Stop Kony

Neesi redzējis šo 30minūšu garo filmu? Tad noteikti noskaties, un pēc noskatīšanās padalies - lai Latvija arī uzzin!
Lai Kony kļūst populārs arī Latvijā - savādāk mēs tā kā tādi pāķi, neko nezinam, kas notiek pasaulē (Un es jau vēl mazāk, jo man pat Tv nav, un dators mammai no darba, tāpēc mājās atrodas diezgan neregulāri)

Lai nu kā - Šodien dabūju ieskaitē septiņi (Un ticiet man, labu atzīmi dabūt ir diezgan grūti. It īpaši, ja tev visu laiku ir sešinieki)
Atzīmes arī visas ir izliktas (Un ir daaudz labāk, kā biju domājusi, nudien. Neviena nesekmīgā man nav, ir tikai divi Nv, bet to pēc brīvlaika, to pēc tam.)

Šodien no Budes mājās atnācu galīgi pāgurusi. Neeeeenormāli.
Traki dejojām.

Un tās ir dziesmas, kas skanēja @Bude. Vēl bija Madonna, bet to man kaut kā negribās likt. It kā nav nevainas, bet galīgi stulbi. Iztaisās kā baigā popdīva, cik tad viņai to gadu? sešdesmit? Man jau vienalga, lai tik ņemās.

Gooooodbieee.

Rīt uz Tukumu laižu., ūūhū, tas būs jauki. (:

Ak jā, atcerējos, kāpēc sāku rakstīt šito murgu -
Apsveicu sieviešu dienā, sievietes!
Manai mammai ir gavēnis, tāpēc mums nav nekā garšīga&salda
Rīt braucu uz Tukumu, tur būs saldumi
Un man pie Mājas atvērās ''Maffins and more''

Rīt satikšos ar pārdevēju no Skapja, dabūšu divus smukus gredzenus. Vēlāk kaut kad nobildēšu.

Mortīcija Frisko
Surikāts

IZLASI!

Atlicini savas dārgākās no dzīves sekundēm, un aizpildi aptauju - tepat, kreisajā sānā. Ja tev ir cits variants, vari to rakstīt lodziņā, virs kura ir teksts britāniski (ASK) vai arī sūti uz manu e-pastu (lapseniite@hotmail.com) Tematā norādot - Ieteikums Pepilottai :))))


Kopā padarīsim šo pasauli vēl samaitātāku!
















Tas bija joks.  Tas, kas šādā krāsā.

Sirreālisms, kaķis, un kāpēc es rakstu.

Un jau atkal es rakstu tagad, tieši tagad - kad man jāiet uz veikalu, vai jāpadara kaut kas cits. Nekas, man ir iedzimts loģikas trūkums, un tā pirmsākumi meklējami Ievā, ja ticam Kristiešu versijai par cilvēku/pasaules sākumu. (Bet viņi aizmirsa par dinozauriem (vai arī vienkārši nolēma, ka tie ir pārāk nemanāmi/nesvarīgi, lai tos pieminētu)) Bet ko nu daudz par kristiešiem, pie kuriem, diemžēl? nevaru pieskaitīt sevi.
Jā, mani kristīja. Pašūpoja šūpolītēs.

Mums ar kaķi ir dziļa saikne. Es nolasu no viņa brēcieniem, ka viņš grib ēst, viņš no maniem - ka viņam jāvācas, un mēs abi pēc mammas - ka dimbā ir. Tagad kaķis skatās, ko es daru, un ik palaikam pamet tādu nogurušu, dzīves pieredzējušu skatienu uz manu pusi, tad samiedz acis un novēršas, nevēlēdamies sāpināt savu sirdi ar skatu, kā situ un traumēju nabaga klaviatūras taustiņus.
Kāpēc es vispār kaut ko tādu uzrakstīju? Nu ko, viens no iemesliem, kāpēc vienmēr man ir patikuši blogi, ir tas, ka es varu rakstīt visādus bul***tus, un visiem tas ir vienalga, nu, puslīdz (atskaitot dažus kareivīgus pilsoņus un dažus citus indivīdus) Pa lielam visi tam nepievērš uzmanību. Tad nu es varu rakstīt tekstu, kā vien vēlos, neuztraucoties, ka kādu aizvainošu (protams, gan jau kādu aizvainošu, taču varu par to neuztraukties, jo neviens vēl nav sūdzējies)

Es varu darīt, piemēram, šitā - šitā. Tagad es mazlietiņ parakstīšu šitā. Es varētu tā rakstīt vienmēr, bet tik lieli un resni burti mani pārāk nogurdinātu, turklāt tie aizņemtu pārāk daudz vietas, ū, muša uz monitora atkal uzlīda. 


