Saule un Vēējš

Šodien dikti laiska un sajukusi diena. Pamodos divpadsmitos - it kā vienos. Bet pēc vecā laika taču divpadsmit. Tā nu es nolēmu, ka pataupīšu laiku, un pulksteni nomainīšu tikai vakarā. Tāpat šodien nekur nebraucu/neeju, ja nu vienīgi uz veikalu pēc saldējuma.

Ik pa laikam pa logu iespīd saulīte, un tad ir tā patīkami silti. Gaidu brīdi, kad ārā būs kādi +15, lai varētu vilkt vasaras kleitas.

Manā youtubes playlisistā ir tieši 112 dziesmas. Vai bija, diezgan nesen.

Ja es skatījies filmu ''Graustu miljonārs'', tev šo dziesmu vajadzētu atcerēties. Es viņu meklēju diezgan ilgi, bet tad pēkšņi sadzirdēju viņu pa Radio101, kas man skan vienkārši non-stop, un jāā.., laime pilnīgā.

Vakar mamma izdarīja grēku darbu - iedeva man divpadsmitos naktī A.Kristi grāmatu ''Desmit mazi nēģerēni''. Es viņu sāku lasīt...un četros no rīta beidzu lasīt. Un biju tik satraukta, ka nevarēju aizmigt stundām ilgi. Bet beigās es tomēr kaut kā aizmigu, redzēju ļoti garu sapni, no kura, protams, neko neatcerējos tikko kā pamodos.

Nudien tik veca..

Laiks - 18-~10
Datums - 9.marts
Vieta - Origo pulkstenis. Vai drīzāk, pie origo pulsteņa.

Tātad, stāvu, gaidu pārdevēju no Skapja, pie manis pienāk trīs dāmītes labākajos gados (ap septiņdesmit)

 Pirmā no viņām sasviecinās ar mani, pārējās stāv smaidīgas kā maija saulītes un gorās.
 - Nu, esat krsitīta?
 - Nēē
 - Mamma, tētis ir kristīti?
 - Nēē
 - Bērniņš ir? Nu, kristīts?
*apmulsums* -ēēē..nēē.
 - Un nedomājat kristīties?
 - Nu...varbūt..
 - Un kādā ticībā?
 - Nevienā..
 Sarunai piebedrojas trešā tantiņa (lielākā daļa sarunas notika ar pirmo tantiņu, kh.)
 - Bet dievam, cienītā, ticat?
(Cienītā?) - Nu...it kā jā..
 - Bet precējusies esat?
....
...
Un es knapi nesāku smieties.
..
 - Nu...nēē -
 - Bet pievērsieties kādai ticībai, sakārtosiet savu dzīvi, nokristīsiet savu bērniņu..
(Elza man pie sāna zviedz)
 - Āā..ha...
 - Lūdzu jums kartiņa ar Māti Terēzi...
(....gara saruna par klosteri, pfu, monologs)
 - Nu tad padomājiet, aizejiet abi, nokristiet bērniņu!
 - Labi...

....
Un tad viņas aizgāja..Un mēs ļāvāmies ārprātīgai smieklu lēkmei. Pārdevēju tā arī nesatiku, bet šitā saruna uzlaboja manu garastāvokli uz visu atlikušo dienu.

(Vai es nudien izskatos tik veca? Varēja vēl paprasīt, kā pārcietu menopauzi, hahahahaha)
Tad viņas piesējās kaut kādiem citiem cilvēkiem, nopļāpāja kādu pusstundu. Pēcāk, kad viņas man gāja garām, dzirdēju, kā šīs apspriež, vai Budisms ir vai nav reliģija, un ka viņiem taču ir svētie likumi or smth. Nedzirdēju.

Un šonakt man bija baigais sapnis. Sākumu nudien neatceros, bet stāsts bija par to, ka kopā ar Elzu biju Vikijas laukos. Braucām ar vilcienu no Tukuma visas trīs. Staigājām pa mežu, bet tur visās malās kaut kādi kukaiņi, tārpi..atceros, kā sapnī teicu viņai, ka derētu kādreiz šeit ar riteņiem atbraukt.
Tad pienāca laiks braukt atpakaļ.
Un mums nebija biļešu, bet mēs jau vilcienā.
Es pamodos
Nolēmu, ka vajag biļetes.
Aizmigu.
Sapnī pie mums (vilcienā) piebrauca invalīde ratiņkrēslā, iedeva biļetes, un pateica, ka norēķināsies ar kontolieri (???)

Un tas apmēram viss.
Tagad esmu Tukumā. Brīīt.

IZLASI!

Atlicini savas dārgākās no dzīves sekundēm, un aizpildi aptauju - tepat, kreisajā sānā. Ja tev ir cits variants, vari to rakstīt lodziņā, virs kura ir teksts britāniski (ASK) vai arī sūti uz manu e-pastu (lapseniite@hotmail.com) Tematā norādot - Ieteikums Pepilottai :))))


Kopā padarīsim šo pasauli vēl samaitātāku!
















Tas bija joks.  Tas, kas šādā krāsā.

