Radio/Gļēvais suns drosminieks

Vārdu sakot, tikko pa radio dzidēju vienu dziesmu.. ak, pirmo reizi kāda dziesma manī izraisa tādu sajūsmu.
Stāsts ir šāds - pirms kādiem gadiem diviem, trīs, varbūt vairāk, dzirdēju šo dziesmu kāda paziņas telefonā. Dziesma man ļoti iepatikās, un es to klausījos, klausījos, klausījos - nepārtraukti, aptuveni mēnesi. Iemācījos ideāli visus vārdus no galvas - šī dziesma man bija ļoti, ļoti mīļa. Un tu re - tikko pat tā sāka skanēt pa radio.

Sākumā bija tikai sajūta - ''šito es kaut kur esmu dzirdējusi...''
Ak, sajūsma.

Tad vēlviena dziesma, Ko arī sen nebiju dzirdējusi... tā gan man nav tik mīļa kā iepriekšējā - šo es vienkārši pāris reizes esmu dzirdējusi TV reklāmās.

Labi, labi. Rīt braukšu uz Tukumu.

Budē skatījāmies filmu, vakar. Mēs vispār jau pēdējās divas nedēļas tikai filmas skatāmies. Par pārsteigumu man - un par šoku manai māsai - tās ir pat interesantas.
Vakar skatījāmies tādu kā.. dokumentālo? Filmu par to, kas notiek ''Coco Chanel'' darbnīcā, Karla Lāgerfelda vadībā. Tā arī nesapratu, kāpēc.

Man jau kādu laiciņu istabā vāzēs sabāzti zari. Daži pat lapo. Mazliet pavasarīgāk jau ir, nevar noliegt.
Bet vislabāk man patīk skatīties vasaras bildes. Viņas ir uzņemtas pietiekami sen, lai būtu interesanti, un pietiekami nesen, lai var atcerēties, ar kādu notikumu kura bilde saistīta.

Tā sajūta, kad tu pa radio izdzirdi dziesmu, ko pēdējajā laikā bieži klausies. 
Tā sajūta ir brīnišķīga. Tāda pati, kā satiekot sen neredzētu paziņu - un ja dziesma patīk, tas prieks reizēm ir vēl patiesāks kā satiekot paziņu. 

Laiskā kaķu bilde.

Tas brīdis, kurā tu saproti, ka nezkādā veidā esi iemācījies vārdus kādai random dziesmai no radio. 

Un tā man arī nupat sanāca. Kaut kāda nloīga dieniņa. Vai arī man vienkārši ir pārāk daudz smadzeņu, arī tas ir variants.

Ak, smadzenes.

Mani mīļākie rakstnieki, dzejnieki? Kādi tie ir? Ak, neko orģinālu te neatradīsiet. 

Pirmkārt - Ojārs Vācietis

Otrkārt - Imants Ziedonis

Treškārt - Kurts Vonnegūts

Un nē, tas nav sakārtots pēc kaut kādām vietām. Vietu nav, visi vienlīdz mīļi. Lūk, tā es gribētu mācēt rakstīt! 

Viņiem visiem ir kas kopīgs.. varbūt tā ir brīvības sajūta, kāda rodas, lasot viņu tekstus, nezinu. Neesmu vēl tik gudra. 

Nesen atcerējos par šito, starpcitu. Tik forša multene bija. Un tie briesmoņi tik reāli uzzīmēti bija. 

 - Murgs Vallijs

(Video)

Jūnijā lienam akā.

Es esmu tiiik satraukta par parītdienu, un esmu satraukta arī par rītdienu, kā jau par visām dienām, kurās paredzēts kaut kur braukt. Braukšana man uzdzen stresu. Stresustresustresu. Nezinu, cikos aizmigšu.

Tikko sāka rādīt Gārfildu, bet to protams, pārslēdza (hahahaaaha, screw you, linn) Tagad rāda vienu no tām filmām, kuru es noteikti kaut kad esmu redzējusi. 


Šodien aizgājām uz Pareizticīgo baznīcu. Es, kas baznīcā ir bijusi labi ja kādas piecas reizes! Un ne reizi tāpēc, ka būtu kāda vajadzība. Un arī šoreiz vajadzības nebija. Atnācu līdzi Vikijai. Pirmo reizi dzīvē metu krustu! Nudien, pirmo reizi. Bet tur iekšā - tik kluss, un neviena cilvēka. Tikai tā tantiņa, kas pārdod sveces. lētākās par 0,35. Eleganti gan. Man patīk vaska sveces. Smaržīgas.

