The End.

Gals jau klāt, galds nav klāts. Pru, pru, un tomēr mēs neuzsprāgām, varētu teikt, ka man ir žēl it nekā, bet tomēr esmu maaazlietiņ disappointed. Es tomēr biju drusku tā kā paļāvusies uz to, ka man nebūs, piemēram, jāraksta pamatskolu noslēdzošie EKSĀMENI, vai kaut kas tamlīdzīgs.

Ou, crap.

Latviski to sauc par aplauzienu, man galvā ierunājās.

Kaut kā manī ir pamodies kaut kāds datu apkopotāja gars. Ne jau tā parastā, kurš piemeklē visus sevi cienošos draugiem.lv lietotājus, kad tie publicē 300 similāru bilžu albumus ar nežēlīgi oriģinālu nosaukumu ''2012'' ''I'm alive'' ''Pasaules gala gads'' ''atskats'' ''mans gads'' utjpr.

Ne tā. Esmu nolēmusi, diezgan čakarīgi, atlasīt labākās trīsgadu bildes, un, jā, jā, tās attīstīt. Šodien atsevišķā mapītē atlasīju pirmo daļu, nu, ir jau vēl tās, kas otrā datorā, un vispār tikai sociālajos portālos. Pagaidām tās ir 170 bildes...tur aizies lieels kapitāls, bet to visu var darīt pa daļām, es domāju. Vienkārši šķebīgi paliek, kad iedomājos, cik liela daļa manas dzīves būs bez pēdām, ja kaut kas atkal nojūgsies ar datora cieto disku, un tā nebūs pirmā reize.

Un arī video. Video, vismaz vienu video no tādiem feiniem, piesātinātiem, skaistiem mirkļiem. Mani vienmēr ir saistījis video. Pat gribēju iet uz videomontāžas kursiem, bet šobrīd nesanāk laika. Bet nākamgad, nākamgad noteikti. Tas ir tik interesanti, nofilmēt visus skaistos, visur pamanīt to skaistāko, un ar atbilstošas mūzikas pavadījumu tam piešķirt pilnīgi citu, dziļāku gaisotni. 

Domāju, kas man dur pēdā, izrādās, eglīte Nr.2, vai vispār, Nr.3, ja pieskaita Rīgas sīko vientuļņieci. 

Tā jau tās eglītes dara.

Šogad es īpaši lepojos ar dažām - man - atklātām/jaunatklātām grupām/dziesmām. Tas below.

The Velvet Underground - Sunday morning.

Šī nu noteikti ir dziesma, kuru es zināju arī pirms uzzināju to izpildošās grupas nosaukumu. Un iemesls, kādēļ es tomēr uzzināju grupas nosaukumu, tādējādi uzzinot arī iemīļotās dziesmas, kuru biju dzirdējusi, laikam, White Lullabies diskā, bija banāns. Balts banāns pie Galerijas Rīga.

---

Tori Amos, PJ Harvey, Bjōrk & Massive Attack mashup by Wax audio.

Parasti es neklausos remiksus, bet kad es tomēr to daru, tie ir tiešām maģiski un skaisti remiksi. Trīs burvīgas dziedātājas, Massive Attack, ar kuru iepazinos tieši šīs dziesmas dēļ, un tas viss kopā ir neaprakstāms piedzīvojums.

Noteikti.

--

The Specials - Ghost town

Paldies, Rīga Radio.

--

Jeff Buckley - Hallelujah

Paldies, Elza. Apkārt skrienot eglēm, zariem un kājām ir tik skaisti dzirdēt šo. Vēl viens iemesls klāt, kādēļ man vajadzētu spēlēt ģitāru.

--

Mike Oldfield - Moonlight Shadow

Es vēlaizvien nespēju saprast, vai tas ir Maiks Vai Mike, like, Mīke. Dziesma ir veca - nu, cik nu veca, ja salīdzina ar komētu un dinozauru dzīves ilgumu, bet ir. Bērnībā bieži dzirdēta, kādu laiku biju piemirsusi.