My life is brilliant/You are beautifull/James Blunt

Esmu kārtīgi pastrādājusi šonedēļ.
Pirmkārt, es esmu izpildījusi gandrīz visus mājasdarbus, kas bijuši uzdoti šajā nedēļā... (Un tas tiešām ir sasniegums. Priekš manis.Esmu flegma pēc dvēseles dziļākās būtības)
Otrkārt, esmu dabūjusi ļoti manneraksturīgas atzīmes tādos priekšmetos kā Ķīmija, un plānoju dabūt kādu neraksturīgu atzīmi tādā neraksturīgā priekšmetā kā Matemātika. Hahaha.

Bioloģijā man pietrūka 0,5 punkti līdz deviņniekam. OH, CRAPCRAPCRAP. Reizēm var nepaveikties.

Esmu kļuvusi mazliet par tulku.. Un tikai pateicoties vēstures mājasdarbam. Ļoti interesantam mājasdarbam, starpcitu.

Šī ir dziesma, kuru es vēstures vārdā iztukloju, Izskaidroju, izanalizēju... Un tagad esmu supergudra i angļu valodā, i Franču revolūcijā.

P.S. Es neesmu pieradusi justies tik gudra. Tas man rada vēlmi padalīties ar savu gudrību... I'ts gettin started..
Dziesmas nosaukums ir ''Viva la Vida'' (Vo, cik es gudra!)
Un dziesmu izpilda grupa ''Aukstspēle''. (Mums lika tulkot visu)
Un dziesma ir par Franču revolūciju. (Franču vai Francijas?)
Un dziesma ir no THE LUIJA XVI skatiena punkta sarakstīta.
Un dziesmā ir piedziedājums.
Un dziesma ir britāņu valodā (kad tā ir orģināla)
Un dziesma ir Latvāņu valodā (kad tā nav orģināla)

Jā, es agrāk Latvāņus saucu par Latvijāņiem. Mūsu patriotskās tautas augs - Latvijānis. Gratias Dei! panace e buona volontà!!


Go og le, you are really, really, really bad dictionary!

Nu tā. Šorīt cēlos pus-pieci-os, un gāju uz tādu vietu, ''Miervidi'', kur mana miesīgā māte vadīja nodarbību. Un tā nu es gan kārtīgi izkustināju savus vecos kaulus, gan ievērtēju (un jau kuro reizi apbrīnoju) miervidu superīgo iekārtojumu. Jau izdomāju, kāda izskatīsies mana nākotnes virtuve. Uzminiet, kas ņemts par prototipu?...

Šodien piedzīvoju vēl kaut ko šokējošu - mani paslavēja krievu valodas skolotāja

I'M GONNA EAT BRICKS RIGHT NOW

Tas bija dienas notikums No.1

Nu, varbūt No. 2

Bet varbūt No. 3

(Ko nozīmē tas No.blahablaha????? Somebody helps? Anyone?)

Labi, I'm going.

voila!

Surikātus Flegmatus.

Radio/Gļēvais suns drosminieks

Vārdu sakot, tikko pa radio dzidēju vienu dziesmu.. ak, pirmo reizi kāda dziesma manī izraisa tādu sajūsmu.
Stāsts ir šāds - pirms kādiem gadiem diviem, trīs, varbūt vairāk, dzirdēju šo dziesmu kāda paziņas telefonā. Dziesma man ļoti iepatikās, un es to klausījos, klausījos, klausījos - nepārtraukti, aptuveni mēnesi. Iemācījos ideāli visus vārdus no galvas - šī dziesma man bija ļoti, ļoti mīļa. Un tu re - tikko pat tā sāka skanēt pa radio.

Sākumā bija tikai sajūta - ''šito es kaut kur esmu dzirdējusi...''
Ak, sajūsma.

Tad vēlviena dziesma, Ko arī sen nebiju dzirdējusi... tā gan man nav tik mīļa kā iepriekšējā - šo es vienkārši pāris reizes esmu dzirdējusi TV reklāmās.

Labi, labi. Rīt braukšu uz Tukumu.

Budē skatījāmies filmu, vakar. Mēs vispār jau pēdējās divas nedēļas tikai filmas skatāmies. Par pārsteigumu man - un par šoku manai māsai - tās ir pat interesantas.
Vakar skatījāmies tādu kā.. dokumentālo? Filmu par to, kas notiek ''Coco Chanel'' darbnīcā, Karla Lāgerfelda vadībā. Tā arī nesapratu, kāpēc.

Man jau kādu laiciņu istabā vāzēs sabāzti zari. Daži pat lapo. Mazliet pavasarīgāk jau ir, nevar noliegt.
Bet vislabāk man patīk skatīties vasaras bildes. Viņas ir uzņemtas pietiekami sen, lai būtu interesanti, un pietiekami nesen, lai var atcerēties, ar kādu notikumu kura bilde saistīta.

Tā sajūta, kad tu pa radio izdzirdi dziesmu, ko pēdējajā laikā bieži klausies. 
Tā sajūta ir brīnišķīga. Tāda pati, kā satiekot sen neredzētu paziņu - un ja dziesma patīk, tas prieks reizēm ir vēl patiesāks kā satiekot paziņu. 