Šodien Tukumā tiešām neredzēti daudz cilvēku. Varētu padomāt, ka noticis kaut kas tik neticams kā vēlvienas lidmašīnas ielidošana kādā nekustīgā (vai kustīgā) punktā. Parasti uz ielām nav neviena - nu, neskaitot vidēji trīs vecmāmiņas un divus bērnu ratiņus, kā arī kādus trīs ielas kaķus. Šoreiz vienā ielas pusē ar mani bija kādi divi duči (!) cilvēku. Tiešām, laikam arī šitos Ziemassvētkus kāds svin. Savādi.

Brilliant of this day

Tikko sākās kaut kas tik aizvēsturisks kā Eirovīzija. Kad biju mazāka, nepalaidu to garām ne reizi. Tagad pat nezinu, kurā valstī tā norisināsies. Laikam jau neesmu īsta patriote.

Šodien redzēju daudz cilvēku. Tik tiešām, un visus Te (nezinu, pie kura esmu apstājusies)

Look right there.

Šodien atklāju arī iespēju iesiržot visas tās smukās bildes kuras kaut kur redzu. He.
www.weheartit.com

Trīs dienas Varšavā.

Tātad, par poliju. Pagaidām man ir tikai dažas bildes, jo Paula nav atsūtījusi pārējās. Naiss.

Ko lai saka.. Sākšu ar braucienu uz turieni, ar ko tad citu. Nevarēju aizmigt. Pagulēju aptuveni pusstundu, laikam vainīgas manas tabletes pret slikto dūšu, nu neko, nevaru bez viņām. Ēdām mandarīnus, dzērām tēju, uz vienu brīdi atslēdzos, jo miegs nāca, a aizmigt nevarēju. Hmm.
Iebraucām Varšavā ap pieciem rītā. Cilvēki jau staigā, mašīnas ar dažas ir, pustumšs, bet daudz gaišāks kā šajā laikā Rīgā (Rīgā tobrīd bija ap sešiem) Ap sešiem Pēc Varšavas laika bijām viesnīcā. Nedaudz nolaistiem nummuriņiem, nedaudz vecā, bet ir ok. Redzētas arī sliktākas, nopietni. (Piemēram, ar izpuvušu caurumu gaitenī, cauriem griestiem, zirnekļu apsēstu tualeti)
Lifti te bija vienkārši... šausmu kambaris, brrr. Ziniet, liftiem parasti ir iekšējās durvis (tās, kas pie kabīnes) Un ārējās (Katrā stāvā) Bet Polijā... Te ir tikai ārējās, vismaz mūsu viesnīcā. Un braucot tu redzi, kā garām skrien durvis, durvis, durvis, turklāt pie vajadzīgā stāva lifts samazina tempu tik ļoti, ka liekas, ka tūlīt iesprūdīsi. Bailīgi.

Tātad, paliku pie iebraukšanas Varšavā. Tā kā mūsu laiks apmesties nummuriņos vēl nebija pienācis, mums bija laiks (6h) pastaigāties. Kur vien vēlamies (galīgi crazy, ne?) Tā nu mēs gājām - tipa meklēt cetru, bet galugalā aizgājām galīgi šķērsām, un beigās izrādījās, ka šā vai tā būtu jābrauc ar autobusu. Tātad, atradām kaut kādu piemiņas vietu, vai? Skats bija dikti sirreāls - kāpnes, un no augšienes saule spīd tā, ka uz leju nāk stari, tādi trekni. Un augšu dēļ saules nevarēja redzēt, un vis apkārt bija krusti, tā mazliet bailīgi bija. Hmm.
Atradām dažus pārtikas veikalus (CHERRY COKE, WOW) un (LAIMA FANTA WOWOWOW) un (ĀKDIEVS, MENTOSS AR LAIMU? GREIPFŪTU? PILDĪJUMU? AKDIEVS, AKDIEVS!!)
Nu, es nezinu, ko poļi par mums padomāja.

No rīta bija smuka sarma.

Migla no krusta kalna.

