēc otras. Bet saņemties - grūti, grūti.

Labi, māsa dīc pēc e-klases (ak tu dieviņās) Laikam jau jālaiž.
Seko man draudziņ, arī te, Un protams, TE

Čaviņas, mīļie! Nenokariet degunus, sniegs būs, APSOLU!

SAPŅUDOMAS

Čau.

Sēžu mājās, sāp kakls, dzeru tēju, aaaand saprotu, ka drīz nebūs ko darīt.  (labprāt palasītu, bet man nav nevienas jaunas grāmatas, ko es nebūtu pārlasījusi n-tās reizes. Varētu paadīt skolai, bet nav adatu. ;/ )

Laikam jāieskrien mājiņā. Tagad tāds garastāvoklis - ka gribās. Neko daudz jau negribās, nē, nemaz ar ne. Ja nu vienīgi spēju visu tvert tik pat viegli kā sapnī. Sapnī es nekad neuztraucos par sekām (jo lielākoties no rīta sapnis ir aizmirsts). Ak, un šonakts bija tik ļoti, ļoti jauks sapnis! Bet kad mēģinu viņu uzrakstīt, nepietiek vārdu. Skan tizli, jā. Nu tad neko.

Šodien sapnī gāju uz to pusi, kur Valdemāra iela (bet sapnī viss ir savādāk, un arī redzēšana savādāka ) tāpēc tur bija Priekuļi, Preiļi, vai kaut kas tamlīdzīgs. Es domāju, nosaukums, jo es tur nekad neesmu bijusi. Es veikalā pirku saldējumu. Gribēju taisīt saldējuma kokteili ar jāņogām un šokolādes saldējumu. Ak jā, tas it kā bija Tukumā.. bet it kā Rīgā. Nu dikti jūk kopā, bet vai nav vienalga? Man ir.

Ak jā, vēl es skatos Simpsonus te . Agrāk gan skatījos iekš linecinema.lv, bet kopš tur vairs nav filmu, jāiztiek ar iepriekšminēto. Tur gan nav daudz sēriju, žēl.

Surikāts.

ADIOOOS!

Nekur nepazudu

Tikai noguru.

Un tagad jau arī nav nekā daudz, ko rakstīt. Ak, ja nu vienīgi tas, ka Pagājušonedēļ (neatceros, kurā dienā), bija Mārtiņdienas gadatirgus, bet par to jau rakstīju.

Ja nu vienīgi, ir bilde. (un bija vēl bildes, bet tajās es izskatījos EPISKI)

Kas nu vēl... ak jā, man skarājušās visādas no visām malām sabāztas bildes, kuras es labprāt izgāztu te, labi, joks.

(P.S. Tukumā man ir vēl ;)  )

Surikāts

Mārtiņdiena

Pēdējajā laikā kaut kā veicas ar nejaušībām. Piemēram, pagājušo otrdien mani starpbrīdī noķēra klasesbiedrene, pajautāja, vai negribu piedalīties pieklājības emm, vārdu sakot - pasākumā. (Neatceros, kā tur precīzi bij) Es, protams, saku jā. (Lai gan man nav ne mazākās nojausmas, ko man tur vajadzētu darīt.

Uz galda - dzintara maizītes, un salvetes, ā, un divas sulas glāzes pieciem cilvēkiem.

J- no kuras puses oficiants pasniedz ēdienu, no kuras savāc šķīvi?

A - No labās, no kreisās (blahablahablaha)

Tad man bija jāpaliek ēst banānu, aplietu ar šokolādes mērci (stulbākā sajūta pasaulē - ēst banānu ar nazi un dakšiņu, sasodīti smalki, tā gan) Biju trešā, pēc ātruma. Nezinu gan, vai ēdu pareizi. Hm.

Tamtaram, mēs nedabūjām nekādu vietu, jo gandrīz neviens no mūsu klases nezināja, ka ir kaut kāda pieklājības nedēļa. Ha. Ha. Ha.

Un šodien bija Mārtiņdiena, ar Mārtiņdienas gadatirgu, un Mārtiņdienas tizlošanos.
Un es vedu pārdot savu tamborēto cāli-sniega cilvēku -transformeru (saspadi kādu formu vēlies!) un divas metambumbiņas, un ziniet, visu pārdevu (tālabad man šovakar daudz saldumu)

Un tagad.. eh, jāsakārto vakardienas fikstamborēšanas nekārtība. Tā fiksi fiksi.
Pēdējajā laikā esmu aizrāvusies ar šo saitīti. vēl gan neko neesmu nopirkusi, bet sarunājusi gan. Nākamnedēļ pērkos. Pērkos, pērkos.

Tā, laikam jādodas tīrīt.
Būčasssss!

Surikāts.

Migla

Es esmu NIKNA.

Nukātāvar? Un ko-tas-vispār-nozīmē?

Man esot pārsnieta augšupielādes norma. Un kad ieeju uz FAQ, izrādās, ka man nav atjaunots profils, vai kkas tāds. SKAISTI!

Brrrrrrr. Un tagad man nav bildes blogera profilā. Jauki gan!

