Nudien tik veca..

Laiks - 18-~10
Datums - 9.marts
Vieta - Origo pulkstenis. Vai drīzāk, pie origo pulsteņa.

Tātad, stāvu, gaidu pārdevēju no Skapja, pie manis pienāk trīs dāmītes labākajos gados (ap septiņdesmit)

 Pirmā no viņām sasviecinās ar mani, pārējās stāv smaidīgas kā maija saulītes un gorās.
 - Nu, esat krsitīta?
 - Nēē
 - Mamma, tētis ir kristīti?
 - Nēē
 - Bērniņš ir? Nu, kristīts?
*apmulsums* -ēēē..nēē.
 - Un nedomājat kristīties?
 - Nu...varbūt..
 - Un kādā ticībā?
 - Nevienā..
 Sarunai piebedrojas trešā tantiņa (lielākā daļa sarunas notika ar pirmo tantiņu, kh.)
 - Bet dievam, cienītā, ticat?
(Cienītā?) - Nu...it kā jā..
 - Bet precējusies esat?
....
...
Un es knapi nesāku smieties.
..
 - Nu...nēē -
 - Bet pievērsieties kādai ticībai, sakārtosiet savu dzīvi, nokristīsiet savu bērniņu..
(Elza man pie sāna zviedz)
 - Āā..ha...
 - Lūdzu jums kartiņa ar Māti Terēzi...
(....gara saruna par klosteri, pfu, monologs)
 - Nu tad padomājiet, aizejiet abi, nokristiet bērniņu!
 - Labi...

....
Un tad viņas aizgāja..Un mēs ļāvāmies ārprātīgai smieklu lēkmei. Pārdevēju tā arī nesatiku, bet šitā saruna uzlaboja manu garastāvokli uz visu atlikušo dienu.

(Vai es nudien izskatos tik veca? Varēja vēl paprasīt, kā pārcietu menopauzi, hahahahaha)
Tad viņas piesējās kaut kādiem citiem cilvēkiem, nopļāpāja kādu pusstundu. Pēcāk, kad viņas man gāja garām, dzirdēju, kā šīs apspriež, vai Budisms ir vai nav reliģija, un ka viņiem taču ir svētie likumi or smth. Nedzirdēju.

Un šonakt man bija baigais sapnis. Sākumu nudien neatceros, bet stāsts bija par to, ka kopā ar Elzu biju Vikijas laukos. Braucām ar vilcienu no Tukuma visas trīs. Staigājām pa mežu, bet tur visās malās kaut kādi kukaiņi, tārpi..atceros, kā sapnī teicu viņai, ka derētu kādreiz šeit ar riteņiem atbraukt.
Tad pienāca laiks braukt atpakaļ.
Un mums nebija biļešu, bet mēs jau vilcienā.
Es pamodos
Nolēmu, ka vajag biļetes.
Aizmigu.
Sapnī pie mums (vilcienā) piebrauca invalīde ratiņkrēslā, iedeva biļetes, un pateica, ka norēķināsies ar kontolieri (???)

Un tas apmēram viss.
Tagad esmu Tukumā. Brīīt.

Stop Kony

Neesi redzējis šo 30minūšu garo filmu? Tad noteikti noskaties, un pēc noskatīšanās padalies - lai Latvija arī uzzin!
Lai Kony kļūst populārs arī Latvijā - savādāk mēs tā kā tādi pāķi, neko nezinam, kas notiek pasaulē (Un es jau vēl mazāk, jo man pat Tv nav, un dators mammai no darba, tāpēc mājās atrodas diezgan neregulāri)

Lai nu kā - Šodien dabūju ieskaitē septiņi (Un ticiet man, labu atzīmi dabūt ir diezgan grūti. It īpaši, ja tev visu laiku ir sešinieki)
Atzīmes arī visas ir izliktas (Un ir daaudz labāk, kā biju domājusi, nudien. Neviena nesekmīgā man nav, ir tikai divi Nv, bet to pēc brīvlaika, to pēc tam.)