Oktobris

Šobrīd manā personīgajā mūzikas topā ir atgriezies Ozzy. Haha. Jau atkal.  Kā jau vienmēr rudenī. Rudenīgas dziesmas.

Ak, un tagad skan mana mīļākā. Ziniet kura?

Bet es neklausos youtube, man ir disks. Jo manai mammai ir čupa disku. Un.. nujā.

Vēl viņai ir kaudze kasešu, un bija kaudze diskešu. Nuja. Kas kurā laikā modē. Tagad... tagad modē ir mēsli. Mugurā velkam mēslus, klausāmies mēslus iekš mēsliem. Un runājam mēslīgi. He, kas par vārdu. Nu labi. Mēs varam to pieņemt tā, ka tādā veidā mēs izvadam visu slikto, kas paaudžu paaudzēs sakrājies. Jo mēsli tak ir.. nu, sapratāt.

Ziniet, es gribētu būt putns. Nu, jā, cik orģināli. Bet tiešām. Tāds maziņš un pelēks. Zvirbulis, piemēram. Tad es varētu lidināties, kur tīk, jo neviens jau zvirbuļus neķer, ja nu vienīgi sētas puikas, kaķi, un daži lieli putni. Bet tas jau ir normāli. Īstajā dzīvē. Mums, cilvēkiem, ir sliktāk. Jo mēs esam prom, prom no dabas. tāpēc mums uzbrūk tie, kurus nevar pamanīt un no kuriem nevar izvairīties. booohooo. Labi.
Paliku pie zvirbuļa. Tātad, man būtu ligzda, (un man nebūtu jāmaksā par materiāliem, jāpierakstās zemes grāmatā, un jāmaksā nodokļi par to, ka, reāli, esmu! ) Un nomirtu es arī dabīgā nāvē. Piemēram, kaķa mutē.

Māja

Te atkal es - Tava māja. Klusēju, un gaidu, kad tu atgriezīsies te. Kāpēc gan tev vajadzīgs tas pelēkums, tā steiga? Es nesaprotu. Man pieder vairāk. Man pieder... man pieder viss, ko tu te redzi. Tas piederētu arī tev, ja tu atgrieztos mājās. Te atkal es - tava māja. Gaidu. 

ko tad man citu darīt?

 Mans iemītniek. Zīmējumu es ieguvu šajā pļavā, un es zinu, ka tu te nekad neesi bijis. 
Tu neesi bijis daudzās pļavās, kurās esmu bijusi es. Tā nu tas ir. Mēs jau nevaram būt vienādi.

Starpcitu, varbūt tu neesi pamanījis arī šo pļavu. Jo tu tik daudz kam paskrien garām.Nē, es nezinu kāpēc tie burti ir zili. Vairs jau nav. Tagad viņi ir zaļi. Jā, man tā patīk. Tu vari tajās pļavās ieiet un izskrieties. 

 Skaista bilde, vai ne? Jā. Es esmu viņa. Tava māja. 

Tava māja.

8 jūlijs. tirgusdiena.

Šodiena bija tāda ļoti estētiska diena.
No rīta ap deviņiem mani uzcēla mamma, kura prasīja, vai man tirgum pietiks ar trīs latiem. Es teicu, ka nē. Tad nu gājām uz ''Galeria Riga'' izņemt piecus latus. Tā ka es esmu zvērināta lielveikalu apmeklētāja, biju diezgan skeptiksi noskaņota, kad mamma teica, ka ar pieciem latiem tirgū pietiks. Lielveikalā būtu daudz par maz. (ak, mani stereotipi :D )  Uz veikalu gāju kā cilvēks, kam pilnīgi pie kājas, kā viņš izskatās (tas tāpēc, ka biju tikko pievelta no gultas, un mammai bija jāiet uz darbu. Tā nu man mugurā bija pidžamkrekls, netīrie legingi, ādas jaka, koka tupeles uz papēža (tākā vēl gulēju, visu laiku kritu) mati bija nemazgāti, seja nogulēta - vienā vārdā - skaistule ne briesmonis. (sarkasms)

max azria

Tieši šajā brīdī es sapratu, ka esmu galīgi aptaurēta.
Skatījos ''Fashion TV''
Rādija modesskati, full show, un ko tu neteiksi, man tik šausmīgi iepatikās Max azria (autumn/winter, 11' - 12').. vienkārši, haki, superīgi.