Laiskā kaķu bilde.

Tas brīdis, kurā tu saproti, ka nezkādā veidā esi iemācījies vārdus kādai random dziesmai no radio. 

Un tā man arī nupat sanāca. Kaut kāda nloīga dieniņa. Vai arī man vienkārši ir pārāk daudz smadzeņu, arī tas ir variants.

Ak, smadzenes.

Mani mīļākie rakstnieki, dzejnieki? Kādi tie ir? Ak, neko orģinālu te neatradīsiet. 

Pirmkārt - Ojārs Vācietis

Otrkārt - Imants Ziedonis

Treškārt - Kurts Vonnegūts

Un nē, tas nav sakārtots pēc kaut kādām vietām. Vietu nav, visi vienlīdz mīļi. Lūk, tā es gribētu mācēt rakstīt! 

Viņiem visiem ir kas kopīgs.. varbūt tā ir brīvības sajūta, kāda rodas, lasot viņu tekstus, nezinu. Neesmu vēl tik gudra. 

Nesen atcerējos par šito, starpcitu. Tik forša multene bija. Un tie briesmoņi tik reāli uzzīmēti bija. 

 - Murgs Vallijs

(Video)

Ēdiens.

This time I will write in English.

Because I want it.

We had an excellent supper. (melted blue cheese with garlic and herbs on white bread + black prince cake)

Tagad esmu mazlietiņ pārēdusies.

Šodien man pateica kaut ko tiešām savādu - Amanda. 

''Tu varētu būt dzejniece. Tu izskaties kā dzejniece! Un raksti arī!''

Mana reakcija.. Mana reakcija bija pieturzīme ''?'' un jautājums ''kādā ziņā?'' (tātad, divas pieturzīmes)

''nu tā, izteiksmīgi raksti. Tā kā dzejniece''

Paldies, Amanda. Man vienmēr ir licies dīvains veids, kā es rakstu/runāju/domāju/esmu. Blahahahahaha.

Šodien es atcerējos par šo.

Šitā bilde noteikti līdzīs virsū kādam kalendāram vai kaut kam citam. Esmu pārliecināta.

Ziniet, es gribētu mācēt rakstīt tā, kā Vonnegūts, vai Ziedonis, Vai Vācietis...Nujā. Bet es negribu nevienu kopēt, tāpēc jāmēģina atrast savu veidu kā rakstīt (pēc iespējas tuvāku maniem mīļākajiem rakstniekiem/dzejniekiem)

Jauki. Es iesaku šo mājaslapu - Četras sezonas. (te ir daudz receptes)

Ja nesaprati, ko es sākumā uzrakstīju, tad es varu iztulkot. Vajag? Nē. Nu labi.

Mums bija ļoti garšīgas vakariņas, starp citu. (Baltmaize ar kausētu zilo sieru + ķiplokiem un zaļumiem, kā arī Melnais princis)

Pirmā reize, kad man garšo zilais siers. Šādi viņš tiešām garšo lieliski. 

Kāds nezin, kur var atrast Bengāļu sabdži recepti? Baigi vajag. Garšīgi, bet nevar tak visu laiku iet uz Rāmu, ko man nāksies darīt, kamēr nebūšu uzzinājusi recepti. 

Labi, čau. 

Bonbongu karš WILL BE SOON. IZLASI ŠO RAKSTU NOTEIKTI, ŠĪ IR REĀLA IESPĒJA NOPELNĪT. peļņu sadalīsim uz pusēm.

Izrādās, esmu bijusi nepareizās domās par cilvēkiem!

Man visu laiku šķita ka cilvēkiem nepatīk, ka viņiem uzdod daudz jautājumu - un paši cilvēki mani ir veicinājuši sākt šādi domāt. Bet skatoties savā (un draugu) dienasgrāmatā draugos, es saprotu, ka laikam ir pēdējais laiks savas domas mainīt.. asku.efem jau nevar uzskatīt par baigo protestu pret jautājumiem, ne? Visjocīgākie man liekas tie cilvēki, kas uztaisa sev profilu askā, un pēc tam sūdzas, ka viņiem uzdod stulbus/daudz/daudz un stulbus jautājumus. Cilvēk, augšāmcel savu loģisko domāšanu! 

Bet tomēr daudziem patīk mani teletūbiji.

es šito filmu neesmu redzējusi tik sen..tiešām, sen. Pēdējoreiz redzēju, kad man bija kādi pieci? gadi. Atceros tikai to lielo, pūkaino Jetiju, vai kā viņutur. 

Rīt celšos septiņos, bet  ne tāpēc, ka tad jāceļās, bet gan tāpēc, lai palūrētu savā datorizētajā termometrā, un apskatītu, ka tik man nerādās -20, jo tas nozīmētu tikai to, ka varu likties uz auss un gulēt līdz vieniem, vai pat vēl ilgāk. '

Visi tagad uztraucas par to ACTA (vairāk te) bet man par to, pa lielam, nospļauties - filmas es neskatos, bildes lādēju reti. Un patiesībā tas pat - no vienas puses - būtu ok, jo vismaz visu laiku netiktu sēdēts pie datora (ak, es naivā) Protams, ka sēdētu cilvēki, kur tad viņi liktos? Ārā pārāk daudz gaisa. 

