Patecoties nesenajai traģēdijai Japānā [ es šoreiz vairāk runāju par to kodolreaktoru ] man radās ideja kaut ko pameklēt par černobiļu.
tātad, kas notika?
1986. gada 26. aprīlī plkst. 01.24 pēc vietējā laika notika eksplozija ceturtajā energoblokā. [pavisam, kā es saprotu bija seši, bet sesto tā arī nepabeidza.] Vielas tika uzsviestas 10. km uz augšu atmosfērā, kas ir daudz mazāk kā ar Japānas hirosimu, taču piesārņojums bija daudz spēcīgāks.
Atskatīsimies kā šīš dienas notikumus apraksta
ŠĪ vieta:
1986.gadā Černobiļas stacijas vadība ar godkārīgo direktoru Bruhanovu priekšgalā piekrita veikt īpaši bīstamu reaktora darbības pārbaudi uz kuru neviena cita no PSRS atomelektrostacijām nebija gatavas parakstīties.
25.aprīlī tika uzsākts paredzētais eksperiments.
25.aprīlis
13:05 sākās plānota reaktora izslēgšana ar jaudas pakāpenisku samazināšanu;
14:00 avārijas sistēma reaktora dzesināšana tika izolēta, lai netraucētu eksperimenta norisi. Tomēr jaudas līmenis nekritās un turējās pie atzīmes 1600MW. Eksperiments aizkavējās. Ja nebūtu šīs aizkavēšanas, eksperiments tiktu veikts dienas maiņas laikā.
23:10 sākās pakāpeniska jaudas samazināšanās
26. aprīlis
00:05 jaudas līmenis samazinājās līdz 720 MW un turpina kristies. Darbinieki zināja, ka zem 700 MW reaktoru ir jāatslēdz, to nedrīkst uzreiz iedarbināt atkal.
00:28 jaudas līmenis nokrīt līdz 500MW. Tiek iedarbināta automātiskās regulēšanas sistēma, bet tā nenostrādā. Jauda nokrītas līdz 300MW.
00:32 operators cenšas palielināt jaudu ar rokas vadību
1:00 reaktora jauda paaugstinās līdz 200MW, tiek iedarbināts papildus dzesināšanas sūknis un operators atslēdz automātiskās sistēmas, lai netraucētu turpmāko reaktora darbību.
1:18 sākās problēmas ar dzesināšanu.
1:19 vadāmās serdes pārtrauc jaudas palielināšanu, tā rezultātā pieaug temperatūra un spiediens tvaika separatoros.
1:21:40 operators samazina ūdens daudzumu dzesināšanas sistēmā, lai stabilizētu ūdens līmeni tvaika separatorā.
1:22 sākas nekontrolējama tvaika reaktora darbība
1:22:45 operatoram šķiet, ka sistēma ir noregulēta
1:23:10 automātiski vadāmās serdes operators izvelk no reaktora
1:23:35 tvaika ģenerators kļuva nevadāms
1:23:40 operators ieslēdz avārijas signālu, izvilktās serdes atpakaļ iegrimst reaktorā, bloka lejas daļā sākas visi reaktīvie procesi
1:23:44 reaktora jauda pieaug līdz līmenim, kas 100 reizes pārsniedz pieļaujamo normu
1:23:45 rodas augsts spiediens degvielas kanālos
1:23:49 pārtrūkst dzesēšanas kanāli
1:24 notiek viens sprādziens milzīga tvaika rezultātā. Otrs sprādziens notiek degvielas izgarojumu dēļ. Sprādzienu rezultātā reaktorā nonāk skābeklis, kas uzliesmo. Gaisā nokļūst vairāk kā 8 tonnas augstas radiācijas degvielas, kas satur plutoniju, urānu un 520 citus bīstamus radionuklīdus.
--
Uzreiz pēc sprādziena tika nosūtīts trauksmes signāls Maskavai. Lai gan stacijā nogranda sprādziens kontroles pultīs nekādas izmaiņas nebija redzamas, divi darbinieki devās apskatīt reaktoru, bet pārējie darbinieki turpināja darbu pie kontroles aparātiem.
Viens no reaktora pārbaudītājiem neatgriezās, visticamāk nomira turpat un viņa
līķis tā arī netika atrasts.
Otrs no viņiem nomira nākamajās dienās, kad tika transportēts uz slimnīcu Maskavā.
Maskavā pēc trauksmes signāla sanāca ārkārtas situācijas sapulce un tā pēc nelielām debatēm, vienbalsīgi nolēma,
ka Černobiļā nekas nopietns būtībā nevarēja notikt, tāpēc miega pārņemtie sapulces dalībnieki izklīda. Černobiļā tika uzmodināti eksperimentā klāt neesošie stacijas direktors Bruhanovs un nesen autokatastrofā cietušais Fomins, kuri sāka viens otru apvainot neizdarībā. Pulkst.
5:00 no rīta, nesagaidot palīdzību no Maskavas stacijas dežūrējošais operators deva otru signālu. Šoreiz maskavieši nosūtīja izmeklēšanas komisiju, lai noskaidrotu situāciju. P
ilsētā nebija pat viena radiācijas avārijas līmeņa mēraparāta, bet stacijā esošie mēraparāti avārijas brīdī izgāja no ierindas. Neviens negribēja atzīt cik lieli ir avārijas patiesie cēloņi.