--

Gada notikumi? Average Katelin, look below.

Protams, brauciens uz Germany ar manu mīļo RSP meiteņu kori ''Rīga''.
*sigh* Daudz skaistu atmiņu, daudz skaistu bilžu un daudz skaistu dziesmu, tāpat arī baobabu un manu dārgo kora meiteņu.

Prozit!

Līgo. Iemesls, kāpēc man mazliet sāk pietrūkt garo matu, bet - Kush, Elīn.

Nežēlīgi daudz pastaigu, gan pa Rīgu, gan vēl sazin kur. Šī bilde tad ilustrācijai.

Liepāja, Liepāja, Liepāja. Prootams, ikgada brauciens uz Liepāju - galu galā, kas tas par gadu, kurā tu neaizbrauc uz Liepāju, ne?

Gints Bude TDS izlaidums Vasaras sākumā, protams. Bilde diezgan nekvalitatīva. Paldies! Vēlaizvien turpinu veikt stājas un augšanas vingrinājumus, un kā vēl bez nav kakla, nav sievietes, un neaizmirsīsim par svēto vēders uz iekšu dibens uz priekšu. Un tā joprojām.

Ērgļos pie mīļās Kristiānas. No māliem līdz dzērvēm un saplosītiem batutiem. Well done, Arguss, well done.

Rundālles pils, Sabiles, Kandavas un tamlīdzīgu burvīgu Latvijas pilsēteļu aplūkošanu, protams, arī nedrīkst un nevajag izlaist. Ja jau netieku šogad uz Spāniju, tad lai ir Sabile! Burts itkā īstais.

Vides dejas. Mans vienigais action šajā fantastiskajā pasākumā bija foto+acis. Mana mamma ar tiem sarkanajiem matiem, ja nu kas.

ĀĀlmoust forget. Rīgai CeRīgai pasākums. (Tāpat, kā es biju jau aizmirsusi par tiem Dziesmusvētkiem Ziemassvētkos, kas norisēja pagājušogad.)

Nu bet protams. Laura Reinika Ziemassvētku koncerts, uz kuru es tiku tikai patīkamas nejaušības dēļ (Vikija laimēja biļetes). Un koncerts bija feins, tā kā, izrādijās, ka mana skepse pret Latviešu mūziķiem ir samērā nepamatota. Žēl, ka nav ne-vie-nas bildes no Prāta vētras koncerta augustā, tiešām žēl.

Ā, nē, tomēr viena ir. Mājās uzņemtā.

Ilga gaidīšana un lieliskas atmiņas, nu, protams, paldies krusttēvam Andrim un Elzai. Prozit!

Džīzas. Tagad, pārlūkojot, tikai saprotu, cik daudz kas feins šogad pasācies. Droši zinu, ka vēl šo to neatceros, it sevišķi jau no paša gada sākuma, kuru es vienmēr, dieszin, kādēļ, ieskaitu vienmēr pagājušajā, iespējams, skolas gada dēļ. Šis no burvīgā Homo Alibis: Recycled pasākuma, Mūsu multeni arī kaut kur bloga dziļumā varat atrast.

Prozit!

VISIEM SKAISTU, KOŠU, LAIMĪGU UN ŠŠŠŠMARŽĪGU NĀKAMO ČŪSKAS GADU!

PROZIT!

Ou, sveiki

Daudz pa šo laiku noticies, mjā, tik nezinu, ar ko lai sāk.