Ja jūs būtu redzējuši, kādu promākslu es uzdāvināju opītim dzimšanas dienā! Ha, tas bija grūts darbs, zīmēju trīs dienas (pirmās divas slinkoju, trešajā strādāju piecas stundas) Esmu lepna līdz bezgalībai, uhhhhh.

awww, es ceru, ka šitais gifs darbosies. (Tas ir mans kaķis, bet tik pat labi var būt arī tavējais.)

Sirreālisms, kaķis, un kāpēc es rakstu.

Un jau atkal es rakstu tagad, tieši tagad - kad man jāiet uz veikalu, vai jāpadara kaut kas cits. Nekas, man ir iedzimts loģikas trūkums, un tā pirmsākumi meklējami Ievā, ja ticam Kristiešu versijai par cilvēku/pasaules sākumu. (Bet viņi aizmirsa par dinozauriem (vai arī vienkārši nolēma, ka tie ir pārāk nemanāmi/nesvarīgi, lai tos pieminētu)) Bet ko nu daudz par kristiešiem, pie kuriem, diemžēl? nevaru pieskaitīt sevi.
Jā, mani kristīja. Pašūpoja šūpolītēs.

Mums ar kaķi ir dziļa saikne. Es nolasu no viņa brēcieniem, ka viņš grib ēst, viņš no maniem - ka viņam jāvācas, un mēs abi pēc mammas - ka dimbā ir. Tagad kaķis skatās, ko es daru, un ik palaikam pamet tādu nogurušu, dzīves pieredzējušu skatienu uz manu pusi, tad samiedz acis un novēršas, nevēlēdamies sāpināt savu sirdi ar skatu, kā situ un traumēju nabaga klaviatūras taustiņus.
Kāpēc es vispār kaut ko tādu uzrakstīju? Nu ko, viens no iemesliem, kāpēc vienmēr man ir patikuši blogi, ir tas, ka es varu rakstīt visādus bul***tus, un visiem tas ir vienalga, nu, puslīdz (atskaitot dažus kareivīgus pilsoņus un dažus citus indivīdus) Pa lielam visi tam nepievērš uzmanību. Tad nu es varu rakstīt tekstu, kā vien vēlos, neuztraucoties, ka kādu aizvainošu (protams, gan jau kādu aizvainošu, taču varu par to neuztraukties, jo neviens vēl nav sūdzējies)

Es varu darīt, piemēram, šitā - šitā. Tagad es mazlietiņ parakstīšu šitā. Es varētu tā rakstīt vienmēr, bet tik lieli un resni burti mani pārāk nogurdinātu, turklāt tie aizņemtu pārāk daudz vietas, ū, muša uz monitora atkal uzlīda. 


Man tik ļoti riebjas tās mazās mušiņas, kas ziemā izperējas, ka...ūūūūh, nezinu kā turpināt šo kaislīgi iesākto vārsmu/teikumu/bljahablahablajaaha. Mums bioloģijā izstāstīja par šo mušiņu rašanos...tagad es visus ābolus, ko vien ēdīšu, noberzīšu ar drāšu sūklīti (to, kas domāts piedeguma atberzēšanai) (opā, tagad zināšu, ko darīt, ja apdegšu vasarā, bet tas nekad nenotiek, esmu apdegusi tikai vienu reizi savā dzīvē - tajā sutoņā aizpagājušā gada Dziesmu svētkos, kad mums bija jāsēž baros, un katrai meitenei bija 35 centimetri vietas, vai kaut kā tā.)

Labi, es atgriežos pie saviem parastajiem burtiem, lai gan bija ittin ērti rakstīt arī ar tiem, iepriekšējajiem. Izdomāju, ka nenāktu par skādi atrast internetā kādu stulbu (lasīt - uz dziļām savas dzīves pārdomām veicinošu) bildīti, savādāk te ir tikai teksts, teksts, vai kā man nepatīk rakstīt to vārdu, man vienmēr viņš jūk.

Scaramouch, scaramouch

Tātad, šorīt no rīta atklāju, ka Gotye ir arī citas dziesmas, ne tikai ''Somebody that I used to know''
Man vienmēr bail vērt vaļā zināmu grupu nedzirdētas dziesmas, nuuu - ja nu nepatīk? Nezinu, jā, pati nesaprotu.

Šī tad arī tā jaunatklātā.

Un šitā ir tā vecā, kuru klausos jau kādu mēnesi, vaai pat divus.
Vārdu sakot, tagad esmu pavilkusies uz ''Gotye''. Nuja.
Šodien bija skola, es, protams, nogulēju kori. Pareizāk - aizmirsu par tāda eksistenci. Ciik raksturīgi man.
Lūk, kas man nupat ienāca prātā:

Dažas neizskaidrojamas lietas.


1.Dzirdes fenomens.