Šodien no Budes mājās atnācu galīgi pāgurusi. Neeeeenormāli.
Traki dejojām.

Un tās ir dziesmas, kas skanēja @Bude. Vēl bija Madonna, bet to man kaut kā negribās likt. It kā nav nevainas, bet galīgi stulbi. Iztaisās kā baigā popdīva, cik tad viņai to gadu? sešdesmit? Man jau vienalga, lai tik ņemās.

Gooooodbieee.

Rīt uz Tukumu laižu., ūūhū, tas būs jauki. (:

Ak jā, atcerējos, kāpēc sāku rakstīt šito murgu -
Apsveicu sieviešu dienā, sievietes!
Manai mammai ir gavēnis, tāpēc mums nav nekā garšīga&salda
Rīt braucu uz Tukumu, tur būs saldumi
Un man pie Mājas atvērās ''Maffins and more''

Rīt satikšos ar pārdevēju no Skapja, dabūšu divus smukus gredzenus. Vēlāk kaut kad nobildēšu.

Mortīcija Frisko
Surikāts

Krekli, Sals, Bildes, reklāmas.

Jauki gan. Gribēju pielikt maliņā kādu bildi, protams, nevarēju, jo man ir ''pārsniegta augšupielādes norma'' ko tas vispār nozīmē? Nav ne jausmas. Vai man tiešām būs jātaisa vēl viens jauns blogs? Es pat sev profila bildi nevaru ielikt, jauki gan. 

Mīlīgi. Es varētu sabāzt visādas tumblra bildītes šeit, bet jēga? 
Piedzimis radioaktīvs bērns
Jau sen gribēju šito ielikt, bet jā, kas tad tur īpašs.
REKLĀMA. (tas nav mans, tas nav mans)

(es zinu, ka dziļi dziļi sirdī tu tam tiešām tici. Es ceru, ka tas strādā, bet tad viņam nāksies runāt ar manu mammu, vai arī strauji paaugstināt temperatūru līdz kādiem -10 grādiem)

Šodien biju plānojusi palikt pie draudzenes, bet tas, protams, atceļās, jo esot pārāk auksts. Kā vienmēr, visi braukā apkārt, bet es sēžu mājās. Drīz atstiepšu kājas, man ir nenormāli garlaicīgi. Bijām plānojušas arī ar mammu un elzu iet pirkt dažus apģērbus, bet mammas prāt, arī tam ir par aukstu. JAUKI. Aha, tepat uz veikalu lai es vilktu slēpošanas bikses??

Labi, esmu mazlietiņ dusmīga. Atā.

Mana potenciālā maika. Sakrāšu 43,00 un pasūtīšu, bļāviens.

Varu pat nepārdalīt rakstu, tāpat te nekā daudz nav. Es neko jēdzīgu tā arī nepateicu.

Dienas bezjēgā cīsiņu paka.

Kā man patīk pārlasīt savas vecās dienasgrāmatas, vnk nevaru beigt smieties, jo viss tur ir muļķīgi uzrakstīts, reizēm pat ļoti muļķīgi, reizēm ļoti garlaicīgi, bet reizēm pārsteidzoši prātīgi. Lai gan es diezgan labi atceros sevi desmitgadīgu, un jā, es nebiju sevišķi gudra, bet gudrāka par savu māsu gan, ja kas.

Šodien mums jau otrā projektu diena. DIENA. Man labāk patika nedēļas, bet nevienu jau neinteresē kaut kāda bezrūpīga pusaudža viedoklis, ū. Vienīgais iemesls, kādēļ šīs dienas ļoti gaidu - skolā nepieciešams atrasties vien stundu, vai pat mazāk, nu, kā nu kurā reizē.
Šogad mums projektu vada Misters Direktors (un nekad mūsu klase vēl nav bijusi tik klusa, varu apzvērēt) Un projekta tēma ir ļoti plaša, un ļoti teorētiska (tā saucas - skolas pagalma apzaļumošana, precīzāk, mūsu grupai - augsne)
Jo mūsu skolas pagalmā ir izrakti visi ceriņi, ievas, un vispār viss ir uzrakts, aprakts, un aptīrīts, palikuši vien pāris koku-veterānu. Tad nu mums ir tas svētītais pienākums darboties.