Pagājušo otrdien paliku par gadu vecāka, (Tagad varu braukt uz vakvaparku bez mammas :D )

Sestdien bija izēšanās - ojā, kāda izēšanās. Biju uzcepusi čupačupām keksiņu - banānu keksiņu. Precīzi skaitot, kādi 93-94 bija noteikti. Tas tik bīj labi. Protams, neiztrūkstošs bija melnais princis, he, kā nu bez tā.
Uz manu dzimšanas dienu bija, ah, slinkums rakstīt, kas, un kāda no tā jēga? Šā vai tā, nepazīsiet. Bet visa ģimene bija kopā - vai vismaz daļa tās.
Vīrs, Meitas (divas) Mazmeita, Vīra pirmā sieva, Babņiks, sīkā, un vēl viena sīkā. Spēlējām mafiju (un iemācījāmies kā spēlēt Mafijas ar ''stāstu'' - kas bija visinteresantākais) un vēl šo to, vēl šo to.

Vakara gaitā noskaidrojās, ka pie manis naktsmājas ņems tikai paši tuvākie radi (vīrs, vīra pirmā sieva, babņiks) Bet meitas devās mājup, tāpat arī mazmeita.
Aizgājām gulēt dikti agri (nu, kādos četros noteikti) Un piecēlāmies arī dikti agri  - desmitos nulle nulle. Bijām jau domājušas celties septiņos, un pat piecos. Hahahah. Cik naivi no mūsu puses, jo modinātāju neviena nedzirdēja.

Un protams, neiztrūkstoša daļa bija pastaiga ar Babņiku pa Rīgu. Babņika vilciens bija četros, laika atlikulikām. Ko tur daudz stāstīt.

Žēl, ka sniega nav. Un Rīgā tieši, nav un nav. Tukumā jau esot. Kupenas, vai kaut kā tā. Ja nu Rīgā vispār neuzsnigs sniegs, Ziemassvētki šā vai tā tiks nosvinēti baltā vietā. Murrrr.

Kas vēl jauns? Ar novēlošanos sapratu, ka neesmu uztaisījusi nevienu pašu ziemassvētku dāvanu. Nav radošā garastāvokļa, un nezinu, kas pie tā vainīgs - zinu arī to, ka, ja piesēdīšos pie adatām, krāsām un diegiem, dāvanas taps vienas pēc otras. Bet saņemties - grūti, grūti.

Labi, māsa dīc pēc e-klases (ak tu dieviņās) Laikam jau jālaiž.
Seko man draudziņ, arī te, Un protams, TE

Čaviņas, mīļie! Nenokariet degunus, sniegs būs, APSOLU!

Resnie putni

Nu, ja jau esmu godīga, balta un pūkaina, tad jāatzīstas, ka te nebūs par resniem putniem, vai kaut ko tādu (un vai ir iespējams uzaudzēt taukus šādā laikā, kad tauki vienkārši kūst saulē?)Bet, pff, es šaubos ka kādu tas grauž.

Uzminiet - ko es darīju pusotru stundu pie datora?

Nē, es spēlēju ''angry birds'' (piedāva google chrome)
Izstāstīšu īsumā (nezinātājiem)
''Angry birds'' ir kaut kas līdzīgs tai spēlei dr.lv, kas parādijās ap lieldienām, un kuras sižets bija šāds - zem/aiz/virs dažādiem šķēršļiem salikti... aizmirsu, kas, bet kaut kas noteikti. Tev ir dota ''kaķene''. Un ola. Viena, divas, trīs..kā kurā uzdevumā. Un tev ar olu iz jānosit visi ''kaut kas''.
Protams, es stipri šaubos, ka google chrome vispār zin par tāda draugiem.lv esamību, kur nu vēl, lai viņi ''kopētu'' spēles ideju. (ja manas domas - viss ir otrādi)
Spēlē ko spēlēju es, bija dažādi action. Piemēram - tev ar putniņiem jāšauj uz kaut kādiem cūciskiem radījumiem. Un katram putniņam vēl ir savs powers. Piemēram, vienam putniņam ir jāuzspiež, un tas izdēj sprāgstolu. Cits uzsprāgst pats. Cits sadalās trīs putniņos. (u.t.t.)
Es stirpi aizrāvos, un izgāju gandrīz trīs daļas (katrā pa 21. līmenim). Tagad nolēmu beigt, jo nejēdzu tikt galā ar vienu līmeni. (un vispār, gribas ēst)