Pāris teikumi vai skaņas, kuras es nedzirdu, lai gan tās ittin labi var sadzirdēt no otra dzīvokļa gala. Un nevis speciāli, bet vienkārši - Nedzirdu!

- Nomazgā traukus, Elīn!-
- Sakārto istabu!-
- Tad tu atceries, lieta kuru tev drīz ļoti vajadzēs ir tur, tajā atvilktnītē, ja?-
- Nauda paslēpta maziņā kastītē - 
 - Ej gulēt!-
- Mājasdarbus izpildīji?-
 - Celies! - 
 Modinātājs
Zvans no cilvēka, ko mēģini sazvanīt jau nedēļu
.......


Ko es dzirdu, lai gan reizēm tas cilvēkam pie skaļas mūzikas reāli nav sadzirdams:

Konfekšu čaukstēšana skaņas izolētākajā telpā dzīvoklī
Durvju atslēgšana
Nejauši pieminēta frāzes, no kurām man ir kaut kāds labums
Skapīšu virināšana
Lifts
kluss ''elīn'' (visjocīgākais ir tas, ka reizēm es no rīta nedzirdu visskaļāko modinātāju, bet ja kāds pasaka - elīīn - tad es uzreiz to sadzirdu. Ne skolas laikā)
.........


Kāpēc es rakstu kaut kādus murgus? No tā nav nekādas jēgas.
Mūsu skaits nav mainījies. Kaza samainījās ar Aitu. Jā, zinu, ļauni.
Vēstures stundā bija īss, ļauns prieka mirklis. Tas tiešām bija ļauni. Labi, es mēma.

Atklāju labu veidu, kā pārbaudīt, vai saldumi tiek patērēti vairāk nekā vajag, vai viss bumbās.
Sāc krāt konfekšu kastes, konfekšu papīrus, konfekšu iepakojumus... Man ir viena kurpju kaste, viens albūms, 9konfekšu kastes, no kurām piecas esmu izēdusi vienpersonīgi. Albums ir ilgi krāts (2gadi) kaste gan ātri skarājās. Ražīgs rudens. (Septembrī sāku krāt, starp citu)

Don't stop me now, I'm having such a good time /queen - Don't stop me now/


Šodien satiku Zobenu un Mazmietu. Ūūūū. Mēnešus divus nebija redzētas, huh?
Šī mēneša mīļākā grupa, viennozīmīgi - queen. un gotye.
Man tie igreki apriebās.
Tagad skan mana vis-vis-vis mīļākā dziesma.

Laikam pēdējais gads?

Tā vien sāk šķist, ka ik dienu tiek atklāts/izdomāts kaut kas jauns par tuvāko no pasaules galiem. Ko mēs darīsim, ja izrādīsies, ka pasaules gala tomēr nav? Nu ko, nopūtīsimies, pasmiesimies - jo -es taču jau zināju, ka tās ir tikai blēņas. Un sāksim gatavoties nākamajam pasaules galam. Piemēram, Nostradamus taču pareģoja, ka kaut kad, pēc pāris gadiem būs atomkarš, vai ne? Vai jūs esat tam gatavi?

Un atradīsies cilvēki, kas cels bumbu patvertnes, vai vēl nez ko. Ja ir nauda - tad kāpēc gan ne? Vienmēr noderēs. Būs kur ziemā ievārījumus sastūķēt. 

Man tā vien sāk šķist, ka cilvēki nespēj izdzīvot, ja nav kādas dienas, kas it kā ir pēdējā. Un cilvēki zin, ļoti labi zin, ka visdrīzāk pēc šīs - pēdējās dienas - sekos nākamā, parastā diena. Zin, bet tik un tā vienmēr būs ievēlēta  kāda pēdējā diena. Cik savādi radījumi tie cilvēki. Vai esat redzējuši govi, kas prāto, cik dienas vēl atlikušas līdz pasaules galam? Ne tak. Dzīvniekiem par to nospļauties. Kāpēc gan mums nemācīties no viņiem? Kad būs - būs! Kāpēc sevi lieki satraukt? 

Būtu taču daudz vienkāršāk, ja mums par to būtu vienalga. Bet tākā mūsu smadzenes netiek nodarbinātas pēc to iespējām, tās sāk domāt kaut ko par tālo nākotni, par kuru mums tik un tā nav nekādas daļas.

Šodien lasīju kādu tiešām interesantu rakstu. Par fizikas dīvainībām. Lūk, ja to mācītu skolā.. Telūktasraksts.

Ja mūs novāks kaut kāda gigantiska komēta, tas būs baigi fiksi. Kad tā būs izkļuvusi cauri atmosfērai, mēs jau būsim beigti. (Tik un tā jau aši tweetotāji paspēs uzbildēt, aprakstīt un iesharot facebookā) 

 - Tikko ieraudzīju milzīgu sarkanu nlo.

 - Pag, tā laikam ir saule

 - @randomcilveeks tu arii redzi? Baigi karsti palika, ne?

 - Eu, kāds vēl dzīvs? 

