Saule un Vēējš

Šodien dikti laiska un sajukusi diena. Pamodos divpadsmitos - it kā vienos. Bet pēc vecā laika taču divpadsmit. Tā nu es nolēmu, ka pataupīšu laiku, un pulksteni nomainīšu tikai vakarā. Tāpat šodien nekur nebraucu/neeju, ja nu vienīgi uz veikalu pēc saldējuma.

Ik pa laikam pa logu iespīd saulīte, un tad ir tā patīkami silti. Gaidu brīdi, kad ārā būs kādi +15, lai varētu vilkt vasaras kleitas.

Manā youtubes playlisistā ir tieši 112 dziesmas. Vai bija, diezgan nesen.

Ja es skatījies filmu ''Graustu miljonārs'', tev šo dziesmu vajadzētu atcerēties. Es viņu meklēju diezgan ilgi, bet tad pēkšņi sadzirdēju viņu pa Radio101, kas man skan vienkārši non-stop, un jāā.., laime pilnīgā.

Vakar mamma izdarīja grēku darbu - iedeva man divpadsmitos naktī A.Kristi grāmatu ''Desmit mazi nēģerēni''. Es viņu sāku lasīt...un četros no rīta beidzu lasīt. Un biju tik satraukta, ka nevarēju aizmigt stundām ilgi. Bet beigās es tomēr kaut kā aizmigu, redzēju ļoti garu sapni, no kura, protams, neko neatcerējos tikko kā pamodos.

Radio/Gļēvais suns drosminieks

Vārdu sakot, tikko pa radio dzidēju vienu dziesmu.. ak, pirmo reizi kāda dziesma manī izraisa tādu sajūsmu.
Stāsts ir šāds - pirms kādiem gadiem diviem, trīs, varbūt vairāk, dzirdēju šo dziesmu kāda paziņas telefonā. Dziesma man ļoti iepatikās, un es to klausījos, klausījos, klausījos - nepārtraukti, aptuveni mēnesi. Iemācījos ideāli visus vārdus no galvas - šī dziesma man bija ļoti, ļoti mīļa. Un tu re - tikko pat tā sāka skanēt pa radio.

Sākumā bija tikai sajūta - ''šito es kaut kur esmu dzirdējusi...''
Ak, sajūsma.

Tad vēlviena dziesma, Ko arī sen nebiju dzirdējusi... tā gan man nav tik mīļa kā iepriekšējā - šo es vienkārši pāris reizes esmu dzirdējusi TV reklāmās.

Labi, labi. Rīt braukšu uz Tukumu.

Budē skatījāmies filmu, vakar. Mēs vispār jau pēdējās divas nedēļas tikai filmas skatāmies. Par pārsteigumu man - un par šoku manai māsai - tās ir pat interesantas.
Vakar skatījāmies tādu kā.. dokumentālo? Filmu par to, kas notiek ''Coco Chanel'' darbnīcā, Karla Lāgerfelda vadībā. Tā arī nesapratu, kāpēc.

Man jau kādu laiciņu istabā vāzēs sabāzti zari. Daži pat lapo. Mazliet pavasarīgāk jau ir, nevar noliegt.
Bet vislabāk man patīk skatīties vasaras bildes. Viņas ir uzņemtas pietiekami sen, lai būtu interesanti, un pietiekami nesen, lai var atcerēties, ar kādu notikumu kura bilde saistīta.

Tā sajūta, kad tu pa radio izdzirdi dziesmu, ko pēdējajā laikā bieži klausies. 
Tā sajūta ir brīnišķīga. Tāda pati, kā satiekot sen neredzētu paziņu - un ja dziesma patīk, tas prieks reizēm ir vēl patiesāks kā satiekot paziņu. 

Laiskā kaķu bilde.

Tas brīdis, kurā tu saproti, ka nezkādā veidā esi iemācījies vārdus kādai random dziesmai no radio. 

Un tā man arī nupat sanāca. Kaut kāda nloīga dieniņa. Vai arī man vienkārši ir pārāk daudz smadzeņu, arī tas ir variants.

Ak, smadzenes.

Mani mīļākie rakstnieki, dzejnieki? Kādi tie ir? Ak, neko orģinālu te neatradīsiet. 

Pirmkārt - Ojārs Vācietis

Otrkārt - Imants Ziedonis

Treškārt - Kurts Vonnegūts

Un nē, tas nav sakārtots pēc kaut kādām vietām. Vietu nav, visi vienlīdz mīļi. Lūk, tā es gribētu mācēt rakstīt! 