Cer, ka rozes mūsu pagalmā augs bez nevienas traumas. Pff, Tad pārceliet futbollaukumu uz parku, jo ticamāk uz mūsu skolu atbrauks Muhameds Alī, nekā  bumba tādu nieku kā rožu dēļ mainīs savu ierasto trajektoriju. Jau agrāk, kad bija ceriņi, to zari patstāvīgi bija aplausti un vispār - diezgan nožēlojamā stāvoklī. Nudien žēl skatīties.

Yup, šodien beidzot nopirku kedas. prieksprieksprieks. Pirku un meklēju jau divas nedēļas. Neatradu gan tik smukas, (un pa tik smuku summu) kā cerēju, bet šā vai tā - galarezultāts, manuprāt, ir pieņemams. Mana draudzene Laima flegmojas un nesūta man robertas vārdadienas bildes (un viņas vārdadiena bija 14tajā, palūkojiet paši, cik liela čība viņa ir) Bet nekas, es vēl šodien varu pagaidīt.

Domāju atsākt rakstīt kaut ko - dzejoļus rakstu visu laiku, šajā vietā.  ''Savādā'' netiks atstāta, jo tās sakarā man ir maziņš strupceļš (jeb, nav kur virzīties)

Kā vienmēr, traki

Absalūtais slinkums domāt savos vārdos. Bet  būs vien, būs vien tā jādara. Nesmuki taču savādāk.

Tātad Bosnijā, Precīzāk - Sarajevo dzīvoja divi jaunieši. Jaunieši iereiba, un ielīmēja Vācu aitu sunim mutē ziemassvētku raķeti. Purns žvīk-žvāk, nabaga suns piecas dienas klaiņo apkārt, neēdis, nedzēris, un protams, lādēdams cilvēci, vai vismaz šos divus sugas īpatņus. Jā, sunīti atrada, un izdarījās ar viņu tāpat kā ar citiem nabaga sakropļotiem ķermenīšiem - atbrīvoja no briesmīgās planētas ''zeme'' un tās divkājainajiem iedzīvotājiem.
Nabaga suns, man viņa žēl. Tik tiešām, es labāk gribētu nomirt turpat no sprādziena. Domāju, viņš (suns) domā tāpat. Tas ir, domāja. Citējot K. Vonnegūtu - ''Viņš tāpat nebūtu sacerējis Bēthovena devīto simfoniju'' /''Galapagu salas''/


Reku orģināls - reku

Taisos

Kaut kad drīz drīz iesim uz Staro Rīga, ceru, ka būs smuki, un vēl smukāk kā pagājušo gad. Bet ja nopietni, nu, man jau tie pūļpasākumi nepatīk, tas tā, tikai ģimenes pēc.
Un vakar bija salūts, un tas man,( ak protams!), nepatīk. Godīgi sakot, nesaprotu, kas cilvēkiem tur patīk -aiziet barā uz centru, tikt samītiem, pabojāt bungādiņas un vilkties mājās, nu, vai kaut kur citur? Kas tur foršs? Man pēc tam stundu sāpēja galva, un visu laiku nepameta sajūta, kā kāds kaut kur skaļi kaut ko klapē, Nu pavisam neforši.
Laikam skaitās, ka ja es neeju skatīties salūtu, esmu kaut kāds Latvju nīdējs, or smth?

Katrā gadījumā 18 vismaz viens labums ir - saldumi, saldumi, saldumi ( jā, jā, nekā no Latvijas, tā man šķiet)
Ceturtdien svinējām ar mammu Rīgā - Princis (Melnais), MANDARĪNI, un konfektes. Vakar svinējām divas reizes (Tukumā)
Pirmoreiz kaut kad pa dienu, ar Vikiju, nopirkām bērnu šampanieti (nu, atlaide taču!) un saldējumu. Un ēdām,
ēdām, līdz brīdim, kad bija jāiet mājās (ēst, ēst, ēst) kartupeļus, salātus, kūkas, saldumus, un tad atpakaļ pie Vikijas (vai cepures) (ēs, ēst, ēst) Tāpēc tagad esmu pieēdusies un gatava Staro Rīga.