Iedomājieties, cik smieklīgi būtu, ja visa pasaule uzsprāgtu, un vesela paliktu tikai Latvija? Daļa Latvijas. Latviešu patrioti būtu izcīnījuši savu mērķi - uz pasaules tikai un vienīgi Latvieši un Latviešu valoda. Pasaule Latviešu pakļautībā!

SAPŅUDOMAS

Čau.

Sēžu mājās, sāp kakls, dzeru tēju, aaaand saprotu, ka drīz nebūs ko darīt.  (labprāt palasītu, bet man nav nevienas jaunas grāmatas, ko es nebūtu pārlasījusi n-tās reizes. Varētu paadīt skolai, bet nav adatu. ;/ )

Laikam jāieskrien mājiņā. Tagad tāds garastāvoklis - ka gribās. Neko daudz jau negribās, nē, nemaz ar ne. Ja nu vienīgi spēju visu tvert tik pat viegli kā sapnī. Sapnī es nekad neuztraucos par sekām (jo lielākoties no rīta sapnis ir aizmirsts). Ak, un šonakts bija tik ļoti, ļoti jauks sapnis! Bet kad mēģinu viņu uzrakstīt, nepietiek vārdu. Skan tizli, jā. Nu tad neko.

Šodien sapnī gāju uz to pusi, kur Valdemāra iela (bet sapnī viss ir savādāk, un arī redzēšana savādāka ) tāpēc tur bija Priekuļi, Preiļi, vai kaut kas tamlīdzīgs. Es domāju, nosaukums, jo es tur nekad neesmu bijusi. Es veikalā pirku saldējumu. Gribēju taisīt saldējuma kokteili ar jāņogām un šokolādes saldējumu. Ak jā, tas it kā bija Tukumā.. bet it kā Rīgā. Nu dikti jūk kopā, bet vai nav vienalga? Man ir.

Ak jā, vēl es skatos Simpsonus te . Agrāk gan skatījos iekš linecinema.lv, bet kopš tur vairs nav filmu, jāiztiek ar iepriekšminēto. Tur gan nav daudz sēriju, žēl.

Surikāts.

ADIOOOS!

Migla

Es esmu NIKNA.

Nukātāvar? Un ko-tas-vispār-nozīmē?

Man esot pārsnieta augšupielādes norma. Un kad ieeju uz FAQ, izrādās, ka man nav atjaunots profils, vai kkas tāds. SKAISTI!

Brrrrrrr. Un tagad man nav bildes blogera profilā. Jauki gan!

Bet nekas.
Ārā ir mežonīga migla, jau kopš paša rīta. No rīta gan bija vairāk, kā tagad - es pirmoreizi TĀDU miglu redzēju. Paskaties uz ielas galu - ielas galu? Tāds tur arī ir? Tikai balts, balts, balts. Uzlādēšu fotoaparātu, ielikšu bildi. Bet rīta miglasbildes ir Vikijai telefonā. vikiij?

Migla atkal palika lielāka. Un debesis visu dienu ir baltas. Netīri baltas. Savādi.
Nu ja, slapjš.

Ok, esmu izgāzusi savas negācijas, bet paretam, paretam.

Atā uz laiciņu.

Ā, šodien es atkal maz-maz-lietiņ pafilozofēju. Un sapratu - ko?

Kaut ko ļoti piemērotu veļu mēnesim. Tajā brīdī mēs gājām gar pašu Tukuma nostūri (ar Dagy), apkārt vārnas, migla, vientulība, bet ne nepatīkama, vismaz man. Varbūt vienkārši tāpēc, ka nav vairs bail no tās.

''Lai kur mēs ietu, mēs ejam uz nāvi''

Haha.

Pavisam nenopietni sapņi

Man jau sen bija sapnis par sešiem hotentotiem, un trīs čukčām. (pameklē pie etiķetēm ''kad uznāk trakums''', un apskaties pašu pēdējo rakstu) Un ziniet, šis sapnis tiik pat kā piepildījās. Tā.

Bet es nespēju apjēgt, kāpēc, piemēram, šonedēļ man ir visādu, laikam jau valstu apmeklējumi, bet kad jāskatās ''viss'' tās apvienojas iekš ASV, Arābu emirāti, u.t.t....?

Lai nukā, pie saviem hotentotiem esmu tikusi. 4 Marokāņiem, 3 no AAM, 9 no Spānijas, 2 no kautkādas mistiskas Gērnsijas. Nezinu, vai Z vai D.

UN man ir arī čukčas (cik nepieklājīgs vārds, bet es nudie neatceros to viņa aizvietotāju - to pieklājīgo brāli. 3Norvēģi, 4 Zviedri, un nujā, es īpaši labi nepārzinu Ģeogrāfiju. Pārējie ir pelēkie. Normālie. Mēŗenie, vot kā to vārdu sauca.

Nujā.
Surikāts

Un ja pavisam skaisti un oficiāli...