Viņiem visiem ir kas kopīgs.. varbūt tā ir brīvības sajūta, kāda rodas, lasot viņu tekstus, nezinu. Neesmu vēl tik gudra. 

Nesen atcerējos par šito, starpcitu. Tik forša multene bija. Un tie briesmoņi tik reāli uzzīmēti bija. 

 - Murgs Vallijs

(Video)

Bonbongu karš WILL BE SOON. IZLASI ŠO RAKSTU NOTEIKTI, ŠĪ IR REĀLA IESPĒJA NOPELNĪT. peļņu sadalīsim uz pusēm.

Izrādās, esmu bijusi nepareizās domās par cilvēkiem!

Man visu laiku šķita ka cilvēkiem nepatīk, ka viņiem uzdod daudz jautājumu - un paši cilvēki mani ir veicinājuši sākt šādi domāt. Bet skatoties savā (un draugu) dienasgrāmatā draugos, es saprotu, ka laikam ir pēdējais laiks savas domas mainīt.. asku.efem jau nevar uzskatīt par baigo protestu pret jautājumiem, ne? Visjocīgākie man liekas tie cilvēki, kas uztaisa sev profilu askā, un pēc tam sūdzas, ka viņiem uzdod stulbus/daudz/daudz un stulbus jautājumus. Cilvēk, augšāmcel savu loģisko domāšanu! 

Bet tomēr daudziem patīk mani teletūbiji.

es šito filmu neesmu redzējusi tik sen..tiešām, sen. Pēdējoreiz redzēju, kad man bija kādi pieci? gadi. Atceros tikai to lielo, pūkaino Jetiju, vai kā viņutur. 

Rīt celšos septiņos, bet  ne tāpēc, ka tad jāceļās, bet gan tāpēc, lai palūrētu savā datorizētajā termometrā, un apskatītu, ka tik man nerādās -20, jo tas nozīmētu tikai to, ka varu likties uz auss un gulēt līdz vieniem, vai pat vēl ilgāk. '

Visi tagad uztraucas par to ACTA (vairāk te) bet man par to, pa lielam, nospļauties - filmas es neskatos, bildes lādēju reti. Un patiesībā tas pat - no vienas puses - būtu ok, jo vismaz visu laiku netiktu sēdēts pie datora (ak, es naivā) Protams, ka sēdētu cilvēki, kur tad viņi liktos? Ārā pārāk daudz gaisa. 

Ja jūs būtu redzējuši, kādu promākslu es uzdāvināju opītim dzimšanas dienā! Ha, tas bija grūts darbs, zīmēju trīs dienas (pirmās divas slinkoju, trešajā strādāju piecas stundas) Esmu lepna līdz bezgalībai, uhhhhh.

awww, es ceru, ka šitais gifs darbosies. (Tas ir mans kaķis, bet tik pat labi var būt arī tavējais.)

Dienas bezjēgā cīsiņu paka.

Kā man patīk pārlasīt savas vecās dienasgrāmatas, vnk nevaru beigt smieties, jo viss tur ir muļķīgi uzrakstīts, reizēm pat ļoti muļķīgi, reizēm ļoti garlaicīgi, bet reizēm pārsteidzoši prātīgi. Lai gan es diezgan labi atceros sevi desmitgadīgu, un jā, es nebiju sevišķi gudra, bet gudrāka par savu māsu gan, ja kas.

Šodien mums jau otrā projektu diena. DIENA. Man labāk patika nedēļas, bet nevienu jau neinteresē kaut kāda bezrūpīga pusaudža viedoklis, ū. Vienīgais iemesls, kādēļ šīs dienas ļoti gaidu - skolā nepieciešams atrasties vien stundu, vai pat mazāk, nu, kā nu kurā reizē.
Šogad mums projektu vada Misters Direktors (un nekad mūsu klase vēl nav bijusi tik klusa, varu apzvērēt) Un projekta tēma ir ļoti plaša, un ļoti teorētiska (tā saucas - skolas pagalma apzaļumošana, precīzāk, mūsu grupai - augsne)
Jo mūsu skolas pagalmā ir izrakti visi ceriņi, ievas, un vispār viss ir uzrakts, aprakts, un aptīrīts, palikuši vien pāris koku-veterānu. Tad nu mums ir tas svētītais pienākums darboties.