Dežūrējošie inženieri veselu dienu apgalvoja, ka eksplodējusi vien dzesēšanas iekārta. Pēc tam, kad Maskava saņēma patieso informāciju par katastrofu, nekavējoties uz Černobiļas piepilsētu Pripitu tika nosūtīti Padomju karavīri un brīvprātīgie avārijas seku likvidēšanai.
26.aprīļa rītā uz medpunktiem tika nogādāti pirmie radiācijā cietušie upuri. Tobrīd no pilsētas jau sāka bēgt apķērīgākie atomelektrostacijas darbinieki ar ģimenēm. Līdz dienas beigām paspēja nozust ne mazāk par
četri tūkstoši no 5500 cilvēku lielā personāla. Viņu un viņu automašīnu radioaktivitāti vēlāk neviens nepārbaudīja.
Interesanti?
zaļā krāsa ir radiācijas ''atrašanās vieta''
----
azinoties ar meteorologiem, nekavējoties tika noskaidrots, ka radiācijā vainojama PSRS Ukrainas republikas teritorija, tātad Černobiļas AES. Acumirklī tika nosūtīta ziņa uz Maskavu, kura sākumā liedzās neko nezinot, tomēr
nākamajā dienā atzinās, ka notikusi neliela, gandrīz vai uzmanību nepelnījusi avārija.
Augsti kvalificēti kodolfizikas teorētiķi pieļāva, ka atmosfērā nokļuvušas
vien 5% no visas radioaktīvās degvielas, tas ir 8-9 tonnas, bet atlikušās 170 tonnas indīgās vielas saēdīs biezo betona grīdu, jo temperatūra degvielai bija sasniegusi fatālu atzīmi – 1600ºC. Lai gan helihopteri, kas kursēja virs stacijas, izkaisīja 5 tūkstošus tonnu smilšu, lai tās uzsūktu degvielu, teorētiķi tomēr
baiļojās, ka degvielas reaktorā ir tik daudz, ka tas tomēr izsūksies caur 3 stāvu betona grīdai un sasniegs gruntsūdeņus un hidrosfēras piesārņošana kļūs katastrofāla visai pasaulei. Tāpēc Maskava iztērēja milzīgus līdzekļus, lai zem šiem stāviem un ap staciju tiktu izliets speciāls betona sarkofāgs ar mērķi novērst jebkādas turpmākās radiācijas izplatīšanās iespējas. Var piebilst – tas viss bija lieki, jo reaktorā palikusī degviela reakcijā ar smiltīm un svinu pārvērtās radioaktīvās pikās un šo
masu fiziski varēja savākt ar lāpstām, bet
lielākā daļa no 180 tonnām radioaktīvās vielas tvaiku veidā jau pirmajās dienās nonāca atmosfērā un ar nokrišņu mākoņiem vēja ietekmē tika iznēsātas pa pus pasauli, tai skaitā pat Ziemeļameriku un Japānu. Vislielāko piesārņojumu no avārijas saņēma Baltkrievija, Ukraina, Krievija, Somijas D daļa, Zviedrijas Z daļa, Rumānija, Slovēnija, Grieķija, Austrija, un Šveice. Nopietnu radiāciju saņēma arī Apvienotā Karalisti, Īriju un Vāciju. Saprotams, ka ANO interesējās par notiekošo,
tomēr PSRS kā vienmēr nepārkāpa savu slepenības principu un, ja ne jaudīgie Rietumeiropas radari, tad Rietumi varbūt vēl līdz šim neko nezinātu par katastrofu.
Radiācijas ietekmē īpaši aktivizējās vēža slimības rašanās vairogdziedzerī. Vairāk kā pieaugušie, radiācijas dēļ cieta tikai vēlāk pēc avārijas piedzimušie bērni.
Visuzņēmīgākie pret radiāciju bija jauni un gaišmataini cilvēki. Tas labi bija redzams arī dzīvnieku pasaulē – baltās vistas apsprāga, bet melnās turējās. Tika nodarīts milzīgs posts dabai – no augiem visvairāk radiācijas uzņēma sēnes, par kuru apmēriem šķiet esam dzirdējuši mēs visi. Vismazāk radiācijas nokļuva kartupeļos un tos nomizojot varēja droši lietot pārtikā. Pat tagad vēl zemes virsējais slānis bīstamajās teritorijās vairākkārt pārsniedz normu, bet cilvēki joprojām dzīvo šajos apgabalos, bet tie, kas nedzīvo organizē ekskursijas uz Černobiļas bīstamo teritoriju, nebūtu brīnums, ja viņi pat līstu apskatīt reaktoru, bet par nelaimi, ekskursantiem šī iespēja ir liegta.
-----
šādi uzraksti ir gar ''nepārejamo zonu''. 4 sektora tuvumā nevarēs rādīties vēl vismaz 50 gadus, ja ne vairāk.
Černobiļas katastrofu mēdz salīdzināt ar Hirosimu, tomēr pēc Hirosimas pieredzes, graujošās sekas savu apogeju sasniedza pēc divdesmit pieciem gadiem. Uzreiz jautājums - varbūt arī Černobiļas patiesās sekas atklāsies vien pēc 2011.gada?
[runa iet par sprādzienu Hirosimā dēļ amerikāņu uzmastās ''sēnes'' - atombumbas]
Interesants fakts - teritorijā, kas vēljoprojām ir ķīmiska, tajā laikā augošie koki kļuva rudi, un nokaltušie koki naktī spīdēja. Kokus nolīdzināja un ''apglabāja'' kapiņos
Patika? Pasaki ko domā, lai es zinu vai ir vērts šitā meklēt informāciju :D
KodolSurikāts