23. septembrī no plkst. 18.00 līdz 22.00 biedrība "homo ecos:" kopā ar TV raidījuma "Kas te? Es te?" varoni drāšu vīriņu Vari ES mājā vadīs dažādas radošās darbnīcas un rādīs trakus eksperimentus.
Varis ir apkārtējās pasaules likumu pētnieks ar tīri praktisku pieeju lietām. Viņš zina, kā no jebkā var uzbūvēt jebko. Piemēram, viņa istabā stāv ar roku griežams elektrības ģenerators, kas uzlādē divas bumbas, starp kurām lec zibeņi. Tad, kad Varis ir dusmīgs, viņš apsēžas pie tā un griež, cik spēka, lai izlādētos. Vakara gaitā Varis uzstāsies arī ar vairāku eksperimentu paraugdemonstrējumiem.
Bērniem būs iespēja piedalīties vairākos Vara vadītajos eksperimentos, kā arī apgūt jaunas iemaņas četrās radošajās darbnīcās. Šobrīd plānots, ka tās būs šādas: perkusiju veidošanas darbnīca no bioplastmasas bļodiņām un dabas materiāliem, maciņu veidošanas darbnīca no tetrapakām, svilpīšu darbnīca no bioplastmasas kokteiļsalmiņiem un ūdensrožu veidošanas darbnīca no papīra.
Lasi vairāk par Zinātnieku nakti šeit.

Surikāts

Šiksunsomas

Un man jau mēnesi kā ir jaunas somas. Divas. Mugursoma, un rokassoma. Un vēl man ir bildes (!!!) Un tas nozīmē, ka man nebūs jātraumē smadzenes, mēģinot izdomāt, ko lai raksta.

Tadamm, šeit arī pati varone Nr.1

Atmiņas spēle brīžiem, kad nav ko darīt.

Mēs visi esam bijuši mazi, un visiem briesmīgās audzinātājas bērnudārzos ir likušas spēlēt briesssmīgas atmiņas spēles. Jā, un ja tu izgāzies, tu dabūji lielu papildporciju biezpiena. Vai vismaz tev piedraudēja, ka tādu iedos.

Nu, varbūt es mazliet pārpīlēja. Kā saka 'nebāz kaķi vienā maisā'' vai kaut kā tamlīdzīgi. Varbūt

...un pienāca tā diena, kad man ar māsu nebij ko darīt. Tas bija tai tālajā augusta sākumā, un tad atlidoja debesu eņģeļi vai vismaz mušas, un sniedza ideju, lielu kā pupa, (gliemežvāku no Liepājas izskatā) un ūdenskrāsas. Un tad viņas (mušas) teica -

Jums būs veidot spēli! Jums būs krāsot gliemežvākus!
Jums būs aizvērties un klausīt!


Tā tapa lieliska atmiņas spēle, ar ko mocīt nabaga mazus bērnus. Bet tagad foto.

Gliemežvākus no vienas puses nokrāso vienā krāsā. Mums tā bija - sarkanā.

Ganeša. Kas tas tāds?

Citurs raksta ''Ganešs'', citur ''Ganeša'' vēl kaut kur ''Ganēša''. Katrā gadījumā vispareizākais laikam būtu - ''गणेश''. Nē, es arī nezinu tos burtiņus (Sanskrits). Varbūt ka tur rakstīts ''Debesis ir zaļas'' vai kaut kas tāds. Bet Google man teica šitā.

Baznīca noliedz Indiju un tā tālāk, jo viņiem, redz, esot daudzdievība. Baznīcai es neticu, un re, tam ir pamats.
Indieši ir vienkārši, kā lai prastāk izsakās, sadalījuši to dievu, nu, to visu, jeb augstāko spēku, vairākās tā izpausmēs. Un katrai no tām devuši vārdu. Dusmas, iekāre, veiksme, prieks, alkatība... ko tik vien vajag. Bet man vislabāk no visiem patīk Ganeša. Nezin tādu?

Ganeša simbolizē veiksmi, gudrību, pārticību. Attēlos ar viņu, viņam pie kājām vienmēr ir saldumi - kā pārticības zīme. Un viņš pats izskatās labi paēdis, vai ne?
Leģenda stāsta, ka viņa tēvs un māte ir Parvatī un Šiva. Tajā pašā laikā var atrast arī, ka viņš tā īsti neesot parvatī dēls. Kas to lai zin.

viss par placebo

 Zinātnieki konstatējuši, ka piparmētru ledenes satur indīgas vielas, kas var izraisīt vemšanu un caureju. Šī ziņa nav patiesa, bet piparmētru ledenes tiešām var izraisīt sliktu dūšu...ja vien tam notic.

 ''Placebo efekts, kad pacients jūt atvieglojumu no preparāta, kas īstenībā nesatur nekādus terapeitiskus komponentus, rodas tādēļ, ka atvieglojuma gaidīšana aktivizē galvas smadzeņu senu evolucionāru signālsistēmu. Galvas smadzeņu signālsistēma savukārt apslāpē muguras smadzeņu aktivitāti, un tādējādi pazeminās sāpju sajūta vai citi simptomi, vēsta aģentūra RIA Novosti, atsaucoties uz Hamburgas (Vācija) Universitātes medicīniskā centra zinātnieku pētījumu, kas publicēts žurnālā „Science”.''