Cer, ka rozes mūsu pagalmā augs bez nevienas traumas. Pff, Tad pārceliet futbollaukumu uz parku, jo ticamāk uz mūsu skolu atbrauks Muhameds Alī, nekā  bumba tādu nieku kā rožu dēļ mainīs savu ierasto trajektoriju. Jau agrāk, kad bija ceriņi, to zari patstāvīgi bija aplausti un vispār - diezgan nožēlojamā stāvoklī. Nudien žēl skatīties.

Yup, šodien beidzot nopirku kedas. prieksprieksprieks. Pirku un meklēju jau divas nedēļas. Neatradu gan tik smukas, (un pa tik smuku summu) kā cerēju, bet šā vai tā - galarezultāts, manuprāt, ir pieņemams. Mana draudzene Laima flegmojas un nesūta man robertas vārdadienas bildes (un viņas vārdadiena bija 14tajā, palūkojiet paši, cik liela čība viņa ir) Bet nekas, es vēl šodien varu pagaidīt.

Domāju atsākt rakstīt kaut ko - dzejoļus rakstu visu laiku, šajā vietā.  ''Savādā'' netiks atstāta, jo tās sakarā man ir maziņš strupceļš (jeb, nav kur virzīties)

Un atkal par visu

Atkal back Tukumā.
Uz trīs dienām (tas man atgādina Šo) Biju aizbraukusi uz Rīgu. Satiku sen neredzētus (hahaha) cilvēkus. Gribējām aizbraukt uz slidostu (slidotavu) bet visu izbojāja laiks. Bet tikām uz Imantu, pie Samantas.
Imantā pirmo reizi. Ha. Nekā interesanta. Nekā šokējoša (ja neskaita to dīvaino puisi kurš gāja pa ielu dziedot - ēēēēē'-ēēēē-ūūūūūū-ēēēē - Un vīrieti, kas viņu pavadīja.) Vēl mūsu acu priekšā sabruka koks, uz sliedēm mētājās kaut kādi kauli, tāpēc sajūta nudien kā tādā šausmenītē. Un debesis pilnas ar vārnām.

Protams, atkal laikam jāapskatās atslēgvārdi. Tradīcija, ne?

Torte melnais princis (9) melnais princis (4) 
Nu, tur jau nav daudz ko spriest. Skaidri zinu, tas ir par Šo. 
Tad, kad man pietiks smadzeņu un atmiņas, lai atcerētos paņemt un atvest no Rīgas fotoaparāta lādētāju, tad es ielikšu vēl kādu foto recepti. Pagaidām nekā.

pasaules gali (3)
Es noprotu, ka esmu daudz ko iekavējusi (Pasaules gala atcelšanu, pasaules gala tomērnotikšanu, u.t.t.) Bet man tomēr vēl aizvien ir vecais saraksts. 

Flower roentgen (2) flowers roentgen (1) x-ray flowers (1)
Jā, par šīm man tikai viens vienīgs raksts - taču mapītē savāktas vēl simtiem citas bildes ar x-ray art. He, varbūt pēdējais laiks izveidot otro daļu? (:
Pagaidām rentgenstaru bildes var aplūkot Te.

Ou, sveiki

Daudz pa šo laiku noticies, mjā, tik nezinu, ar ko lai sāk.

Pagājušo otrdien paliku par gadu vecāka, (Tagad varu braukt uz vakvaparku bez mammas :D )

Sestdien bija izēšanās - ojā, kāda izēšanās. Biju uzcepusi čupačupām keksiņu - banānu keksiņu. Precīzi skaitot, kādi 93-94 bija noteikti. Tas tik bīj labi. Protams, neiztrūkstošs bija melnais princis, he, kā nu bez tā.
Uz manu dzimšanas dienu bija, ah, slinkums rakstīt, kas, un kāda no tā jēga? Šā vai tā, nepazīsiet. Bet visa ģimene bija kopā - vai vismaz daļa tās.
Vīrs, Meitas (divas) Mazmeita, Vīra pirmā sieva, Babņiks, sīkā, un vēl viena sīkā. Spēlējām mafiju (un iemācījāmies kā spēlēt Mafijas ar ''stāstu'' - kas bija visinteresantākais) un vēl šo to, vēl šo to.