Un man ir jauna skārda bundžiņa (jā, esmu traka uz viņām) Un šajā es krāšu konfektes, cik vien ilgi spēšu. Dažas jau ir. Redzēs, kas uzvarēs - mana kāre pēc saldumiem, vai vēlme neatstāt tukšu trauciņu. Redzēs, redzēs.

Man laikam apnikās drukāt, atā, atā.


Surikāts.

Migla

Es esmu NIKNA.

Nukātāvar? Un ko-tas-vispār-nozīmē?

Man esot pārsnieta augšupielādes norma. Un kad ieeju uz FAQ, izrādās, ka man nav atjaunots profils, vai kkas tāds. SKAISTI!

Brrrrrrr. Un tagad man nav bildes blogera profilā. Jauki gan!

Bet nekas.
Ārā ir mežonīga migla, jau kopš paša rīta. No rīta gan bija vairāk, kā tagad - es pirmoreizi TĀDU miglu redzēju. Paskaties uz ielas galu - ielas galu? Tāds tur arī ir? Tikai balts, balts, balts. Uzlādēšu fotoaparātu, ielikšu bildi. Bet rīta miglasbildes ir Vikijai telefonā. vikiij?

Migla atkal palika lielāka. Un debesis visu dienu ir baltas. Netīri baltas. Savādi.
Nu ja, slapjš.

Ok, esmu izgāzusi savas negācijas, bet paretam, paretam.

Atā uz laiciņu.

Ā, šodien es atkal maz-maz-lietiņ pafilozofēju. Un sapratu - ko?

Kaut ko ļoti piemērotu veļu mēnesim. Tajā brīdī mēs gājām gar pašu Tukuma nostūri (ar Dagy), apkārt vārnas, migla, vientulība, bet ne nepatīkama, vismaz man. Varbūt vienkārši tāpēc, ka nav vairs bail no tās.

''Lai kur mēs ietu, mēs ejam uz nāvi''

Haha.

Oktobris

Šobrīd manā personīgajā mūzikas topā ir atgriezies Ozzy. Haha. Jau atkal.  Kā jau vienmēr rudenī. Rudenīgas dziesmas.

Ak, un tagad skan mana mīļākā. Ziniet kura?

Bet es neklausos youtube, man ir disks. Jo manai mammai ir čupa disku. Un.. nujā.

Vēl viņai ir kaudze kasešu, un bija kaudze diskešu. Nuja. Kas kurā laikā modē. Tagad... tagad modē ir mēsli. Mugurā velkam mēslus, klausāmies mēslus iekš mēsliem. Un runājam mēslīgi. He, kas par vārdu. Nu labi. Mēs varam to pieņemt tā, ka tādā veidā mēs izvadam visu slikto, kas paaudžu paaudzēs sakrājies. Jo mēsli tak ir.. nu, sapratāt.

Ziniet, es gribētu būt putns. Nu, jā, cik orģināli. Bet tiešām. Tāds maziņš un pelēks. Zvirbulis, piemēram. Tad es varētu lidināties, kur tīk, jo neviens jau zvirbuļus neķer, ja nu vienīgi sētas puikas, kaķi, un daži lieli putni. Bet tas jau ir normāli. Īstajā dzīvē. Mums, cilvēkiem, ir sliktāk. Jo mēs esam prom, prom no dabas. tāpēc mums uzbrūk tie, kurus nevar pamanīt un no kuriem nevar izvairīties. booohooo. Labi.
Paliku pie zvirbuļa. Tātad, man būtu ligzda, (un man nebūtu jāmaksā par materiāliem, jāpierakstās zemes grāmatā, un jāmaksā nodokļi par to, ka, reāli, esmu! ) Un nomirtu es arī dabīgā nāvē. Piemēram, kaķa mutē.