Runājot saprotamā valodā, tas ir apmēram šādi - tev iedod, piemēram, tableti, un pasaka, ka viņa apturēs, piemēram, kakla sāpēs. Bet nevis vienkārši pasaka, bet tā, ka tu tiešām tam notici. Tu apēd šo tableti... un rekā, pēc pāris dienām jau esi atveseļojies. Bet tablete patiesībā ir bijusi vienkārša cukura ripiņa, ar garšu, vai bez garšas..
Un tā jau ir, kā saka - viss ir galvā. Ja tu tici, ka ūdens dzeršana tevi izārstēs no galvassāpēm/u.t.g./ tad tā, visdrīzāk, arī notiks. Ja tu tici, ka pastaiga pa jūrmalu atveseļos tavu degunu.. viss atkarīgs no ticības. Ir taču simtiem piemēru, kā cilvēki ir izķepurojušies pat no tādām briesīgām slimībām kā vēzis, tikai ticot, ka atveseļosies. Lai gan, te vairs nav tik liela runa par Placebo.
''Lai atklātu šīs parādības cēloņus, Falks Eiperts no Hamburgas Universitātes medicīniskā centra Vācijā un viņa kolēgi izstrādāja speciālu eksperimentu, kurā iesaistīja 15 brīvprātīgos.
Eksperimenta pirmajā daļā brīvprātīgajiem ar punktveida siltuma iedarbības palīdzību izraisīja sāpes apakšdelma rajonā. Pie tam eksperiments atkārtojās divas reizes – ikreiz zinātnieki iezieda brīvprātīgo apakšdelmus ar speciāliem krēmiem, viens no kuriem, pēc viņu vārdiem, bija pretsāpju, bet otrs – bez ārstnieciska efekta. Realitātē abu krēmi bija bija pilnībā bez terapeitiskā efekta, bet „pretsāpju” krēma gadījumā eksperimentētāji vienkārši pazemināja siltuma iedarbības intensitāti. Šā eksperimenta rezultātā brīvprātīgajiem izstrādājās pārliecība, ka „pretsāpju” krēms darbojas.

Otrā eksperimenta daļa atšķīrās no pirmās ar to, ka „pretsāpju” krēma gadījumā zinātnieki vairāk nepazemināja siltuma iedarbības intensitāti. Kā jau bija gaidāms, par spīti tam eksperimenta dalībnieki turpināja apgalvot, ka „pretsāpju” krēms samazina siltuma iedarbības radītās sāpes.''

ASV veiktā eksperimentā piedalījās 100 brīvprātīgo. Pusei iedeva, it kā uzmundrinošas tabletes, otrai pusei - nomierinošas. Patiesībā visiem iedeva klepus zāles. Puse izjuta uzmundrinājumu, puse - nogurumu.

1950. gadā notika viens no pārliecinošākajiem, un placebo efektu izgaismojošākajiem notikumiem. Stāsts ir par amerikāņu ārsta Bruno Klopfera pacienu Misteru Raitu, kuram bija limfmezglu vēzis. Viņam padusēs, cirkšņos, un uz vēdera bija audzēji apelsīna lielumā. Kad pacients uzzināja, ka Klopfers piedalās jauno pretvēža brīnumzāļu - krebiozēna - izmēģināšanā, viņš izlūdzās, lai arī viņu iekļauj izmēģinājuma grupā. Ārsts ļāva pierunāties, lai gan neticēja, ka Raits izvilks ilgāk par pāris dienām.

Piektdienā Klopfers injicēja Raitam krebiozēna devu, un bija bezgala pārsteigts, kad pirmdienā pamanīja Raitu staigājam pa slimnīcu, un koķetējot ar māsiņām. Arī audzēji bija strauji samazinājušies, un Raits jutās daudz labāk. Vēl vairāk krebiozēna devas, un pēc nedēļas Raits jau atstāja slimnīcu. Vēl pirms pāris nedēļām viņš elpoja caur skābekļa masku, bet tagad jau lidoja ar savu privāto lidmašīnu. Raits jutās laimīgs, un šķita, ka šausmīgā slimība ir atkāpusies.

kurš teica, ka veģetārs ēdiens ir, (pfu, pfu, pfu) VIEN-VEIDĪGS?

akšausmas, es vienkārši NEVARU. Tiek pārbaudīti mani gastronimiskie nervi.

Aplūkojiet ŠOS TE. Pasakaini, ne? Jā, bet Šis... kūst uz mēles jau domās. par šo es varētu celties un krist, amenn, Nemaz nerunājot par šo.


Ek, kāpēc man nav nekādas radošas, vai vismaz - meklējošas - domāšanas? Ir taču tik daudz ēdamu lietu, bet es nekad nejēdzu, ko no viņām varētu izdarīt. Vienreiz uztaisīju banāna-bazilika-ūdens šeiku, taču sanāca pārāk ūdeņaini. ĀĀĀĀĀ.

Surikāts nosiekaloja klaviatūru.

Lūk, ko es atradu

Zinu, ka tas vairs nav aktuāli. Bet tik un tā ielikšu - un ja tomēr kāds nav redzējis..?

Un humoram - reakcija uz V.Zatlera aicinājumu atlaist saeimu. heh.

Surikāts