Vakara gaitā noskaidrojās, ka pie manis naktsmājas ņems tikai paši tuvākie radi (vīrs, vīra pirmā sieva, babņiks) Bet meitas devās mājup, tāpat arī mazmeita.
Aizgājām gulēt dikti agri (nu, kādos četros noteikti) Un piecēlāmies arī dikti agri  - desmitos nulle nulle. Bijām jau domājušas celties septiņos, un pat piecos. Hahahah. Cik naivi no mūsu puses, jo modinātāju neviena nedzirdēja.

Un protams, neiztrūkstoša daļa bija pastaiga ar Babņiku pa Rīgu. Babņika vilciens bija četros, laika atlikulikām. Ko tur daudz stāstīt.

Žēl, ka sniega nav. Un Rīgā tieši, nav un nav. Tukumā jau esot. Kupenas, vai kaut kā tā. Ja nu Rīgā vispār neuzsnigs sniegs, Ziemassvētki šā vai tā tiks nosvinēti baltā vietā. Murrrr.

Kas vēl jauns? Ar novēlošanos sapratu, ka neesmu uztaisījusi nevienu pašu ziemassvētku dāvanu. Nav radošā garastāvokļa, un nezinu, kas pie tā vainīgs - zinu arī to, ka, ja piesēdīšos pie adatām, krāsām un diegiem, dāvanas taps vienas pēc otras. Bet saņemties - grūti, grūti.

Labi, māsa dīc pēc e-klases (ak tu dieviņās) Laikam jau jālaiž.
Seko man draudziņ, arī te, Un protams, TE

Čaviņas, mīļie! Nenokariet degunus, sniegs būs, APSOLU!

SAPŅUDOMAS

Čau.

Sēžu mājās, sāp kakls, dzeru tēju, aaaand saprotu, ka drīz nebūs ko darīt.  (labprāt palasītu, bet man nav nevienas jaunas grāmatas, ko es nebūtu pārlasījusi n-tās reizes. Varētu paadīt skolai, bet nav adatu. ;/ )

Laikam jāieskrien mājiņā. Tagad tāds garastāvoklis - ka gribās. Neko daudz jau negribās, nē, nemaz ar ne. Ja nu vienīgi spēju visu tvert tik pat viegli kā sapnī. Sapnī es nekad neuztraucos par sekām (jo lielākoties no rīta sapnis ir aizmirsts). Ak, un šonakts bija tik ļoti, ļoti jauks sapnis! Bet kad mēģinu viņu uzrakstīt, nepietiek vārdu. Skan tizli, jā. Nu tad neko.

Šodien sapnī gāju uz to pusi, kur Valdemāra iela (bet sapnī viss ir savādāk, un arī redzēšana savādāka ) tāpēc tur bija Priekuļi, Preiļi, vai kaut kas tamlīdzīgs. Es domāju, nosaukums, jo es tur nekad neesmu bijusi. Es veikalā pirku saldējumu. Gribēju taisīt saldējuma kokteili ar jāņogām un šokolādes saldējumu. Ak jā, tas it kā bija Tukumā.. bet it kā Rīgā. Nu dikti jūk kopā, bet vai nav vienalga? Man ir.

Ak jā, vēl es skatos Simpsonus te . Agrāk gan skatījos iekš linecinema.lv, bet kopš tur vairs nav filmu, jāiztiek ar iepriekšminēto. Tur gan nav daudz sēriju, žēl.

Surikāts.

ADIOOOS!

Šogetten

ĀĀĀ, Bloggers vienkārši.. man bojā nervus. Rrrrr.

Forši, es pirms kādām divām dienām sarakstīju kilometriem garu rakstu... nuja, viens vārds ''GĻUKS'' Un ne jau man, bet bloggeram. RRRR!

Nu labi, bet man šodien bija Diskotēka. Skolā!
Bija jauki, tikai viņa bija pārāk īsa, manuprāt. Tikkai no pusseptiņiem, līdz deviņiem, un pa to laiku jau tikai iesildīties var paspēt. Nevaru sagaidīt, kad būšu liela!

Ak jā, es biju kruta. haha. Es biju lokomatīves vadītājs, ak jel, es tikai ceru, ka tas nav vienīgais, ko es savā mūžā spēšu sasniegt. Nu jā.

Tagad man sāp kājas, bet man ir cepumi, šokolāde, sula, un tā tālāk (tas lai atgūtu nodejotos kilogramus :D )
Ko es gribēju teikt.. ak jā, es pagājušo piektdien beidzot nopirku to, ko taisījos pirkt jau no bloga sākuma, patiesībā - vēl agrāk (bloga vecumu skaties manā profilā (;  ) Ziniet, ko?

