Kad ilgu laiku neskrien, tad kājas sāk palikt tizlas
Un tāpat, kad nedzien balss aizsērē un tikt uz augstākām notīm ir impossible
Bet to, ka rakstīšanas biežums ietekmē pirkstu veiklību un domu formulēšanu, līdz ar to brīvu izteikšanos un tāāādā garā - tas man nekad nebija ienācis prātā. Kaut kāda iemesla dēļ man likās, ka šīs lietas ir, kaut mazliet, bet pernamentas.
Tu tū, Elīn.
Un protams, ka tā nav. Rakstīšana ir jātrennē, ja ne tik bieži, cik elpošana, bet labas ikdienas skriešanas ilgumā un biežumā gan.
Ne jau tikai pirkstu dēļ - galu galā, par to man, kā likteņa spiestai pianistei nav par ko raizēties, lai gan šīs darbības apbusēji papildina viena otru.
Redz, domas galvā var būt skaidras kā kristāls un prāts ass kā žilete, arī vārdu krājums tev var būt oksfordas vārdnīcas biezumā, bet, ja dienišķi to netrennē rakstot un rakstoties, tad aizmirstās, kā labāk kārtot vārdus, un kur likt īpašības vārdus, un kā lai kodolīgi pasaka to svarīgāko, kas, protams, ir jāmācās ilgi vai jāiegūst no citām dzīvēm, un man (eheheh) nav nevienas no šīm priekšrocībām, vismaz, attiecībā uz kodolīgumu.
Bet, nopietni, par tiem īpašības vārdiem ir īpašs stāsts.
Netēlošu jau no sevis nezin kādu valodas skolotāju, tikai padalīšos ar to, kas pašas rakstīšanas pieredzē aizķēries, un, ziniet, īpašvārdu novietojumam atkarībā no GĀĀĀLVENĀ VĀRDA atrašanās vietas ir miilzīga nozīme.
Nu, piemēram, ir atšķirība starp:
Liels, zaļš, 30kvadrātmetrus liels mauriņš
un
Mauriņš - liels un zaļš, trīsdesmit kvadrātmetri platumā
Eh, protams, ir arī apkārtesošie vārdi, kas ir kā garšvielas un asuma piedevēji, bet šis vārds un tas, kāds tas ir, ir pati esence. Un man nospļauties par gramatisko centru, jo nav jēgas no vārda, ja tu nezini, pēc kā tas izskatās.
Viņš skrien un Viņš, liels un būdīgs tēvainis, klupdams skrien
Nu, piemēram.
Ir tādas reizes, kad man šķiet, ka par kaut ko noteikti ir jāuzraksta, bet vārdi veļas neveikli un bikli kā pusauga bērni, un tad tas temats ir jāiemarinē, kamēr pašam ir kāds viedoklis par to, jo tikai tad, kad tu tiešām saproti, ko dotajā momentā par kaut ko domā, tikai tad to sakarīgi var izlikt uz papīra.
Jā, sakarīgi.
The smiths galu galā ir lieliski un es nemaz nezināju, ka solists ir Morisejs, man vakar šķita ka nebūs labi
It's so easy to love, it's so easy to hate, it takes strenght to be gentle and kind
Arlabudienu.
Un tāpat, kad nedzien balss aizsērē un tikt uz augstākām notīm ir impossible
Bet to, ka rakstīšanas biežums ietekmē pirkstu veiklību un domu formulēšanu, līdz ar to brīvu izteikšanos un tāāādā garā - tas man nekad nebija ienācis prātā. Kaut kāda iemesla dēļ man likās, ka šīs lietas ir, kaut mazliet, bet pernamentas.
Tu tū, Elīn.
Un protams, ka tā nav. Rakstīšana ir jātrennē, ja ne tik bieži, cik elpošana, bet labas ikdienas skriešanas ilgumā un biežumā gan.
Ne jau tikai pirkstu dēļ - galu galā, par to man, kā likteņa spiestai pianistei nav par ko raizēties, lai gan šīs darbības apbusēji papildina viena otru.
Redz, domas galvā var būt skaidras kā kristāls un prāts ass kā žilete, arī vārdu krājums tev var būt oksfordas vārdnīcas biezumā, bet, ja dienišķi to netrennē rakstot un rakstoties, tad aizmirstās, kā labāk kārtot vārdus, un kur likt īpašības vārdus, un kā lai kodolīgi pasaka to svarīgāko, kas, protams, ir jāmācās ilgi vai jāiegūst no citām dzīvēm, un man (eheheh) nav nevienas no šīm priekšrocībām, vismaz, attiecībā uz kodolīgumu.
Bet, nopietni, par tiem īpašības vārdiem ir īpašs stāsts.
Netēlošu jau no sevis nezin kādu valodas skolotāju, tikai padalīšos ar to, kas pašas rakstīšanas pieredzē aizķēries, un, ziniet, īpašvārdu novietojumam atkarībā no GĀĀĀLVENĀ VĀRDA atrašanās vietas ir miilzīga nozīme.
Nu, piemēram, ir atšķirība starp:
Liels, zaļš, 30kvadrātmetrus liels mauriņš
un
Mauriņš - liels un zaļš, trīsdesmit kvadrātmetri platumā
Eh, protams, ir arī apkārtesošie vārdi, kas ir kā garšvielas un asuma piedevēji, bet šis vārds un tas, kāds tas ir, ir pati esence. Un man nospļauties par gramatisko centru, jo nav jēgas no vārda, ja tu nezini, pēc kā tas izskatās.
Viņš skrien un Viņš, liels un būdīgs tēvainis, klupdams skrien
Nu, piemēram.
Ir tādas reizes, kad man šķiet, ka par kaut ko noteikti ir jāuzraksta, bet vārdi veļas neveikli un bikli kā pusauga bērni, un tad tas temats ir jāiemarinē, kamēr pašam ir kāds viedoklis par to, jo tikai tad, kad tu tiešām saproti, ko dotajā momentā par kaut ko domā, tikai tad to sakarīgi var izlikt uz papīra.
Jā, sakarīgi.
The smiths galu galā ir lieliski un es nemaz nezināju, ka solists ir Morisejs, man vakar šķita ka nebūs labi
It's so easy to love, it's so easy to hate, it takes strenght to be gentle and kind
Arlabudienu.