Eglīte nav eglīte, jeb ''alfas'' ''rimi'' šmaucas.

Stāsts sākās pirms aptuveni pieciem gadiem.
Tuvojās Ziemassvētki, un mēs ar mammu pirmssvētku gaidās bijām kaut kā tikušas līdz alfai. Don't ask me, ko mēs tur nopirkām, bet vienu as atceros skaidri - mēs nopirkām mazu eglīti - delnas garuma. Podiņā. Uz podiņa uzlīme ar uzrakstu ''ziemassvētku eglīte''. Kad jau, tad jau.

Līdz vasarai eglīte auga virtuvē. Pienāca jūnijs, un mēs to aizvedām far, far away, jeb uz Valmieru - uz to vietu, kur pati nesen biju. Vakar un aizvakar.
Pirms trīs gadiem man atsūtīja eglītes bildes - kāda šī izskatās, kā izaugusi. Eglītei maziņi čiekuriņi bija.

Redziet, vēl izskatās pēc mazas eglītes. Pēc gada saņēmu nākamās bildes.

Man tāds - oppā! Tā jau nav eglīte, tā taču priedīte!
Taču sākumā man nepieleca. Es uzrakstīju sūtītājam īsu komentāru - Viņa ir palikusi šaurāka, ne? 


Tā, lūk. Un aizvakar es varēju eglīti - t.i. priedīti aplūkot dzīvajā.
Šogad viņa nu ir pilnīgākā priedīte. Stumbriņš apakšā gandrīz pliks, bet augšpusē veidojas jau biezāks. No eglītes ne miņas. sašutums.

tikko meklējot priedītes bildes, uzgāju dažām savām vecajām/tjipa pazudušajām bildēm.
tadammm...

pilnīgs sadface. huh.

Nujā, un šitā dziesma (pa labi) vienkārši patīk.
Labi, eju kaut ko gatavot.
attā.
Surikāts.

kaķi, pavadiņas, zupas, telefons un super netto.

šobrīd es domāju, ka man jāpastāsta, ko esmu (pareizāk - esam) sadarījušas. Tātad.

Pirmkārt jau es nokrāsoju matus ar basmu, (beidzot izdevās) tagad man ir gandrīz melni mati. Vakarā iezieķēšu vēl, un turēšu visu nakti. Tā lūk.

Tikko ar Vikiju bija maza ekskursija pa Tallinas ielas/super netto/ tāstur lielās halles/u.t.t. apkaimi. Daudzās vietās nemaz nebiju bijusi (vai arī tikai ar riteni) skaisti tur.
P.S. vikija tikko lūdza neteikt, ka visu laiku (periodiski) bija touchscreenā. Es tad to arī neizpaudīšu. Tā lūk. (ahā, saku to jau otro reizi!)
P.P.S. vēl viņa piebilda, ka es nevienam nedrīkstu teikt, ka es viņai gandrīz atņēmu telfonu. Kuš.

+ vēl. Vakar 5os rītā es vāriju dārzeņu sautējum-biezeņ-zupu. Man garšo, vikija vaibstās. ššš.

Šobrīd kaķis ložņā pa mammas telti. Izlikta žāvēšanai. Tikko paņēmu viņu (lai nesakakā) kaķis šņāca. Nuja, visu dienu neko nav ēdis, jo šodien nestrādā zooveikals, tātad nevar nopirkt barību. Tā nu šim jāiztiek ar saspaidītu biezeņzupu. Negaršo, bet kaut ko badā paskrubināja.

Nezinu, vai raudāt, vai arī smieties, bet pēc aptuveni divām/trīs stundām klāt būs mana māsa. Varbūt vienkārši tēlot nedaudz atpalikušu cilvēku. Man patīk tēlot. Šoreiz mana loma būs šāda -

Hiperaktīvs, nedaudz stulbs radījums, iekšķīga blondīne ar melniem matiem. Visu laiku smaida un ķiķina, ja kāds kaut ko saka, atbild aptuveni šādi - Ak, JĀĀ! *spiedzīgi smiedzīgā balsī* hihihihihihihihi. PILNĪGI piekrĪTU! 