 FILCĒŠANAS ADATU

Tagad es esmu nenormāli kruta, kā saprotat. Nja. Un jau pirmajā dienā apguvu šo tehniku! Es jau zināju, vajag tikai likt paciesties nedaudz ilgāk, un arī rezultāti būs labāki! Nuja. Uzfilcēju šoto, parādīšu kad tikšu piefotoaparāta. Un uztaisīju auskarus, tas gan nav saistīts ar filcu ne mazākajā mērā, bet visas šīs lietiņas ir pirkas pērļošanas bāzē. Ak, jel. Ha.

Nākam sestdien es svinēšu savu namesday, (trešdiena!) un man būs kamerā, tāpēc es tikšu pie dažiem video, tikai šoreiz tie jāizplāno rūpīgāk, lai nav kā manā dzimšanas dienā (bija safilmēts par daudz, tāpēc mamma dzēsa ārā random failus, nuja). Es domāju, melones šausmu filma der, vai ne? Tikkai jāuztaisa tāda garāka, ō jā.  Nu, būs jauki.

Labi, dārgie biedri (hahahaha) es nu dodos.

Surikāts.

Zinātnieku nakts.

Heiā, tiikko atgriezos no Zinātnieku nakts pasākuma ES mājā. Bija forši, vadīju perkusiju darbnīcu, ar savien uzticamajiem ieročnesējiem-palīgiem Doggy & Teddy. Nē, bet nopietni, bija tiešām jauki.  Rukājām no aptuveni pieciem, līdz.... nujā. Kā jau teicu, tikko atgriezos. Nupat, nupat

Mums vienreiz pazuda visi šķīvīši, nu labi, ne pazuda. Beidzās. Bet nekas, kamēr dabūjām vēl, tikmēr iemācījāmies taisīt tetrapaku maciņus. Pašās beigās, kad atkal izbeidzās šķīvīši, to vietā ''mācījām'' taisīt maciņus. Nu, skaisti.

Šiksunsomas

Un man jau mēnesi kā ir jaunas somas. Divas. Mugursoma, un rokassoma. Un vēl man ir bildes (!!!) Un tas nozīmē, ka man nebūs jātraumē smadzenes, mēģinot izdomāt, ko lai raksta.

Tadamm, šeit arī pati varone Nr.1

Tamtaramm

Esmu atgriezusies interneta spēlīšu vecumā, un pie tā ir vainīgs tikai un vienīgi feisbuks un manas nostaļģiskās atmiņas par ''..ak, šitā spēlīte, ak, un vēl šitā, biju pīīlnīgi aizmirsusi!'''  Bet nekas, tas pāries.

Vakar bija Baltā nakts (manis dēļ, kaut vai sarkanā) un mēs šur tur bijām, un šo to pat redzējām. Vislabāk man patika Ģertrūdes ielā. Kaut kādā bijušajā vakarskolā visos piecos stāvos bija dažādi video, bildes, nu, visādas instalācijas. Patika. Tās peles bija mazliet baisas. Līdz beigām nenoskatījos..?

Nujā, es itkā pavasarī pieteicos par brīvbrātīgo baltajās naktīs, bet sanāca tā, ka par to atcerējos kaut kad vasaras beigās, kas doto vēstuli (ja tāda bija pienākusi) bija aprijuši spamu viļņi. Hm.

Ja kas, atklāju, ka mans deguns ir ātripierodošs. Pie smakām.
Es vienkārši nedēļu no vietas katru dienu izdzedzināju vienu-divus vīrakus, un ar laiku tik ļoti pieradu pie tās smaržas, ka telpās, kur tās nebija (smaržas) es jutos tā.. neveikli, laikam. Lai gan, ja biju pabiusi kādu brītiņu kaut cik svaigā gaisā, es nedaudz jutu, ka mana istaba spēcīgi smaržo. Nu, labi vismaz, ka smaržo, nevis smird. Jo nebūtu patīkami, ja skolas soma smirdētu. Tagad tā smaržo. Njamm.

Vasara. Kiberbēbis.

Pulkstens ir jau viens naktī, un es tā kā tāds ņindza mēģinu būt neredzama, vai drīzāk - nedzirdama. Ak, tikko kā šo uzrakstīju, mana aizmigusī oma pēkšņi atmodās, lai pateiktu '' gulēt'' un atsāktu krākt. Tā arī nesaprotu, tēlo, vai patiešām?

