Atlicini savas dārgākās no dzīves sekundēm, un aizpildi aptauju - tepat, kreisajā sānā. Ja tev ir cits variants, vari to rakstīt lodziņā, virs kura ir teksts britāniski (ASK) vai arī sūti uz manu e-pastu (lapseniite@hotmail.com) Tematā norādot - Ieteikums Pepilottai :))))
Vārdu sakot, tikko pa radio dzidēju vienu dziesmu.. ak, pirmo reizi kāda dziesma manī izraisa tādu sajūsmu.
Stāsts ir šāds - pirms kādiem gadiem diviem, trīs, varbūt vairāk, dzirdēju šo dziesmu kāda paziņas telefonā. Dziesma man ļoti iepatikās, un es to klausījos, klausījos, klausījos - nepārtraukti, aptuveni mēnesi. Iemācījos ideāli visus vārdus no galvas - šī dziesma man bija ļoti, ļoti mīļa. Un tu re - tikko pat tā sāka skanēt pa radio.
Sākumā bija tikai sajūta - ''šito es kaut kur esmu dzirdējusi...''
Ak, sajūsma.
Tad vēlviena dziesma, Ko arī sen nebiju dzirdējusi... tā gan man nav tik mīļa kā iepriekšējā - šo es vienkārši pāris reizes esmu dzirdējusi TV reklāmās.
Labi, labi. Rīt braukšu uz Tukumu.
Budē skatījāmies filmu, vakar. Mēs vispār jau pēdējās divas nedēļas tikai filmas skatāmies. Par pārsteigumu man - un par šoku manai māsai - tās ir pat interesantas.
Vakar skatījāmies tādu kā.. dokumentālo? Filmu par to, kas notiek ''Coco Chanel'' darbnīcā, Karla Lāgerfelda vadībā. Tā arī nesapratu, kāpēc.
Man jau kādu laiciņu istabā vāzēs sabāzti zari. Daži pat lapo. Mazliet pavasarīgāk jau ir, nevar noliegt.
Bet vislabāk man patīk skatīties vasaras bildes. Viņas ir uzņemtas pietiekami sen, lai būtu interesanti, un pietiekami nesen, lai var atcerēties, ar kādu notikumu kura bilde saistīta.
Tā sajūta, kad tu pa radio izdzirdi dziesmu, ko pēdējajā laikā bieži klausies. Tā sajūta ir brīnišķīga. Tāda pati, kā satiekot sen neredzētu paziņu - un ja dziesma patīk, tas prieks reizēm ir vēl patiesāks kā satiekot paziņu.
Laiskā kaķu bilde.
Tas brīdis, kurā tu saproti, ka nezkādā veidā esi iemācījies vārdus kādai random dziesmai no radio.
Un tā man arī nupat sanāca. Kaut kāda nloīga dieniņa. Vai arī man vienkārši ir pārāk daudz smadzeņu, arī tas ir variants.
Ak, smadzenes.
Mani mīļākie rakstnieki, dzejnieki? Kādi tie ir? Ak, neko orģinālu te neatradīsiet.
Pirmkārt - Ojārs Vācietis
Otrkārt - Imants Ziedonis
Treškārt - Kurts Vonnegūts
Un nē, tas nav sakārtots pēc kaut kādām vietām. Vietu nav, visi vienlīdz mīļi. Lūk, tā es gribētu mācēt rakstīt!
Viņiem visiem ir kas kopīgs.. varbūt tā ir brīvības sajūta, kāda rodas, lasot viņu tekstus, nezinu. Neesmu vēl tik gudra.
Nesen atcerējos par šito, starpcitu. Tik forša multene bija. Un tie briesmoņi tik reāli uzzīmēti bija.
Naktī pirms Līgo es redzēju dīvainu sapni. T.i. - sapnī bija viens dīvains moments. It īpaši dīvains tāpēc, ka es esmu veģetāriete.
Sapnī es ar asu nazi (kuram bija melns spals, ja tas kaut ko dod) griezu jēlu gaļu. Vienādās šķēlēs. Lēnām. Izjusti. Gaļa atradās uz koka dēlīša. Tā bija brūnganrozā, ar baltu augšu (taukumu), un es to griezu, kādas inūtes..piecas.
Sapņu grāmata par nažiem izsakās slikti. Par jēlu gaļu - arī. Ja es ar sliktu griežu gabalos sliktu...varbūt tas nozīmē, ka tikšu galā ar kaut kādu problēmu/problēmām?
Kā (diezgan nesen) sapratu, es esmu pārieciklējusies uz pagājušā gadsimta multenēm.
Piemēram, uz multeni ar nosaukumu ''Dillī Dallī''
Piedāvāju jums apskatīt manas divas mīļākās. Gan jau, ka tava mamma ir tās redzējusi. Ja tu esi manā vecumā, es domāju. Paprasi viņai.
Nu, esmu sākusi veidot animācijas filmas. Iesaistīti tanki, bruņurupuči ņindzas un supermeitenes.
Labi, tas bija tikai tāds joks. Pagaidāām. :D
Nesen biju uz animācijas filmiņu radošo darbnīcu, kur tapa arī mans+māsas+mammas garadarbs. Tēma viscaur zaļa.
Mūsējā multene ir kāda trešā - tā, ar knaģgalvjiem. Jauku skatīšanos!
Multiplicēts Surikāts.