Aptuveni tā.  Kā tīk?
Vienreiz es tēloju kaķi. Staigāju/pārvietojos četrrāpus pa dzīvokli. Mamma laikam domāja, ka esmu ieskrējusi stabā.

Runājot par kaķiem.. nesen nopirku kaķu siksniņu par četriem (!!!) latiem. Nevis diviem, mammu. (:
Tā nu vedu šodien/vakar kaķi pastaigā pa kāpņutelpu. pirmajā reizē kaķis šņāca, kaķis brēca, kaķis skrēja un pielipa zemei, tikko atskanēja kaut skaņa. Otrajā vairs nešņāca. Trešajā iešņācās. Bet dzīvokli vēljoprojām nemāk atrast. Pareizo.
Varbūt rīt kaķi aizvedīšu uz vērmanīti. Ja mamma ļaus. Hm.

Šodien plānā ir...sagaidīt Eli? nē, tas ir pārāk ikdienišķi. Uff. Kad tikšu pie normāla foto-aparāta, noteikti nobildēšu šavus konfekšu papīrīšus. Tagad gan kādu laiku neesmu nevienu konfekti ēdusi, tāpēc nav papīrīšu. Žēl. Ziemā speciāli pirku pa dažām končām (ja patika papīrītis) Vislabāk, protams, man garšo ''Laima'' konfektes (un viņai arī vissmukākie papīrīši)
Jāā, man ir daudz ko te, mājās bildēt.
(un tagad, nedaudz bilžu jūsu pakārdināšanai)

1. jūlijs. Piektdiena

Ahh, šeit, Rīgā, es pamožos daudz labāk kā Tukumā (jo šeit es guļu bez segas, un vēsumā ir vieglāk pamosties) Pamodos septiņos, bet izlēmu, ka vēl jāpaguļ. Tad nu tādā pusmiegā pavadīju savu laiku līdz aptuveni deviņiem/pus desmitiem.
Brokastīs apēdu vienu banānu, izdzēru glāzi ūdens ar citronu. (No rītiem man sevišķi negribas ēst), tad mēs gājām mammai izņemt bikses no šuvējas (vai pareizāk - pie šuvējas). Gājām uz mikroautobusu, braucām uz mammas biroju.

**

P.S. ja jūs, (ne jau visi, bet liela daļa), gaļēdāji, ēstu tik ''daudzveidīgi'' kā jūs to borējat visiem, tad gaļas izņemšana no ēdienkartes jums neradītu ne mazākās problēmas. Cik daudz ēdienus jūs (kā jau teicu, ne visi) zinat bez gaļas? bēēē, maz. Lūk tā.

Brauciet virsū, ja gribat, neviens jums nespiež šo lasīt. (:

Diānai un dažiem citiem - tas vairāk vērsts uz tiem, kas nespēj kaut ko pieņemt, un grib, lai mana attieksme pret gaļēdājiem ir normāla. Tajā pašā laikā viņi (tie izredzētie gaļēdāji) nemaz nav tik normālā attieksmē pret mani.
Punkts.
Surikātam apnika par šito buldurēt. sš.

nomm, kā gribās iekosties sprandā tai vistiņai un apēst jēlu, siltu gaļu. ņoommm. *aplaizās*

Absurdi

Tas jau bija sagaidāms - cilvēce ir aizgājusi pilnīgā sviestā.
Vakar lasīju žurnālu, un kāda sieviete bija uzdevusi jautājumu... paga, nocitēšu precīzi.
Kādreiz jauni cilvēki mīlēja bohēmu, vīnu un cigaretes, tagad visi aizrāvušies ar veselīgu dzīvesveidu. Daži to propogandē tik histēriski, ka pat bail viņu klātbūtnē ēst žāvētu vistiņu vai kādu kūku. Vai tā nav apsēstība?