Jau kārtējo reizi nonāku pie secinājuma, ka citu blogi ir interesanti.. ko es laikam nesaku ar savējo, nezinu, man nav interesanti lasīt savus rakstus, jo es jau viņus esmu uzrakstījusi, protams, es nesaprotu, kāpēc es šo vispār uzrakstīju.
Lai padarītu šo tekstu kaut maz pievilcīgāku, es varētu ievietot kādu bildi, protams, ne jau manu, nē, es to aizņēmos uz neatdošanu no googles tantes, manas bildes nav tik labas. Jā.

Šitā bilde laikam ir smieklīga.
Dzīvoklī ir četri cilvēki, un uzminiet, kurš ir nomodā? Par brīnumu, laikam jau es. Brīžiem tomēr neticās.
Varbūt visa dzīve ir viens nosapņots sapnis, varbūt esmu pavisam cits cilvēks, varbūt man ir divi gadi, un es vienkārši nosapņoju nākotni? Oho, esmu kruta.

Tagad būūs tas, kas rodas, ja neiet laikā gulēt. Taramm..


Pilnīgs sviests ar nosaukumu...
Mana vasara ir sadalīta apmēram šādi -
Jūnija sākums ir ekstāzes laiks, jo skola ir beigusies, un, ak, esmu tikusi nākamajā klasē, un ak, ir tik daudz brīva laika, un ak...
Ko LAI ES PIE VELNA DARU?

Kā smejies, jau otrais simts klāt.

Nu re, tieši iedomājos ielikt karikatūras, un izrādās, ka šis ir mans jubilejas raksts! Jau otrais simts, tas tik. ir. kaut. kas.

Lūkojam un priecājamies - šoreiz par gaļas tēmu *lick*

Līgo bildēs

Patiesībā, šī nakts bija tiešām maģiska. Putojoši koki, jumu zemenes... jūsu uzmanībai. [Tieši tagad skatos ''Rūdolfa mantojums''
P.S. mēs kaut ko atklājām - ja dedzina glancētos žurnālus, tie deg ar zaļu uguni, pārvēršas melnā plēvē, un nelaiž cauri uguni. Uff.

K. Vonnegūts

Un atkal esmu atklājusi kaut ko, kas man patīk un ļoti atbilst manām domām. Vēljovairāk man viņš patīk tāpēc, ka šīs domas ir pārāk sarežģītas, lai viņas kaut kur izplātu.

Citāts no ''Līķu Pēteris''

VISIEM VĒL NEDZIMUŠAJIEM, visiem nevainīgajiem tukšas nekurienes puteklīšiem : uzmanieties no dzīves!
   Man dzīve pielipa. Es saslimu ar dzīvi. Es biju tukšas nekurienes puteklītis - un tad pēkšņi atvērās maziņš lūramais caurums. Iebrāzās gaisma un skaņa. Balsis sāka stāstīt par mani un manu apkārtni. Viss teiktais bija nepārsūdzams. Tās teica, ka es esot zēns, ko sauc par Rūdolfu Volcu, un beigta balle. Tās teica, ka esot 1932 gads, un beigta balle. Tās teica, ka es atrodoties Midlensitijā, Ohaio štatā, un beigta balle.
Tās ne brīdi neaizvērās. Gadu pēc gada tās krāva detaļu uz detaļas. Tās dara to vēl aizvien. Vai zināt, ko tās tagad saka? Tās apgalvo, ka esot 1982. gads, un es esot piecdesmit gadus vecs.
Pļur ļur ļur.

Policija manā mājā

Un atkal pienākusi kārtējā reize, kad man ienācis kaut kas prātā..

He, tikko bija jautri.
Tātad, sēžam istabā, mamma skatās to muļķīgo seriālu [un dara to arī tagad]
Pēkšņi piezvana pie durvīm..Māsa aiziet atvērt
 - Vecāki mājās? -
A vot, domāju, kas nu būs. Mamma aiziet, parunā - izrādās, policija.
Un kāpēc?
Oh, tas ir satriecoši. Izrādās, ka no mūsu dzīvokļa nav izdeklarējies kāds krimināls elements vārdā Jānis. [Tātad, aizbēdzis - atstājis mantas, un aizlaidies]
Jā, un es visu laiku domāju, kāpēc trešā stāva logā ir ložu caurumi..Hmm..

Interesanti.