Bet nekas.
Ārā ir mežonīga migla, jau kopš paša rīta. No rīta gan bija vairāk, kā tagad - es pirmoreizi TĀDU miglu redzēju. Paskaties uz ielas galu - ielas galu? Tāds tur arī ir? Tikai balts, balts, balts. Uzlādēšu fotoaparātu, ielikšu bildi. Bet rīta miglasbildes ir Vikijai telefonā. vikiij?

Migla atkal palika lielāka. Un debesis visu dienu ir baltas. Netīri baltas. Savādi.
Nu ja, slapjš.

Ok, esmu izgāzusi savas negācijas, bet paretam, paretam.

Atā uz laiciņu.

Ā, šodien es atkal maz-maz-lietiņ pafilozofēju. Un sapratu - ko?

Kaut ko ļoti piemērotu veļu mēnesim. Tajā brīdī mēs gājām gar pašu Tukuma nostūri (ar Dagy), apkārt vārnas, migla, vientulība, bet ne nepatīkama, vismaz man. Varbūt vienkārši tāpēc, ka nav vairs bail no tās.

''Lai kur mēs ietu, mēs ejam uz nāvi''

Haha.

Plašāk par vulkāniem

Es tā saprotu, ka pateicoties tam, ka man vairs nav televīzijas, es neko nezinu. Piemēram, par tiem pašiem Ventiem es uzzināju no draudzenes. (aha, drīz būs arī ''Rīgi''??)
Un laikam jau kāds vulkāns kaut ko ir nogrēkojies, ja jau lasītākais raksts pēdējajā laikā ir ar nosaukumu ''Vulkāns''... Un es jūtos nedaudz nekrietna, jo tur nekā par vulkāniem TIKPAT KĀ nav. Bet nekas, es tūlīt izlabošu šo kļūdu.

O, izrādās, ka pie manām mīļajām Kanāriju salām aptuveni 10tajā oktobrī noticis zemūdens vulkāna izvirdums. Pie salas Eljerro, un tur, diemžēl, es vēl neesmu bijusi. Tā, starp citu, ir mazākā no Kanāriju salām. tur dzīvo aptuveni 11 000 cilvēku.

Ilustrācijai bildes no personīgā arhīva (@Tenerif)

Tas ir Februāris

Salu skāra 4,3 magnitūdu stiprs pazemes grūdiens, pēc kura reģionālā valdība izsludināja otrā līmeņa vulkāniskā izvirduma trauksmi četru līmeņu skalā.
Šī bija stiprākā zemestrīce kopš jūlija sākuma. Kopumā šajā laika posmā Spānijas Nacionālais ģeogrāfijas institūts Eljerro reģistrējis vairāk nekā 8000 pazemes grūdienu, no kuriem lielākā daļa bijuši pārāk vāji, lai tos varētu sajust.

Šogetten

ĀĀĀ, Bloggers vienkārši.. man bojā nervus. Rrrrr.

Forši, es pirms kādām divām dienām sarakstīju kilometriem garu rakstu... nuja, viens vārds ''GĻUKS'' Un ne jau man, bet bloggeram. RRRR!

Nu labi, bet man šodien bija Diskotēka. Skolā!
Bija jauki, tikai viņa bija pārāk īsa, manuprāt. Tikkai no pusseptiņiem, līdz deviņiem, un pa to laiku jau tikai iesildīties var paspēt. Nevaru sagaidīt, kad būšu liela!

Ak jā, es biju kruta. haha. Es biju lokomatīves vadītājs, ak jel, es tikai ceru, ka tas nav vienīgais, ko es savā mūžā spēšu sasniegt. Nu jā.

Tagad man sāp kājas, bet man ir cepumi, šokolāde, sula, un tā tālāk (tas lai atgūtu nodejotos kilogramus :D )
Ko es gribēju teikt.. ak jā, es pagājušo piektdien beidzot nopirku to, ko taisījos pirkt jau no bloga sākuma, patiesībā - vēl agrāk (bloga vecumu skaties manā profilā (;  ) Ziniet, ko?

 FILCĒŠANAS ADATU

Tagad es esmu nenormāli kruta, kā saprotat. Nja. Un jau pirmajā dienā apguvu šo tehniku! Es jau zināju, vajag tikai likt paciesties nedaudz ilgāk, un arī rezultāti būs labāki! Nuja. Uzfilcēju šoto, parādīšu kad tikšu piefotoaparāta. Un uztaisīju auskarus, tas gan nav saistīts ar filcu ne mazākajā mērā, bet visas šīs lietiņas ir pirkas pērļošanas bāzē. Ak, jel. Ha.

Nākam sestdien es svinēšu savu namesday, (trešdiena!) un man būs kamerā, tāpēc es tikšu pie dažiem video, tikai šoreiz tie jāizplāno rūpīgāk, lai nav kā manā dzimšanas dienā (bija safilmēts par daudz, tāpēc mamma dzēsa ārā random failus, nuja). Es domāju, melones šausmu filma der, vai ne? Tikkai jāuztaisa tāda garāka, ō jā.  Nu, būs jauki.

Labi, dārgie biedri (hahahaha) es nu dodos.

Surikāts.