[saprotiet, ko es domāju - dzīvot neveselīgi - slikti. dzīvot veselīgi - slimi.] atbilde bija, lūk šāda:

Realitāte

Neliela video sērija par to, ko ēdam (lasīt: ēdat) - jeb gaļu. Man tiešām nav nekas pretī, ja tu pats savām rokām uzaudzē, nokauj, izķidā, un apēd to vistu. [Lai gan, ja jau mēs, cilvēki, esam tādi ''gaļēdāji'', kā mums patīk uzskatīt, tad jau mums vajadzētu prast tāpat kā tīģeriem (lasīt: kaķiem) noķert trusi, pārkost/pārlauzt sprandu, pārkost ādu, un apēst viņu jēlu. [ceptai, vārītai, kur nu vēl - saldētai gaļai vispār nav vērtības]

maxirimi

Smiekli. Maksimas disko/rimi rokenrols

Surikāts.
Mademoiselle de choc

Sašutums

Mani mīļie, es jūsu pašu labad iesaku nekad un nemūžam nelasīt, nepirkt, neabonēt žurnālu ''Laimīga māja. Mājas konsutants''

Pirmkārt. 60% žurnāla (ja ne vairāk), sastāv no reklāmām. Labi, es saprotu reklāmas, kurās ir vismaz normāla bilde (bet tas nenozīmē ka man patīk, or ka es ticu reklāmām). Bet šīs ir pilnīgās, hm, ja tā var teikt, ''mazbudžeta'' reklāmas. Visas ir tipa ''mēs vienas/divu lapu garumā jums stāstīsim, cik mēs esam labi, kā mēs ieguldam jūsu mājā/attīstībā/veselībā u.t.t.

Otrkārt. Pie velna, kopš kura laika mikroviļņu krāsns ir VESELĪGA??! Raksts sākas šādi ''Mikroviļņu krāsns -laiks padomāt par ērtību''. Es saprotu, ka tagad kasos, bet kopš kura laika mēs vārdu ''ērtības'' lietojam vienskaitlī? Laiks padomāt par ērtību. par ērtībām, es domāju. [Bet nav ko cepties, kā es saprotu, žurnālu izdod un vada krievu tautības cilvēki. Man vienalga, kādas tautības, bet žurnālā, kas ir latviešu valodā, un tiek pārdots/izdots Latvijā, taču vajadzētu rakstīt gramatiski pareizi?]

Treškārt. Nu šitas vispār bija sviests. Sākumā man jums kaut kas jāizstāsta.
Varbūt daži zinās, bet ir skābas, un ir sārmainas vielas. Cilvēka organismā, protams, visam jābūt līdzsvarā. Bet mūsdienās svarīgāk ir uzņemt vielas, kuras organismā ir sārmainas, jo skāba ir baltmaize, baltie milti, cukurs, u.t.t.
Es zinu, jūs tagad padomājāt ''kāds sakars? Baltmaize taču nav skāba!''  Es nerunāju par to, ko mēs jūtam ar garšas kārpiņām. Organismā viss pārveidojas - un vispār, nav runa par garšu.
Citrons organismā ir sārmains. Dzērvenes arī. Rutki, redīsi, kivi, u.t.t.
Bet šis žurnāls mums stāsta kaut ko pavisam citu.
Raksta nosaukums ir pilnīgi sviestains. ''Kas patīk, un kas nepatīk'' Runāts par to, kas aknām kaitē - kas nē. Pēc raksta izlasīšanas, man ir sajūta, ka šo rakstu [un vispār visus rakstus, kas te ir] cilvēki vienkārši sacer no zila gaisa.
'' Ļoti negatīvi uz aknām iedarbojas: dzērvenes, kivi, rutki, redīsi, ķiploki, u.t.t.'' Nu well. Visi šie augi palīdz attīrīt aknas, nieres, asinis, dod dzelzi, u.t.t.u.tjp.

Aknām patīkot saulespķu un kukurūzas eļļas. Ak dievs un tētiņ!  Mūsdienās vissliktākās eļļas ir tieši šīs!


P.S. žurnālu abonē mans opis. Man viņa žēl.

Sašutis surikāts