Man tik ļoti riebjas tās mazās mušiņas, kas ziemā izperējas, ka...ūūūūh, nezinu kā turpināt šo kaislīgi iesākto vārsmu/teikumu/bljahablahablajaaha. Mums bioloģijā izstāstīja par šo mušiņu rašanos...tagad es visus ābolus, ko vien ēdīšu, noberzīšu ar drāšu sūklīti (to, kas domāts piedeguma atberzēšanai) (opā, tagad zināšu, ko darīt, ja apdegšu vasarā, bet tas nekad nenotiek, esmu apdegusi tikai vienu reizi savā dzīvē - tajā sutoņā aizpagājušā gada Dziesmu svētkos, kad mums bija jāsēž baros, un katrai meitenei bija 35 centimetri vietas, vai kaut kā tā.)

Labi, es atgriežos pie saviem parastajiem burtiem, lai gan bija ittin ērti rakstīt arī ar tiem, iepriekšējajiem. Izdomāju, ka nenāktu par skādi atrast internetā kādu stulbu (lasīt - uz dziļām savas dzīves pārdomām veicinošu) bildīti, savādāk te ir tikai teksts, teksts, vai kā man nepatīk rakstīt to vārdu, man vienmēr viņš jūk.

Dienas bezjēgā cīsiņu paka.

Kā man patīk pārlasīt savas vecās dienasgrāmatas, vnk nevaru beigt smieties, jo viss tur ir muļķīgi uzrakstīts, reizēm pat ļoti muļķīgi, reizēm ļoti garlaicīgi, bet reizēm pārsteidzoši prātīgi. Lai gan es diezgan labi atceros sevi desmitgadīgu, un jā, es nebiju sevišķi gudra, bet gudrāka par savu māsu gan, ja kas.

Šodien mums jau otrā projektu diena. DIENA. Man labāk patika nedēļas, bet nevienu jau neinteresē kaut kāda bezrūpīga pusaudža viedoklis, ū. Vienīgais iemesls, kādēļ šīs dienas ļoti gaidu - skolā nepieciešams atrasties vien stundu, vai pat mazāk, nu, kā nu kurā reizē.
Šogad mums projektu vada Misters Direktors (un nekad mūsu klase vēl nav bijusi tik klusa, varu apzvērēt) Un projekta tēma ir ļoti plaša, un ļoti teorētiska (tā saucas - skolas pagalma apzaļumošana, precīzāk, mūsu grupai - augsne)
Jo mūsu skolas pagalmā ir izrakti visi ceriņi, ievas, un vispār viss ir uzrakts, aprakts, un aptīrīts, palikuši vien pāris koku-veterānu. Tad nu mums ir tas svētītais pienākums darboties.

Cer, ka rozes mūsu pagalmā augs bez nevienas traumas. Pff, Tad pārceliet futbollaukumu uz parku, jo ticamāk uz mūsu skolu atbrauks Muhameds Alī, nekā  bumba tādu nieku kā rožu dēļ mainīs savu ierasto trajektoriju. Jau agrāk, kad bija ceriņi, to zari patstāvīgi bija aplausti un vispār - diezgan nožēlojamā stāvoklī. Nudien žēl skatīties.

Yup, šodien beidzot nopirku kedas. prieksprieksprieks. Pirku un meklēju jau divas nedēļas. Neatradu gan tik smukas, (un pa tik smuku summu) kā cerēju, bet šā vai tā - galarezultāts, manuprāt, ir pieņemams. Mana draudzene Laima flegmojas un nesūta man robertas vārdadienas bildes (un viņas vārdadiena bija 14tajā, palūkojiet paši, cik liela čība viņa ir) Bet nekas, es vēl šodien varu pagaidīt.

Domāju atsākt rakstīt kaut ko - dzejoļus rakstu visu laiku, šajā vietā.  ''Savādā'' netiks atstāta, jo tās sakarā man ir maziņš strupceļš (jeb, nav kur virzīties)

Vējš pūš.

Vējš pūš

Vēju pūš

Vējš vēju pūš

Nu ko, atkal jau svētki. Šodien visu dienu cepsim, un vakarā to visu apēdīsim. Divpadsmitos dzersim šampanieti - un, protams, limonādi. Tas mums. Uz salūtu (cerams) neiesim. Ļoti skaļi, man no viņa sāp galva. Jāā, zinu, stulbi. Atceros pagājušo NY, kā skrējām uz Tk centru, pa sniegu, un bija silts, taču aukstāks kā tagad. Tagad sniega nav, nekā nav, čušš. Viena bilde no pagājušā gada NY:

Tur mēs spraužam sniega kupenā NY paredzēto eglīti (Ja nu vecā nobeidzās) Un jā, dedzinām brīnumsvecītes.

Bet ko es gribēju teikt - Gribēju apsveikt VISUS Jaunajā Gadā. Visus!

Lai prieks, lai veiksme. Lai padodas viss iecerētais, un tā tālāk, un tā tālāk. Galvenais - nepadoties. Un nepazaudēt sevi - jo cilvēki mainās un mainīsies, un nav vērts mainīties līdzi - tas notiks pats no sevis!

Vakar noskatījos teātri ''Mans nabaga Marats'' Jauki. 

Bučas!

Surikāts