Pusdienās taisīšu kartupeļus ar krējumu - man patīk viņus sastampāt (ņamņam). Paga, nē. Tās laikam būs vakariņas. Nujā.
Nopirkām veselu kaudzi sulas saldējuma. (jā, zinu, nav labi, bet ja dikti, dikti, dikti gribāās. Turklāt pēdējajā laikā no saldumiem es patērēju tikai saldējumu. Rūjienas, un parastu sulas. viss.)

Labi, man jāaizčāpo uz šejieni. Pagaidām attā.
P.S. šajā brīdī ir tieši 30grādi pēc Celsija. Manā dzīvoklī (jo dzīvoju sestajā stāvā) ir vēl karstāks. Brrrrr. ģībstu. Ēdiens nav ne prātā, kad tāda suta. Eju uz pagalmu.

P.P.S. tā ir mana rock'n'roll lelle, ko man uzdāvināja, kad man palika deviņi gadi. naisss.

Surikāts.

ziema laikam iet uz beigām

No rīta bijām aizbraukuši uz dārzu.
Un sākumā ieraugot ''taku'' uz dārzu [tā iet no kalna lejā] es gribēju pamosties. Laikam nesanāca. :D
Sniegs no malas bija superduper, bet kad es uz tā uzkāpu man nācās atviegloti nopūsties :D Sniegs [ledus?] apakšā bija tik ciets, ka es vienkārši biju virs zemes ;D Ja skatos pēc tā, ko man mācija sākumskolā - Ledus ir sasalis ūdens, un tātad es gaišā dienas laikā staigāju pa ūdeni. Un nevienviena medija. Fuu. Ir nu gan grūt mūsdienās kādu pārsteigt.
Pēc tam man bija tas prieks pastaigāties pa dīķi [kuru es visu laiku uzstājīgi saucu par ezeru. Kāpēc es, pie velna tā teicu?] Un tad es salasīju kautkādus alkšņu ziedus :D Nu ook, beigās tie nebija nekādi ziedi, bet no tā taču nekas nemainās. Aziāti no svētās aļaskas būtu man to pastāstījuši. [Un ir taču telefoni?]
Lai nu kā, es saņēmos, pakasīju aiz auss un aizgāju uz garāžām. Nezinātājiem - Tās ir vietas kur cilvēki mašīnām ļauj gulēt ziemas miegu. Es gan nedomāju, ka mašīnu īpašņieki par to ir sajūsmā, bet mašīnām diemžēl vēl neaug vilna [tāpēc labāk nemēģiniet saprat, ko es tur uzrakstīju] [un neprasiet, kāpēc vārdā saprat nav vārda, pfu, burta S. Man ir sliktas atmiņas ar šo burtu. /jo tad, kad man bija divi gadi mani piemānīja ar želejkonfektēm. Es taču nevarēju zināt, ka tā nav slieka/]
Lai nukā, tur gan bija sniegi. Uun mašīnā skanēja superīga Gustavo dziesma ''Mana māsa Anna''

Ok, vēlu jums superīgu dienu [un noteikti neticiet tiem, kas saka ka tagad ir modē sauļoties ar gludekli. Vienkārši šobrīd nav modē būt sarkanam. Lai gan, ja jūs noturat gludekli pie sejas tik ilgi, līdz tā ir melna, tad viss ir čikiniekā un Aivars nenāks jūs mācīt ar sarkanu mietu]

Vienkārši saudzējiet sevi un nerunājat ar svešiniekiem kas ir zaļi un kuriem tek gļotas no visām malām. It īpaši, ja viņi apgalvo ka netic citplanētiešiem.




Shizo Shurikāts